- Nebaidies, bērns! Starp debesīm un zemi ir bezdibenis, kuram neviens gars nespēj tikt pāri, un es zinu tā vārdu, kurš spēj iemest šo radījumu uz visiem laikiem bedrē.
- Denbijs sacīja, ka nogalinās mani, lai sodītu manu tēvu, un viņš to izdarīs! meitene izmisumā iesaucās.
Viņa piecēlās kājās un skrēja ārā no slēptuves.
- Nē! Pirms tu izej laukā, man vēl kaut kas jāpaveic. Tegatuss saķēra Agetu aiz rokas un ievilka atpakaļ telpā. Es iešu pirmais un izdarīšu ar Sarapuku, kas darāms. Kaut arī viņš bija nelietis, viņu nevar pamest te sapūt.
Tegatuss atstāja kambari un iegāja veikalā, kur rēgu meitene bija izstiepusies uz Sarapuka muguras kā uz moderna franču dīvāna.
- Viņam tas vairs nav vajadzīgs, tā noteica, ieraudzījusi eņģeli. Es gribēju iekļūt tajā iekšā, lai paskatītos, kā ir atkal dzīvot ķermenī, bet visa dzīvība ir pazudusi. To mums visiem nodarījis mūsu kungs. Viņš notver mūsu garu un tad izsviež ķermeni pa lūku un iemet Temzā.
- Tas grāmatnieks zina vairāk nekā viņa grāmatas, Tegatuss atteica.
- Tadeušs ir meistars daudzās lietās, un viņam ir daudz draugu. Viņš zināja, ka meitene atnāks šurp. Es noklausījos, kā grāmatnieks runāja ar sievieti karietē. Viņi gribēja dabūt grāmatu, kuru jūs atnesāt, un kopā ar to iegūt arī meiteni, turklāt tieši šonakt. Galu galā varbūt tu nemaz neesi tik gudrs radījums. Runājot gars gandrīz izgaisa, bija redzamas tikai vieglas kontūras.
- Viņi pārmeklēs visu Londonu. Sī ir labākā vieta, kur atrasties, jo te viņi mūs nemeklēs.
- Meitene miegā bija pacēlusies gaisā. Es atrados uz jumta un visu redzēju. Pasaki man, eņģeli, viņa nav mācījusies lidot, tātad viņi droši vien bija izbūruši to ārā no ķermeņa. Ja viņi to izdarīja, tad zina, kur meitene atrodas…
- Tad mēs dosimies prom, un tu vari pateikt savam kungam, ka esam aizgājuši. Tegatuss piegāja pie gara un pastūma to nost no Sarapuka stingstošā ķermeņa. Tagad pasaki man, kur ir paslēpta izeja uz upi!
Rēgs parādīja uz resnu misiņa stīpu, kas bija akurāti iestiprināta koka grīdā pie kamīna. Tegatuss pacēla gredzenu un atvilka trīs dēļus, kas veidoja lūkas durvis. Apakšā starp šaurajām tilta velvēm mutuļoja biezs, brūns ūdens.
- Tas atsauc atmiņas, rēgu meitene noteica, ielūkodamās caurumā. Es atceros nakti, kad tas notika ar mani. Vēroju, kā mans ķermenis krita te lejā. Tas bija labākais, kas ar mani noticis. Nožēlojama dzīve vai nožēlojama nāve kāda starpība?
Tegatuss ar vienu roku atrāva Sarapuku no grīdas un vilka pa istabu. Viņš bez ceremonijām vai mierinošiem vārdiem izmeta ķermeni pa lūku un noklausījās, kā tas ieplunkšķ straumē. Nekas nebija dzirdams, tikai ūdens burbuļošana un vēja čalas virs ūdens.
Rēgs pazuda grīdā, bet jau pēc mirkļa materializējās blakus Tegatusam, kurš raudzījās pa lūku lejā.
- Viņš ir prom, rēgs noteica spalgā balsī. Iesprūdis karājas pie vecas sijas. Tur tas paliks līdz Ziemassvētkiem vai arī tik ilgi, līdz viņu nograuzīs žurkas un ūdens plēsoņas.
- Tad viņš karāsies līdz Ziemassvētkiem, un lai mirušie liek mieru dzīvajiem! Tegatuss stingri piebilda.
Eņģelis pacēla lūkas durvis un aizcirta tās ciet. Atkal uzvirmoja biezu putekļu mākonis. Tālu lejā Sarapuka ķermenis straujajā vējā zvārojās uz priekšu un atpakaļ kā aizmirsta lelle.
Tegatuss pagriezās un uzsauca Agetai:
- Tas ir padarīts! Nāc, mums jādodas prom, pirms mūs te atrod. Rēgs redzēja tevi lidojam un baidās, ka tev ir sekojuši tie, kuri mūs meklē.
Ageta parādījās no kamīna aizmugures. Viņas seja bija mainījusies, un eņģelis nodomāja, cik daudz vecāka meitene izskatās. Likstas viņu padarījušas pieaugušu, un tagad viņa ir sieviete.
