Eņģelis grīļodamies pagāja garām Bleikam un atspiedās pret aizkrautajām veikala durvīm. Atspēries pret akmeņiem, viņš ar spēku izlieca koku, pāršķēla durvis uz pusēm un atstūma tās malā.
- Tegatus! viņš iesaucās, iegājis veikalā. Es esmu Rafaēls. Atnācu, lai aizvestu tevi mājās un nogādātu meiteni drošībā.
Vadoties pēc mirgojošās uguns gaismas, Bleiks un eņģelis steidzās pa šaurajām ejām gar grāmatplauktiem uz veikala aizmuguri. Pie katra uzmanīgi spertā soļa Ābrams paskatījās apkārt, it kā meklētu augstajā, velvētajā telpā kaut ko neredzamu.
- Tegatus! viņš uzsauca vēlreiz, un šoreiz no viņa balss nodrebēja visa telpa.
- Mēs esam pie uguns, vājā balsī atbildēja Ageta.
Bleiks un Ābrams pagriezās ap beidzamās grāmatplauktu rindas stūri, tad piegāja pie Tadeuša augstā galda un iznāca brīvajā vietā pie kamīna. Tegatuss stāvēja ar muguru pret viņiem, pa augsto, sīkrūtaino logu raudzīdamies naktī. Ageta sarāvusies sēdēja uz akmens mūrīša, sildīdamās pie uguns.
- Tegatus, mans draugs! Ābrams viņu klusu uzrunāja. Pagriezies un nāc pie manis!
- Es esmu kritis pārāk zemu, Rafaēl. Pilnība, kuru tu esi atnesis, nevar izglābt mani no tā, ko esmu pieredzējis.
- Tevi ievilināja slazdā tavas sirds ļaunums. Ļaunuma saites tur tevi cieši, nāve būs tava alga, un drīz tiksi pārvērsts par diaku. Bet tas nav liktenis tādiem kā tu. Tu neesi kritis tik zemu, ka tava sirds nespētu pretoties nāvei un vēlreiz pārtapt.
- Par ko pārtapt? Atgriezties iepriekšējā dzīvē? Tegatuss jautāja, vēl aizvien stāvēdams ar muguru pret Ābramu. Esmu aizgājis par tālu. Mani no tevis šķir plašs bezdibenis, kuru neviens no mums abiem nespēj šķērsot. Esmu izvēlējies savu likteni no brīvas gribas. Tas bija manas sirds lēmums noklīst no īstās takas un staigāt citus ceļus.
- Tad tev būtu labāk nomirt nekā nokļūt tās ielasmeitas rokās.
- Ja vien tas būtu bijis iespējams iekrist viņai rokās, tad dzīve būtu guvusi piepildījumu. Tegatuss pagriezās ar seju pret Ābramu. Neesmu tik dumjš, lai nesaprastu, ka esmu bijis muļķis. Mani šajā vietā tur lepnums. Ja vien viss varētu būt citādi, ja es spētu pagriezt laiku atpakaļ… Ņem, Rafaēl, Nemorensisl Tev tā jāglabā un jāvalda pār to. Es atgriezīšos atpakaļ pats.
- Neklausies, ko viņš saka! Ābramam uzsauca Ageta. Aizved Tegatusu prom no šīs vietas! Viņš vēlas tikt atpakaļ, tā viņš man teica. Vai tad tu neredzi, ka viņš ir par lepnu, lai pats tev to palūgtu? Ja Tegatuss paliks, tie viņu nogalinās un pārvērtīs par briesmoni. Tu nedrīksti to pieļaut, es tev to neļaušu!
Meitene pagriezās pret Bleiku un nopietni ielūkojās tam acīs.
- Tu to paveici, Bleik, tu esi burvis. Es redzēju tavus trikus. Pasaki viņam, lai tas aizved Tegatusu prom, pirms Morbuss ir viņu notvēris.
- Morbuss? pārjautāja Bleiks, notrausdams no mēteļa baltos putekļus. Kur tu satiki šo cilvēku?
- Pie Monumenta. Tur mūs sagūstīja cilvēks maskā un radījums, kuru sauca par Ramskinu. Viņi mūs turēja gūstā, un, kad sāka krist zvaigznes, mēs aizbēgām. Tadeušs mūs piekrāpa, viņš apgalvoja, ka ir mūsu draugs, bet bija uz vienu roku ar tiem. Uz mirkli apklususi, meitene iespurdzās. Tegatuss izmantoja savas burvestības, un mēs atstājām viņu tunelī pie žurkām. Eņģelis mani izglāba, tāpēc viņam ir jāatgriežas mājās. Citādi viņi to nogalinās un padarīs līdzīgu Ramskinam…
- Burvestības, Tegatus? Ābrams brīnījās. Eņģelis izmanto burvestības?
- Tas nav tā, kā tu domā. Viņa ar tevi jokojas.
-Viņš tam iesita tieši pa seju, notrieca no kājām
ūdenī, tad izcēla laukā un atstāja pie žurkām, Ageta aizrautīgi stāstīja.
