- Iedod peniju savai vecajai mātei! sieviete uzsauca. Tikai vienu peniju, lai es varētu nopirkt pudeli džina.
Ageta neņēma viņu vērā un mierīgi soļoja tālāk. Brigends pieskrēja pie sievietes, paošņāja viņas seju un atlēca nost, nebūdams īsti skaidrībā, kas tā tāda.
- Brig! Liec viņu mierā! Ageta uzkliedza, un viņas balss atbalsojās tumšajā šķērsielā.
Suns atlēca no sievietes, nodrebēja un noskurinājās. Katra spalviņa viņam uz muguras sacēlās stāvus. Sieviete izmeta no stīvajiem pirkstiem pudeli, un tā šķindēdama aizripoja pa bruģakmeņiem. Brigends sekoja Agetai pa ietves nelielo slīpumu, laiku pa laikam apstādamies un nolūkodamies uz veco sievieti. Likās, it kā suns spētu viņā saskatīt kaut ko citu, spētu paraudzīties zem netīrajām, notraipītajām drēbēm un redzēt to radījumu, kas tur iekšā. Radījumu, kuram nevar uzticēties.
No klusās ieliņas viņi ātri nonāca Holbornas kņadā. Ielas pieblīvēja rati un karietes, kas devās uz Voksholas laukiem, meklējot patvērumu. Visur pulcējās cilvēku pūļi. Tos no gultām bija izrāvusi zemestrīce un nu savaldzināja saule, kas lauzās cauri upes miglas kārtai. Augstu virs Svētā Pāvila katedrāles kupola bālajās debesīs kvēloja košsarkana lode. Ielās pūta svaigs vējiņš, atnesdams sev līdzi paisuma aromātu, kas oda pēc ceptiem muskatriekstiem. Ageta soļoja pa Holbornu, troksnī līkumodama starp cilvēku pūļiem, kas bija sapulcējušies pie veikaliem un traktieriem. Meitene iegāja tumšā, šaurā sānieliņā, kas veda no Holbornas uz Kuģa traktieri un Vetstounas parka spēļu namiem.
Pirms trim naktīm Inigo sānielā bija notikusi slepkavība. Vietā, kur noslepkavotais vīrs bija mēģinājis glābties, uz sienas vēl aizvien vīdēja asins traipi. Uz ielas bija atskanējuši nelaimīgā kliedzieni, un, kaut arī ļaudis ātri steidzās palīgā, viņi nevienu citu neieraudzīja. Šķita, it kā slepkava būtu vienkārši izgaisis.
Brigends ar skaļu rūcienu parāva meiteni uz priekšu, un viņai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Tad suns apstājās un sāka riet. Ieliņā neviena nebija, tomēr tas rūca un rēja uz kaut ko tikai suņa acīm redzamu, kaut ko tādu, kas staigā pa citu pasauli.
Ageta saprata, ka viņi nav vieni.
- Izbeidz, Brigend, tu mani biedē! meitene iesaucās. Bet suns lēkāja un rūca arvien skaļāk. Brig, izbeidz…
Neizdvešot ne skaņu, kāds sagrāba Agetu no mugurpuses un ar roku aizklāja viņai muti. Meitene pat nemanīja, kā viņu ievilka kādās durvīs. Tās aizcirtās, un viņa bija iesprostota pilnīgā tumsā. Ageta dzirdēja, kā cilvēks, kas viņu turēja, smagi elsoja. Viņa juta smacējošās cimdotās rokas mitrumu.
- Nekliedz, meitenīt, ja vēl gribi redzēt savu suni un dienasgaismu! Šī balss piederēja sievietei no sānielas. Esmu vērojusi tevi dienām un naktīm. Zinu, kad tu aizej un kad atgriezies.
Sieviete piespiedās tuvāk Agetai, un meitene juta, kā no rokas viņai uz sejas uzlien uts.
- Es varēju tevi noķert, kad vien gribēju, bet ne jau tu pati man esi nepieciešama. Man vajag, lai tu kaut ko izdari. Kad rīt atstāsi Bleika māju, aizej uz Inigo ielu, un tur tu atradīsi ziņu ar norādi, kas tev jādara. Ja neatnāksi, tad noķeršu tavu dārgo suni un izbarošu žurkām.
Ageta mēģināja runāt, bet spēcīgā roka turēja viņas muti stingri ciet. Meitene neko neredzēja, tikai saoda džina, ielas netīrumu un pūstošas miesas smaku. Kad sieviete runāja, viņa ar visu ķermeni gārdza, it kā būtu tuvu nāvei.
- Un ne vārda Bleikam vai tēvam! Viņi tev, meitenīt, nepalīdzēs. Rīt ieliņā pie Kuģa traktiera ceturksni pēc pusnakts. Svētā Jura baznīcas pulkstenis tev pateiks pareizo laiku. Nenokavē!
