Tegatuss saņēma viņu aiz rokas un veda tālāk.
- Ej lēnām, pa vienam pakāpienam. Tumsa ilgi neturēs tevi savā varā. •
- Viņi mūs noķers, un Morbuss tevi nogalinās…
- Nebaidies no tā, kas nāks. Viņi var nogalināt manu ķermeni, bet ne dvēseli.
- Ātri! Bleiks uzsauca, klunkurēdams augšup pa akmens pakāpieniem. Drīz Abariss uzsprāgs, un es tad nevēlētos atrasties tā tuvumā…
Pēkšņi atskanēja skaļš sprādziens, jo lejā, istabā, Ābrama mētelis bija izdedzis cauri un Abarisa kristālu bija skārusi uguns. Likās, it kā katrs akmens, izlecot no sienas un iekrītot atpakaļ savā vietā, nodrebētu. Trieciens izrāva no eņģēm durvis, kas veda uz kāpnēm, tumsā iebrāzās balta uguns lode un lidoja uz viņu pusi.
- Gulies! Bleiks iekliedzās un, pielēcis pie Agetas, piespieda viņu pie aukstajiem pakāpieniem.
Uguns lode nodārdēja pāri viņa mugurai, apsvilinot mēteļa audumu un matus aizmugurē uz kakla. Trieciens trāpīja Tegatusam, un viņš nokrita atmuguriski ar čulgainu, apdegušu seju.
- Atstāj mani… viņš murmināja, kad Bleiks piecēla Agetu kājās. Tev jāaizved viņa no šejienes, es apturēšu katru, kurš sekos.
- Nē! Ageta iekliedzās, kad Bleiks vilka viņu uz augšu. Mēs nevaram viņu atstāt!
- Dari, kā viņš saka, mēs nespējam viņam palīdzēt. Tev jāglābjas.
- Ātri! iesaucās Ābrams, ar atslēgu steigdamies pie jumta durvīm.
- Tegatuss ir savainots, Ageta elsoja un jau nākamajā mirklī atradās uz kāpņu laukumiņa, kur Ābrams stūma vaļā durvis.
- Nekas nespēj turēties pretī Abarisam, pat eņģelis ne. Tegatuss zinās, ko darīt. Ābrams nokāpa divus pakāpienus zemāk un lēca uz durvīm, izraudams tās no eņģēm. Pār plakano jumtu izsprāga koka šķēpeles. Seko man un, lai kas arī notiktu, neļaujies bailēm!
Ercenģelis tāds bija viņa stāvoklis starp eņģeļiem nokļuva uz jumta. Viņš stāvēja pilnmēness gaismā, kas iezīmēja jumta tornīšus tumšā sudrabā. Uguns ziemeļos bija kļuvusi blāvāka, un debesis izgaismoja tikai dzintarkrāsas mirdzums. Ābrams palūkojās augšup un redzēja, ka komēta ar katru sekundi tuvojas. Jumts bija kā pils mūris ar izrobojumiem, tā akmens sienas slējās augstu virs upes. Katrā stūrī uz stāvas smailes bija novietota liela akmens notekcaurule, un zem tām mazākas caurules-briesmoņi nolūkojās lejā uz pilsētu un upi. To tēlu izvalbītās acis truli blenza lejup.
Jumta virsmu iezīmēja liela piecstaru zvaigzne. Augšējā smaile rādīja uz ziemeļiem. Zvaigznes centrā bija uzkrāsota asinssarkana Hezrīnas zīme ar melnām kontūrām.
- Mums ir maz laika. Mēs pat varam nepaspēt izkļūt no Londonas, pirms komēta ietrieksies Zemē, Ābrams sacīja.
Viņš satvēra Agetu aiz rokas un izvilka gaismā. Meitene turēja roku priekšā sejai, lai pasargātos no spožuma, ka lija pār pilsētu.
- Vai tās ir mūsu beigas? jautāja Bleiks.
- Tās ir beigas jums visiem, atskanēja balss aizmugurē. Mēs esam kādu laiku gaidījuši un ar lielu prieku jums piebiedrosimies.
