- Nāc šurp, draudziņ! uzsauca Denbijs, kad čūska lodāja Sarapukam pa seju un tinās tam apkārt. Nāc pie manis, un mēs varēsim atriebties kopā…
Ar beidzamajiem dzīvības spēkiem Sarapuks saķēra čūsku un vilka nost no sejas, bet skatiens pārslīdēja augstajai sienai, it kā viņš zinātu, kur slēpjas Tegatuss.
Ar pēdējo elpas vilcienu mirstošais izkliedza vārdus:
-Tu nekad man nepalīdzēji… nekad… Pie velna!
Vārdi iesprūda viņam rīklē. Sarapuks nokrita ceļos un ar dobju būkšķi novēlās uz sejas.
Denbijs noskatījās uz mironi, tad pacēla čūsku aiz astes un stiepa, līdz tā kļuva pilnīgi stinga kā gara, resna nūja. Ar čūskas galvu viņš iesita Sarapukam trīs reizes pa muguru.
- Mosties, gulētāj, un celies no miroņiem! Denbijs klusu noteica, vicinādams čūskas stieni pāri ķermenim un izraudams Sarapukam no pakauša matu šķipsnu. Pārtopi nāvē, kļūsti par garu!
Sarapuka rēgs lēnām pacēlās no ķermeņa un paskatījās apkārt. Augstu virs viņa uz katra no grāmatplauktiem sēdēja bērnu gari. Lēnām pagriezies, viņš nonāca aci pret aci ar Zilādaino Denbiju, kurš viegli smaidīja.
- Es gaidīju šo mirkli pusotru mūžību, bet tava nāve man neliekas tik jauka, kā biju domājis, Denbijs sacīja.
Viņš salieca čūskas galvu, lai izvestu to no transa un atgrieztu tai dzīvību, tad pastiepa pretī Sarapuka matu šķipsnu.
- Tu piebiedrojies man nāves valstībā, un ar šo tavas miesas zīmi es atņemu tavu vārdu…
Sarapuka rēgs dziļā izmisumā centās izrunāt ierasto vārdu, kurš viņam bija piederējis kopš dzimšanas, bet šķita, it kā tas būtu izzagts no viņa domām, izrauts no atmiņas un paslēpts. Viņš bija palicis bez vārda.
Sarapuka rēgs paskatījās apkārt. Visu, ko viņš redzēja, aizplīvuroja nāves pelēcība. Viņš vairs nejuta karstumu no kamīna, kurā spoži sprakšķēja pagales. Viss bija zaudējis krāsas un grima pustumsā. Skorpions lodāja pa koka grīdu gar grāmatplauktiem un klabināja spīles, tad pazuda peles alā.
Denbijs pie sevis priecājās:
- Cilvēki sauks tavu vārdu, bet tu nezināsi, ka viņi runā ar tevi. Es esmu tavs tēvs ellē un dodu tev vārdu Kešels.
Viņš pieskārās rēgam pie pleca.
- Mums jāpadara kāds darbiņš un jāatgūst mana dvēsele.
Denbijs sāka izzust, iekusdams Kešela garā. Miesas gabali nokrita, un viņš pārvērtās par gaismu, bet tad pazuda pilnīgi.
Tegatuss klusēja. Viņš bija redzējis šādu likteni arī iepriekš, tālu Lielās upes krastos. Dagdas Sarapuka ķermenis gulēja ar seju uz koka grīdas, bet gars bija projām. Eņģelis aizgriezās, sēdēja kambara tumsā un nezināja, ko darīt. Viņš ilgojās izstiept apcirptos spārnus un aizlidot mājās. Bet šīs cerībām pilnās domas sabojāja izmisums, jo viņš saprata, cik zemu ir kritis no savas godības. Tegatuss bija pametis visu burvību, izšķiedis to, dzenoties pakaļ kādam, kuru nekad nevarēs apskaut.
Aukstajā, klusajā tumsā, vietā, kur neviena mirstīgā acs nevarēja noskatīties vai auss noklausīties, viņš izrunāja savas pārdzimšanas vārdus. Nožēlas asaras ievilka eņģeļa vaigos asas vagas.
- Ga-al et ha-shamayim, eņģelis atkārtoja vēl un vēl.
Katrs vārds it kā izauga viņam uz mēles. Balss drebēja, bet ar katru teikumu tā kļuva spēcīgāka un atbalsojās tumšajā telpā.
- Ir laiks, viņš teica Agetai.
Bet atbildes nebija, tikai apslāpēta aizmigušās meitenes elpa.
25 miesa un gars
Sapnī Ageta stāvēja garu marmora kāpņu galā pie lielas savrupmājas, nezinādama, kā šajā vietā nokļuvusi. Kā beidzamo viņa atminējās Tegatusa tumšo ēnu un skatīšanos pa spraudziņu veikalā. Viņa vēlreiz bija izjutusi Nemorensis spēku. Tas jauca domas, uzjundīja aizvainojumu un dusmas pret visu un visiem. Tad balsis sauca viņu gulēt un parādījās vīzija, kas pielavījās klāt kā zaglis naktī.
