- Un kur ir pārējie? Bleiks jautāja.
- Mēs slēpjamies vecajā baznīcā Blekfraiersā. Tu vari mums piebiedroties. Mums ir pamatīgs loms. Ēd, dzer un līksmojies, jo rīt…
- Rītdien tu vari būt miris, un ko tu tad darīsi ar sazagto? Ābrams saspieda vīrieti vēl ciešāk.
- Vai tu esi miertiesnesis? zaglis dusmīgi jautāja.
- Daži varbūt teiktu, ka esmu tiesnesis, zvērinātais un bende, bet tur domas var dalīties. Tev es esmu vārti uz brīvību, un kā teiktu tu?
- Nespēlējies ar viņu, Ābram! Bleiks sacīja. Laid viņu vaļā! Viņš mums nenodarīs neko ļaunu.
- Bet es gan, atskanēja balss, kam sekoja ātra pistoles gaiļa uzvilkšana.
- Nelaime nekad nenāk viena, vīrietis sacīja, piespieda ieroča stobru Bleikam pie deniņiem un pievērsās Ābramam. Dod viņam brīvību, citādi tava drauga smadzenes nokarāsies tev no mēteļa kā spāņu medaljons.
Ar acs kaktiņu Bleiks pamanīja divus vīriešus. Viens turēja viņam pie galvas pistoli, bet otrs tikmēr slēpās aizmugurē, grozīdams galvu no vienas puses uz otru.
- Brīvību? Ābrams mierīgi pārjautāja, pieceldams zagli kājās. Tu vari būt vergs un tomēr brīvs; nabags, bet iegūt sev par mājām visu pasauli, bet vai tu esi brīvs? Kādi noziegumi saista tevi pie nakts un grauž tevi, kad tu savā vientulībā ieej sevī?
- Es turu ieroci viņa draugam pie galvas, bet viņš te runā kā tāds vecs bards, zaglis noteica, un viņa biedrs iesmējās.
Pirmais vīrietis saņēma Ābramu aiz apkakles un grūda atmuguriski pret durvīm.
- Es tā nedarītu, ierunājās Bleiks, cenzdamies atkāpties. Viņš nav no tiem, ko var tā grūstīt. Mans draugs ir eņģelis, un tiem tādas lietas nepatīk.
- Vai jūs to dzirdējāt? Viņš ir eņģelis, un viņam tas nepatīk, vīrietis ar pistoli izsmejoši noteica, bet pārējie sāka smieties. Cik tev jauka balss gluži kā Voksholas dendijiem, kurus mēs ar tādu baudu aplaupām. Un tagad, kungi, tā kā atstājām Ņūgeitu lielā steigā, mēs vēlētos jūsu mēteļus un zābakus, un, protams, naudas makus. Tāpēc, mans dārgais eņģeli, novelc drēbes!
- Ja mēs jums atdosim šīs lietas, tad jums vairs nebūs pasaules, kur šos ieguvumus izmantot. Jūsu tauki uzvārīsies un kauli pārvērtīsies putekļos, tāpēc noliec pistoli un ej savu ceļu! Ābrams iztaisnojās un atgrūda zagli ar izstieptu pirkstu.
- Un kur ir tavi ieroči, lai piespiestu mūs to izdarīt? Vai tad ierocis nav rokā man, bet tev nekā? Vīrietis stingri runāja, skatīdamies Ābramam acīs. Atdod mums savas drēbes, un es saudzēšu tavu dzīvību, bet, ja strīdēsies ar mani, es ar prieku paņemšu gan tavu dzīvību, gan mēteli.
- Tu nesaproti, Bleiks satraukti atkārtoja. Viņš ir eņģelis un var apturēt šo vājprātu.
- Šis vājprāts nemaz nav tik slikta lieta. Tas atdeva mums brīvību un sniedz visu, kas nepieciešams jaunai dzīvei. Mēs izmantosim šo iespēju, lai kas arī notiktu, un, ja jūs nedosiet mums, ko mēs gribam, tad abi būsiet miruši. Vīrietis atvirzīja pistoli no Bleika deniņiem un pielika to Ābramam pie pieres. Nu, dzīvs vai miris?
- Tu jau savā sirdī esi izvēlējies manu likteni, un es tavējo.
Ābrams ar labo roku satvēra pistoli un lēnām saspieda metālu. Tas vīrieša rokās sāka mirdzēt baltkvēlē.
- Nospied mēlīti un paskaties, kas notiks! Dari to! Ābrams uzkliedza.
Vīrietis palaida viņu vaļā un atkāpās zem arkas, kas stiepās gar veikalu rindu.
Pēkšņi atskanēja blīkšķis kā pātagas cirtiens. Ābrams tikko pakustējās, tomēr zaglis viņa priekšā saguma, un tā saviebtajā sejā pavīdēja neticība.
Eņģelis paskatījās lejup uz viņa sažņaugto dūri un tad uz pārējiem diviem zagļiem.