- Mani interesē vieta, kur jūs turēja gūstā. Vai jūs tur redzējāt vēl kādu? Bleiks jautāja.
- Kāpēc tāda interese, Bleik? vaicāja Ābrams.
- Monuments ir slepens eksperiments, par kuru zina tikai Karaliskās biedrības biedri, to skaitā Izaks Bonhems. Tas ir liels stikls, ko izmanto, lai apkopotu saules enerģiju un tad novadītu to uz marmora istabu zemes dziļumos zem Monumenta. Bonhems ticēja, ka atklās tādu spēku, kas spēs izbeigt visus karus. Viņam vajadzēja zināt par jūsu gūstu, jo viņš tur uzturas katru dienu.
- Tad viņš ir sazvērnieks, kas nodevis tavu draudzību, atbildēja Tegatuss.
Bleiks skumji paskatījās uz Ābramu.
- Esmu kļūdījies. Blēdība sniedzas dziļāk, nekā man sākumā šķita. Es esmu krāpts ik brīdi, un tagad pat tie, kas ir bijuši man vistuvāk, pārsteidz mani ar nodevību.
Es tiku izmantots, lai atrastu komētu un lai noķertu tevi, Ageta. Tā ir mana vaina. Mana alkatība pēc zināšanām ir paverdzinājusi mūs visus.
- Kā gan tu varēji mani paverdzināt? Ageta iebilda. Es katru dienu apzagu tevi. Es liku tev nožēlot, ka esi mani pieņēmis darbā.
- Ageta, sacīja Ābrams, piegājis meitenei klāt, tu esi cēlonis visam, kas noticis. Sieviete, kuru tu pazīsti kā Hezrīnu, ir kritušais eņģelis. Viņas dzīve ir nonākusi līdz laikam, kad tai nepieciešams pārtapt, vai arī viņa kļūs līdzīga Ramskinam. Viņai ir vajadzīgs tavs ķermenis. Viņa kļūs par tevi un izmetīs tavu dvēseli dzīvot tumsā. Atceries, Tegatus, mūsu Kunga pavēli Galvaskausu kaujā. Šonakt mēs atkal cīnāmies ar vēl spēcīgāku ļaunumu. Vai tu man piebiedrosies?
- Kam tad vēl es esmu radīts? Tegatuss pasmaidīja, un viņa gars iekšā salēcās.
Ielas tumsā gara, melna kariete, ko vilka melni zirgi, čīkstēdama apstājās pie veikala. No karietes izlēca Morbuss ar pātagu rokā. Viņam pakaļ vilkās tā garais, vaskotais mētelis.
- Viņi ir ieradušies pēc tevis, Ageta. Mums jādodas prom, sacīja Ābrams.
Eņģelis novilka mēteli un iemeta to ugunī.
- Ātri uz jumta! Mēs nedrīkstam šeit atrasties, kad uzsprāgs Abarisa kristāls.
- Grāmata! iesaucās Tegatuss, paķēra Nemorensis un sekoja Bleikam, kurš jau skrēja pakaļ Ābramam un Agetai uz kāpnēm.
Bonhems kraukļa maskā iejoņoja grāmatveikalā un pieskrēja pie kamīna.
- Viņi būs slēptuvē aiz kamīna, Bonhems steigšus paziņoja Morbusam.
- Nogalini eņģeli, bet pataupi meiteni! viņš uzsauca, traukdamies starp plauktiem ar pistoli rokā.
Ābrama mētelis kamīnā dega tumšzilām liesmām, kas kļuva arvien spožākas. Abarisa kristāls izkrita no degošā mēteļa un aizripoja pa grīdu uz Bonhema pusi, kurš pa galvu pa kaklu metās uz pagraba durvīm, noripoja pa kāpnēm un parādījās drēgnajā telpā pie tilta pamatnes.
Pieaugošais mirdzums no komētas pa mazo lodziņu izgaismoja pagrabu. Bonhems izdzirda pie loga vienmērīgu klaudzināšanu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja Sarapuka ķermeni, kas karājās mēness gaismā. Tā kājas melnajos apavos dauzījās pret stiklu.
28 lunar lustrum Šķīstīšanas upuris. ( Latīņu vai.)
Šaurās akmens kāpnes izlocījās augstāk un augstāk.
Ageta sataustīja sev ceļu, cieši turēdamās pie virves, kas veda augšup. Ābrams, kāpdams pa trim pakāpieniem uzreiz, stūma viņu iekšā tumsā. Ageta dzirdēja, kā Bleiks un Tegatuss aizbultē durvis uz kāpņu telpu un tad žigli viņiem seko. Tumsa kļuva arvien biezāka un spiedās virsū tā, ka bija grūti elpot. Kad meitene mēģināja paātrināt soļus, tie klaudzēja, kurpēm atsitoties pret katra akmens pakāpiena malu, liekot viņai bailēs iekliegties.
- Palīgā! viņa iesaucās, un vārdi atbalsojās augšup.