Ageta pamanīja garu sudraba pavedienu, kas stiepās aiz meitenes. Tas vijās augšup pa garajām kāpnēm un tad pazuda cauri durvīm, kas bija rotātas ar zelta lapu.
- Tu nezini, kur atrodies, vai ne? meitene jautāja, vezdama Agetu pa gaiteni uz lielu telpu.
Ageta nespēja parunāt, tikai centās aptvert visu, kas ar viņu notiek. Tas bija kas vairāk nekā sapnis viņu vadīja reāla, skaidra klātbūtnes izjūta, kas lika justies tā, it kā viss notiktu īstenībā, it kā viņa būtu gars, kas noskatās uz realitāti no kādas citas dimensijas. Ageta pagāja garām lielam spogulim un izbijās, jo viņai nebija atspulga.
Meitene iesmējās.
- Tu nekad vairs neredzēsi sevi spogulī, bet tu nesapņo. Nāc un skaties!
Ēdamistabā kāds smalki ģērbies vīrs, ēzdams pērtiķa gaļas smalkās cīpslas, čāpstināja kā izsalkusi cūka. Vīrieša seju klāja bieza tauku kārta, un viņš izsūca no tievā ciskas kaula katru smadzeņu lāsi. Vīrietis ne reizi nepacēla skatienu, tikai apmierināts blenza uz garo, tievo kaulu.
- Mūs saista tikai laiks. Mēs nevaram ielūkoties nākotnē vai atgriezties pagātnē, bet šeit mēs varam darīt, ko vēlamies, un, kad esam beiguši, varam atgriezties savā ķermenī un paņemt līdzi šīs atmiņas. Meitene parādīja uz vīrieti ar garajiem, baltajiem pirkstiem. Viņš mūs neredz un nedzird. Bet dažkārt, kad mēs paejam garām, šķiet, esam ar acs kaktiņu pamanāmas kā rēgi.
- Vai es esmu spoks? Ageta jautāja, cenzdamās pieskarties atzveltnes krēslam, uz kura sēdēja vīrietis.
- Kamēr mēs guļam, apkārt staigā mūsu gars. Mūs ar ķermeni saista dzīvības saite. Tā tiek pārrauta tikai nāvē. Bet uzmanies: ja tā pie muguras tiek norauta, tu nekad vairs neatgriezīsies atpakaļ savā ķermenī.
- Kā tas varētu notikt? Ageta nervozi jautāja.
- Šī nav vieta, kur vajadzētu pastaigāties cilvēciskām būtnēm. Tevi šeit ir atvedusi pašas vēlēšanās. Guļot mēs parasti paliekam kopā ar savu ķermeni, taču šonakt tu esi atbrīvojusies no mirstīga cilvēka sapņiem un nonākusi šeit.
- Vai šeit ir tavas mājas? Ageta jautāja. Kāpēc tu neatstāj Londonu, kad visi citi bēg?
- Es esmu lorda un lēdijas Flembergas kalpone. Viņa iemācīja man šo noslēpumu, viņa var atnākt pie manis naktī un izjokot mani. Es guļu augšstāva istabā un naktī staigāju pa koridoriem un noklausos viņu sarunas… Kad no debesīm sāka krist akmeņi, mēs paslēpāmies pagrabā. Tur mēs būsim droši pasargāti no jebkuriem postījumiem, ko komēta nesīs. Runājot viņas balsī skanēja satraukums. Šeit ir arī citi, kas prot to izdarīt. Viņi zina, ka tu ieradīsies, un gaida augšstāvā.
Meitene veda Agetu pa garo kāpņu posmu uz augšējo kāpņu laukumiņu, kur, viņus sagaidot, pretī vēlās mazs šunelis. Tas gaidās un tīksmē luncināja asti.
- Tas var mūs redzēt, Ageta sacīja, kad suns sāka riet un lēkāt pa kāpņu laukumiņu.
- Ne tikai, meitene piebilda. Tas atrodas kopā ar mums šajā pasaulē.
Ageta sajuta, kā dzīvības saite ar pēkšņu rāvienu velk viņu atpakaļ.
- Tu tiec modināta no miega, un nekas tevi nevar aizturēt šeit, meitene bažīgi noteica.
Ageta pastiepa roku pret meiteni un mēģināja noturēties šajā astrālajā sfērā.
- Neļauj man aiziet, es nezinu tavu vārdu.
- Tu tiec modināta no sapņa. Tev jāiet. Pasaki man, kur tu guli, un es aiziešu pie tevis.
- Atrodos slēptuvē aiz kamīna Biblvika grāmatveikalā uz Londonas tilta. Tur tu mani atradīsi, Ageta ātri pateica un juta, ka saite tiek vilkta stingrāk, it kā to rautu kāda neredzama roka, kas traucē miegu. Nāc un sameklē mani! Atved mani atpakaļ uz šo vietu! Man ir nepieciešams uzzināt ko vairāk.
Kad Ageta bija to pateikusi, viņa tika norauta zemē un vilkta atpakaļ pa kāpnēm.