- Vai jūs gribat viņam piebiedroties? Ābrams jautāja, saraucis vienu uzaci.
- Tu viņu nogalināji! viens no tiem izsaucās.
- Vēl ne, bet varu to izdarīt, ja jūs tā pieprasāt. Iesaku jums savākt viņu un doties prom. Nestāstiet nevienam, kas notika, un es jūs nemeklēšu. Ābrams izgāja no durvju ailas uz ielas.
- Tu neesi nekāds eņģelis, viens no zagļiem, izvilcis no jostas garu virtuves nazi un tuvodamies Ābramam, sacīja.
Eņģelis pagriezās un, neko neteicis, pastiepa roku. Vīrietis cirta ar nazi un nogrieza Ābramam rādītājpirksta galu.
- Redzi, tu asiņo kā jebkurš mirstīgais! viņš teica, atvēzēdamies no jauna.
- Un tu liesmo kā sauss matracis, Ābrams atteica, viegli iesizdams ar asiņaino roku zaglim.
Divas lāses, biezas un tumšsarkanas, nopilēja vīrietim uz netīrā baltā krekla un sāka gruzdēt bieziem, ziliem dūmiem.
Vīrietis nometa nazi un veltīgi centās apdzēst liesmas, kas šāvās ārā no viņa ādas. Viņa kliedzieni atbalsojās no ēkas uz ēku. Uguns aprija viņa ķermeni un
vēlās tam laukā no mutes kā no maiznīcas skursteņa.
_ >
Ābrams noskatījās, kā vīrietis lēnām sairst neatpazīstamā kūsājošas miesas masā.
- Ej ar mieru! viņš noteica garam, kas plivinājās virs liesmām.
Bleiks noraudzījās ugunī un domās redzēja Nemorensis. Tās zeltītie burti maigi mirgoja kāda pavarda gaismā. Viņu pārņēma sajūta, ka viņš jau kādreiz ir šo vietu redzējis. Ābramam bija taisnība grāmata sauca viņu pie sevis.
- Mums jādodas no šīs vietas prom, Ābrams sacīja, aizgriezies no liesmām.
Bleiks klusēdams noliektu galvu virzījās uz upes pusi.
- Viņi gribēja mūs nogalināt. Bet šonakt nav īstā reize, lai tu mirtu.
- Tu redzi mūsu domas? Bleiks vaicāja.
- Dažkārt, pirms tās nonāk uz lūpām.
- Un tu arī zini, ko es domāju pašreiz?
- Ka es esmu slepkava un briesmonis, kuram nevar uzticēties. Ābrams aplika viņam roku ap pleciem. Es zinu, ka tu ved mani uz upi, un redzu, ka mūsu kopīgais ceļojums drīz beigsies. No tā, cik es pazīstu jūsu pasauli, varu secināt, ka mēs meklējam Tadeuša Breisgēdla grāmatveikalu. Pavards, ko tu redzēji domās, atrodas tajā vietā, un kur gan citur, ja ne grāmatveikalā, varētu būt noslēpta tāda grāmata?
- Tu sargā manas asinis, tomēr tavējās uzsprāgst kā šaujampulveris.
- Tu aizmirsti, ka es esmu eņģelis karavīrs.
27 summis desiderantes Ilgotā virsotne. (Latiņu vai.)
Londonu bija pārņēmis baiss miers, it kā visa pilsēta būtu ievilkta zem liela kupola. Stindzinošais vējš, kas bija nemierīgi pūtis, pēkšņi aprima, un uguns ziemeļos sāka dzist. Šķita, ka tai pietrūcis gaisa, kas nepieciešams, lai degtu.
Bleiks noberzēja no plaukstas sastingušos sviedrus un redzēja, ka tie izkaltuši par koši baltiem sāls kristāliem. Uzacis iezīmēja sakaltušais sāls, kas iegrieza sejā līnijas kā dziļas vagas un pārklāja ar garozu sausās lūpas.
Ābrams paskatījās uz biedru, tad ar savu maigo plaukstu noslaucīja Bleikam no sejas sāli. Eņģeļa āda mirdzēja dziestošās ziemeļu uguns gaismā.
Esmu sauss kā žāvēta siļķe, Bleiks, laizīdams lūpas, sacīja. Laikam atmosfērā sakrājušies ledus kristāli.
Doktors, sakumpis uz priekšu, iegāja tukšo ēku rindas ēnā. Priekšā tilta arka iezīmējās sausos, baltos putekļos, kas spīdēja skaidrajās nakts debesīs. Bleiks juta, kā grāmata sauc, čukstot viņa vārdu, manīja, kā viņā iekšā uzplūst satraukuma vilnis un vēderā viss sagriežas šķebīgās gaidās. Bleiks norija siekalas un sāpīgu kamolu kaklā, kas liecināja par viņa pieaugošajām bailēm.