Tur, žilbinošas gaismas ielokā, stāvēja meitene. Tā nebija neko daudz vecāka par viņu pašu un bija ģērbusies smalkā purpurā. Viņa bija pastiepusi Agetai pretī savas slaidās, baltās rokas. Ageta juta, ka tiek atrauta no sava ķermeņa un līdz ar šo pārdzimšanas dienu viņai tiek piešķirtas tiesības aizklīst aiz iznīcības un miesas sairšanas robežām un izpētīt citas uztveres zonas. Viņa ar trīsām bija sniegusies pretī meitenei un ielūkojusies tās zaļajās acīs. Tad pēkšņi nodunēja pērkons, meitene pazuda un Ageta atradās ārā pie savrupmājas, raudzīdamās uz sašķaidītajām durvīm.
Debesis satumsa, un ceļu uz māju parādīja divas spožas lampas, rotātas ar čūskām ķiverēs. Vienā durvju pusē, pārlūkodams laukumu, stāvēja sulainis košsarkanā livrejā ar zeltītām tresēm. Ageta uzsmaidīja vīrietim, domādama varbūt tas zinās, kāpēc viņa te atrodas un kas atsaucis viņu uz šo vietu. Meitene palūkojās apkārt. Uz ziemeļiem stiepās pazīstamie Kondjūtas lauki, un aiz tikko iekārtotajiem dārziem slējās Karalienes laukuma augstās ēkas ar kārtīgām dzelzs apmalēm un nospodrinātiem pakāpieniem. Ageta gaidīja, ka sulainis viņai uzsauks, nosviedīs pa kāpnēm dubļos kā klaidoni. Piepeši sulainis pagriezās, un Ageta centās paiet malā bet tad, viņai par lielu pārsteigumu, tas izgāja meitenei tieši cauri. Ageta sarāvās. Vīrietis droši iekāpa viņai krūtīs un izkāpa laukā pa muguru, it kā viņa vispār neeksistētu vai būtu kāds spoks. Ageta iekliedzās, bet sulainis, steigdamies lejā pa pakāpieniem, kas veda uz pagrabstāvu, nepagriezās un to pat nepamanīja. Otrpus laukumam uz māju nolūkojās kāds vecs vīrs. Viņam likās, ka ir dzirdējis kliedzienu, bet neko nevarēja saskatīt.
Laternu pustumsā Ageta pamanīja, ka zīme viņai uz plaukstas kvēlo asinssarkana un ka mazie burtiņi, kas ietver rētu, pārvērtušies tumšā zeltā. Tikko parādījušies, tie sāka griezties pretēji saules kustības virzienam. Ageta izbrīnīta vēroja, kā vārdi viņas plaukstā virpuļo dejā. Tad tie apstājās un viņas acu priekšā virs svilstošās ādas sāka lidināties vārdi: ga-al et ha-shamayim.
Agetai šķita, ka kāds viņu velk atpakaļ kā jūras pleksti, kas uzķērusies uz āķa. Lielo ozolkoka durvju vidū atradās zeltīts klauvēklis pūķa formā, izkalts no viena dzelzs gabala. Pūķa biezie, rievotie spārni un zaļās dārgakmeņu acis spīdēja lampas gaismā. Ageta satvēra rokturi, bet roka izslīdēja cauri, it kā tā tur vispār nebūtu. Pagriezusi galvu, meitene ieraudzīja sānu lodziņa stiklā savu atspulgu. Viņai aiz muguras tālu tumsā stiepās tieva, sudrabota aukla, rotāta ar mirdzošiem dimantiem. Aukla ar katru mirkli kļuva ciešāka, un Ageta zaudēja līdzsvaru. Meitene lēnām noslīdēja no marmora pakāpiena.
Kad Ageta jau gandrīz bija ievilkta atpakaļ tumsā, cauri durvīm izspraucās balta roka un cieši satvēra viņu aiz plaukstas locītavas. Otra roka bez pūlēm izlauzās cauri kokam un saņēma Agetu aiz rokas. Tad viņa ieraudzīja meiteni. Tās caururbjošās zaļās acis lampas gaismā spīdēja spoži kā čūskai un apbūra. Meitene pievilka Agetu sev klāt. Iekāpdama atpakaļ caur aizvērtām durvīm, viņa nonāca mājas priekšnamā un vilka Agetu sev līdzi. Izejot cauri kokam, Ageta nodrebēja, uz ādas uzplaiksnīja zilas dzirksteles. Viņu pārņēma tāda tīksme, kas lika aizmirst visas iepriekšējās sajūtas.
- Man arī tas patīk, meitene noteica, acīm mirgojot priekšnama gaismā. Tu nekad neaizmirsīsi šo pirmo pilnīga prieka sajūtu, kas satricināja tavu ķermeni.
Viņa runāja klusā balsī un, vezdama Agetu tālāk, smaidīja.