- Man sekoja… sapnī… meitene… un viņas suns. Es gribēju, lai viņi mani sameklē, tie nedarīja man neko ļaunu. Gribu uzzināt ko vairāk par viņas maģiju.
- Kur tie ir tagad? rēgu meitene noprasīja.
- Es tos redzēju pie baznīcas ar smaili uz Blekfraiersas pusi.
Tegatuss pieskrēja pie loga un paskatījās ārā. Ziemeļu pusē debesis bija pilnas ar uguns mirdzumu, kas izgaismoja tumšās mājas. Neviens nebija redzams.
Pie tilta vārtiem mazs šunelis, ērti iekārtojies pamestā mētelī, vairākas reizes nogrozījās, iekārtodams sev guļvietu. Ar vienu aizvērtu aci tas miegaini glūnēja pāri bruģim uz grāmatveikala ieeju, kuru sargāja.
Mājā Kondjūtas laukos Hezrīna Flemberga skatījās uz meitenes ēnu, kura modās no miega. Sieviete noklikšķināja pirkstus, un viņas priekšā kā suns izlīda Morbuss.
- Es atstāju Ramskinu sargos. Esmu pārliecināts: ja tie mēģinās doties prom, viņš mums pavēstīs. Aizej pēc Tadeuša Breisgēdla, atved viņu uz Londonas tiltu un pārliecinies, ka neviens nav aizbēdzis.
26 eņģelis karavīrs
-Domā, cilvēk, domā! Ābrams mudināja, stumdams Bleiku pa šauru ieliņu, kuru bija sagrāvis sprāgstošs debesu ledus gabals. Vai tev nav nekādas nojausmas, kur varētu būt grāmata?
- Es nevaru padomāt, šobrīd galva ir pārāk daudz ar ko piebāzta, Bleiks atteica.
No tuvīnās mājas jumta nogruva šīferis. Tas ietriecās šaurajā ieliņā un sašķīda drazās, kas piegružoja zemi. Bleiks pustumsā paskatījās apkārt. Tur kā uz delnas bija redzams viss cilvēku dzimuma vājums.
- Palūkojies uz mums! Tu esi eņģelis no citas pasaules. Ko tu domā par šo brīnišķīgo radību, ko sauc par cilvēku? Bleiks nokliedza, un viņa skaļi teiktie vārdi atbalsojās tumsā.
- Tu nevēlētos zināt, ko es domāju, Ābrams atteica un bīdīja Bleiku tālāk. Es pārāk bieži šajā pasaulē esmu mīcījies pa mēsliem, izceldams no slīkšņas piedzērušos un uzsliedams tos atpakaļ kājās. Un kāda pateicība par to bijusi? Nekāda. Varbūt visā šajā esat vainojami jūs paši. Ja tikai Tas Kungs būtu salauzis tavu savtīgumu, tad Hezrīnai un tās suņiem nebūtu barības. Tādi kā tu ir tik viegli iegūstama gaļa. Esmu vērojis, kā jūs no paaudzes paaudzē augat savās zinībās biju klāt, kad no izliekta koka tika izgatavots pirmais ritenis, es esmu redzējis, kā tādi kā tu rada jaunus izgudrojumus un apbrīnojamas mašīnas. Bet visur, kur jūs esat gājuši, ir izplatījusies nāve un alkatība. Varbūt jūsos ir vairāk no elles nekā no debesīm.
Ābrams apstājās pie beigta ēzeļa, kas gulēja šķērsām ceļam.
- Es bieži vien lauzu galvu, vai jūs visi būtu laimīgāki, ja mēs ļautu jums īstenot savus plānus un piepildīt vēlmes un necenstos piegādāt to, ko jūs dēvējat par labestību. Reiz es to pateicu Radītājam bet Viņš bija redzējis manas domas, pirms es tās izteicu, un neatbildēja, jo Viņam tas nebija jādara. Viss bija redzams Viņa acīs. Šīs visu redzošās, visu zinošās acis runāja par kādu dziļu, spēcīgu saiti, kuru zina tikai Viņš.
Saņēmis Bleiku aiz rokas, eņģelis iegrima grūtsirdībā, un viņi iegriezās kādā tukšā ielā, kas veda prom no Flītstrītas.
- Mēs jūs apskaužam, eņģelis piebilda. Mēs nespējam saprast, kāpēc Viņš tik ļoti jūt līdzi jūsu pasaulei, bet tad ātri vien saprotam, ka esam vēstneši, Viņa vēstneši, un atšķirībā no jums mēs spējam raudzīties Viņam sejā dzīvi.
- Kāpēc tad tas viss? Bleiks dedzīgi vaicāja, un viņa prātu sāka iekvēlināt domas par grāmatu. Pilsētu ir sapostījis vājprāts, ko no debesīm atsūtījusi komēta, tas viss pareģots vecā grāmatā, un pasauli ir iekarojusi ielasmeita. Vai visu redzošajam, visu mīlošajam tas nerūp? Vai Viņš ir tik nespējīgs, ka nevar mums palīdzēt?