Suns metās līdzi, priecīgi riedams, it kā tā būtu kāda garu spēle. Ageta viegli plivinājās gaisā, tad izslīdēja cauri durvīm laukā uz ielas. Dzīvības saite arvien ātrāk rāva viņu pie ķermeņa, kurš jau modās. Meitene lidoja pa ielām un alejām, ieslīdēja šaurās ieliņās un atkal izlidoja no tām laukā, nonākot arvien tuvāk Londonas tiltam. Kad viņa tuvojās tiltam, dzīvības saite sāka atslābt.
Tad pēkšņi, ātrāk par acu skatienu, iela izgaismojās spožā sudraba gaismā. Debesis uzsprāga, un no ziemeļu augstumiem lejup brāzās uguns lode. Gaisu piepildīja tāda dārdoņa, ka ausis plēsa pušu. Apkārtējās mājas nodrebēja no sprādziena, un ugunslode ietriecās upē. Tās netīrie ūdeņi iztvaikoja kā spoža straume un palika karājamies gaisā kā līķauts.
Ageta bezpalīdzīgi planēja gar Temzu, skatīdamās uz smalkajām mājām, kas rindojās upes krastos. To melnos veidolus iezīmēja uguns mirdzums, kas ziemeļos pārklāja Hempstedas ciemu. Šajā pussapnī, pusīstenībā Ageta neuztraucās par haosu, kas aprija pilsētu. Viņa raudzījās uz baznīcas smaili, kas pacēlās pāri apvārsnim kā izaicinošs pirksts, norādot uz debesu dusmām. Šķita, it kā mājas būtu veidotas no tumsas un to radītājs zinājis, ka pienāks šī stunda un tikai šajā laikā un šajā vietā varēs saskatīt to patieso skaistumu. Meitene nolūkojās uz zvaigžņu smailēm un vēroja, kā, atlūstot no saviem pirmsākumiem un iegrimstot zemē, ātri uzmirgo akmeņu un ledus gabali. Sadragātā Svētā Pāvila katedrāle gulēja kā apliecinājums ziņai, ka tās pestīšanas spēja zudusi. Vietā, kurā reiz atbalsojās cilvēku radīto tradīciju caurstrāvotas skaņas, tagad atskanēja tikai zema ledus kristālu dārdināšana, tiem izlaužoties cauri debesu ārējiem slāņiem un atsitoties pret zemi. Komēta tuvojās, planēta ar katru pagriezienu vilināja tās slepkavniecisko spēku tuvāk.
Tālumā mēness gaismā Ageta ieraudzīja meiteni, kas skrēja pa upes krastu, un viņai līdzās lēkāja mazs sunītis. Meitene māja ar roku un izkliedza vārdus, kuri līdz Agetai nenonāca, jo viņa tika klusu vilkta pa gaisu projām. Ieraugot, ka draudzene viņu atradusi un viņa ar to atkal tiksies miegā, sirds dauzījās kā neprātīga. Lidojot Ageta miegā mēģināja par atbildi pakustināt rokas.
Tad saite tika pēkšņi parauta, un Ageta klusu un nesāpīgi izlauzās cauri biezajai grāmatveikala akmens sienai un iegrima atpakaļ aukstajā ķermenī, gari notrīsēdama.
Tegatuss pakratīja viņu, lai atmodinātu. Ageta turēja galvu rokās un nespēcīgi berzēja seju.
Ga-al et ha-shamayim, Tegatuss atkārtoja vēl un vēl, skaitīdams burvju vārdus. Tu miegā runāji. Kur tu atradies?
- Es nezinu, Ageta klusu atteica, mēģinādama sakopot domas. Redzēju vēl vienu debesu akmeņu triecienu zemei, un ziemeļos debesis kvēloja ugunīs. Es nonācu kādā mājā netālu no Kondjūtas laukiem, lielā mājā ar marmora pakāpieniem. Tur satiku meiteni, kalponi kā es pati. Viņa man teica, ka spēj staigāt miegā, it kā būtu spoks, un arī es to darīju. Tas taču nebija sapnis, vai ne? Un vārdi, kurus tu runāji, bija uzrakstīti man uz rokas.
- Tev ir skatāmais akmens. Varbūt ir pienācis īstais laiks, lai tu pati sev atklātu šos vārdus, Tegatuss sacīja, nometies meitenei līdzās.
Ageta izņēma no kabatas kristālu un uzmanīgi uzlika to uz rētas ar melnajām burtu malām. Viņa lūkojās uz mazajiem, melnajiem burtiem, kas veidojās acu priekšā.
- Viņš ir atguvis debesis, meitene klusu izrunāja, skatīdamās uz vārdiem. Vai to tu teici, kad es pamodos? Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē, ka tu esi drošībā, prom no briesmām. Tu esi centrā kaut kam tādam, ko neizprotu pat es. Ir tāda sajūta, it kā viss notiktu tevis dēļ. Kamēr tu gulēji, tika nogalināts Sarapuks un viņa garu noķēra dēmons ar zilu seju. Tagad viņi ir devušies no šejienes prom.
- Denbijs! Ageta noelsās, sapratusi, ka lielceļa laupītāja rēgs ir atradis viņu slēptuvi. Viņš bija mana tēva draugs, krāpnieks un slepkava, un tagad, pat būdams miris, mani vajā.