Pirms meitene paguva ierunāties, viņa bija izmesta uz ielas un durvis aizcirtušās. Viņa nokrita ar seju izgāztās samazgās. Brigs riedams pieskrēja pie saimnieces. Meitene pagriezās. Durvis bija pazudušas. Viņai priekšā atradās tikai cieta akmens siena. Ageta dziļi ievilka elpu. Viņai apkārt sabiezēja migla un gaisma sāka dzist.
Kuģa traktiera lampas gaismā viņai priekšā iezīmējās tumšs siluets. Stāvs klusējot nāca tuvāk. Tas bija tumši violetā apmetnī tērpies vīrietis; viņa seja bija balta un neizteiksmīga. Ageta pielēca kājās un izvilka no jostas nazi, lai aizstāvētos. Rēgs, neizdvesdams ne skaņu, metās uz priekšu, izgāja tieši viņai cauri un izgaisa. Ageta nespēja parunāt. Meitene neatcerējās, kad viņu vēl būtu pārņēmušas tādas bailes.
Atkal bija dzirdams ielas troksnis. Ageta pavērās apkārt apstulbusi un izbijusies.
3 Aptiekārs
Skriedama cauri Flītstrītas haosam, Ageta juta, kā sitas sirds. Viņa notrausa no sejas uti un skatījās uz priekšu asaru pilnām acīm. Brigends skrēja līdzās, ik pēc dažiem soļiem pagriezdamies un paskatīdamies apkārt, lai pārbaudītu, vai viņiem neseko, vai nav sajūtama drēgnā, smirdīgā noskrandušās sievietes dvaka.
Tālumā, uz Ladgeithillas un Flīta tilta stūra, bija redzama īres māja, kas piederēja viņas tēvam. Tievās dūmu strūkliņas no trim skursteņiem sajaucās ar miglu, kas palēnām cēlās gaisā virs upes. Mājas ķieģeļu sienas bija izvirzītas uz ielas, un uz tām balstījās biezu dakstiņu jumts.
Ageta apstājās, lai ievilktu elpu, un cerēja, ka bailes izgaisīs. Meitene nevēlējās, lai tēvs pēc viņas izskata noskārstu, ka viņa ir nobijusies. Šajā noslēpumā viņa nevarēja dalīties ne ar vienu.
Pie mājas trīs mazi puikas bija noslēguši derības par diviem gaiļiem, kuri cīkstējās netīrumos. Ageta nolūkojās, kā putni lēkā uz priekšu un atpakaļ, vicinādami piešus un cenzdamies dot viens otram izšķirīgo triecienu. Tie izskatījās kā divi resni tiesneši pūderētās parūkās.
Lielākajam, resnākajam gailim uz pamatīgās galvas bija lieliska melna sekste. Gailis lēkādams iecirta nagus mazākajā putnā, kurš bija nokritis dubļos, un sekste svaidījās no sāna uz sānu kā melna cepure. Kad melncepures gailis uzlēca uz sava upura un cirta tam ar nagiem un knābi, puikas sajūsmā spiedza. Laupījums tik tikko spēja pakustēties. Nāve bija atnākusi ātri. Vecākais zēns paņēma uzvarētāju putnu aiz asiņainajām kājām un sajūsmā pasvieda to gaisā. Beigto gaili bērni uzmanīgi pacēla no dubļiem, un sīkie pirkstiņi meklēja tā ievainojumu. Tad to atkal nometa zemē. Gaiļa spārni pavērās un galva noliecās uz sāniem, no knābja izsūcās viena vienīga asins lāse.
Šķita, ka Flītstrītas ļaudis ir aizmirsuši visas bailes un domas par zemestrīci. Bija noticis kaut kas nesaprotams, šausmīgs murgs, bet nu tas bija galā. Dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Uz dubļainā ceļa mētājās avīžu lapas; uz ielas drūzmējās zirgi ar ratiem, un kučieri izlēca no tiem ar mezglotām pātagām rokās. Pa dubļiem skrēja vīri ar palankīniem, kuros aiz cieši noslēgtiem logiem sēdēja viņu slepenie pasažieri.
Ceļu! tie sauca, lauzdamies cauri pūlim.
Agetai visapkārt valdīja steiga; ausis plēsa pušu ielas troksnis. Sirds strauji sitās, un sejā vēl joprojām varēja just cimdotās rokas smaku. Meitene paspēra malā beigto gaili un nogrūda no ceļa puikas. Kad tie metās atpakaļ, Brigs ierūcās, un bērni atkāpās, zinādami, ka suns labprāt iecirtīs zobus viņiem miesā. Agetai priekšā pavērās mājas noplukušās sarkanās durvis. Virs durvīm bija izkārtne: Lemjēna nams. Izīrē mēbelētas istabas. Laipni lūdzu tīrīgus viesus!
Iekšā virmoja ceptas jēra gaļas smarža. No virtuves priekšnamā plūda skaņas, kādas rodas, kapājot gaļu. Brigs apmetās pie uguns otrpus kāpnēm, brīdi skrāpējās pa grīdu, tad apgūlās un raudzījās liesmās.