No slēptuves aiz skursteņa iznāca Hezrīna tīģera maskā.
Bleiks pagriezās, lai skrietu uz durvīm, bet no tumsas izlēca figūra kraukļa maskā ar garu, melnu knābi un mirdzošām, zilām spalvām; rokā tai bija Nemorensis. Grāmata tagad bija pārsieta ar garu, sarkanu auklu. Bleiks šo tēlu labi pazina.
- īzak Bonhem, tu slēpies aiz putna maskas! Bleiks iesaucās. Tu, nodevēj, pat nevēlies skatīties man acīs?
- Mana maskēšanās tevi neapmuļķoja. Cik iespaidīgi! Un šis ir eņģelis? Un Ageta cik patīkami tevi redzēt! Turpmākajos gados es tevi redzēšu daudz biežāk.
-Ja notiks pēc mana prāta, tu vispār neko vairs neredzēsi, es tev izraušu acis no pieres ar savām rokām, Bleiks nikni izsaucās.
- Tev nav glābiņa, Bleik, Hezrīna sacīja, pamādama ar garu nūju, kas bija viņai rokā. Tev bija iespēja mums piebiedroties, bet jau kopš tās nakts, kad apgriezu tev nagus, es zināju, ka tava sirds nav pietiekami melna tam, ko mēs cenšamies sasniegt. Toties Bonhems ir mans tumsas dārgums, un, kad tikšu brīva no lēdijas Flembergas pinekļiem un tās resnā vīra, es apprecēšos ar viņu.
Tad virs kapelas rievotā mūra parādījās vairākas pelēka akmens rokas. Notekcaurules-briesmoņi, kas gadsimtiem ilgi bija noraudzījušās lejup uz pilsētu, bija atdzīvojušās un lavījās laukā no savām vietām.
- Vēl citi briesmoņi, Hezrīn? Ābrams jautāja.
- Draugi, kas palīdz man paveikt uzdevumu. Tev te nav vietas, Rafaēl. Ej tagad prom, un es došu tev brīvību vai paliec, un tu tiksi pārvērsts par diaku.
- Drosmīgi vārdi, bet tavs laiks tuvojas beigām. Ir pilnmēness, komēta drīz ietrieksies Zemē, un laiks tavai pārtapšanai būs beidzies. Ābrams pievilka Agetu sev cieši klāt un kaut ko pačukstēja viņai.
- Kurš to izdarīja ? nokliedzās Morbuss, iznākdams pa durvīm ar nocirstu Ramskina galvu rokās. Vai tas biji tu, Bleik, un tava nejēdzīgā zinātne? Ramskins bija mans biedrs, vienīgais radījums uz pasaules, kurš skatījās uz mani tā, ka man nebija kauns. Vai tu to izdarīji?
- Nē, es, ātri atbildēja Ābrams. Ramskins jaucās manā dzīvē, tāpēc es iejaucos viņējā… Un ko tu šajā sakarā domā darīt?
- Tu esi ļauns cilvēks, un par to, ko esi izdarījis, es izmantošu tavu galvu kā svečturi, Morbuss iesaucās griezīgā, skaļā balsī.
- Liec viņu mierā, Morbus! teica Bonhems, notēmējis ar pistoli. Arī man ar šo radījumu ir kārtojami rēķini, un es labprāt paskatīšos uz viņa asinīm. Viens beigts eņģelis ir uz kāpnēm, un drīz te būs otrs.
- Savas asinis es varu brīvi atdot.
- Liec viņu mierā! Hezrīna nemierīgi piebilda. Viņš tevi māna, Bonhem. Viņa asinis būtu nāve mums visiem, tās nedrīkst izliet.
Viņa pavērās uz Mēnesi un tuvojošos komētu.
- Tagad man jāatstāj šis ķermenis un jāpaņem viņas. Sagatavojiet viņu! Atdod man meiteni, Rafaēl, tu nevari viņu paturēt.
Morbuss meta ar Ramskina galvu Ābramam un trāpīja tam krūtīs. Tad viņš ātri saķēra Agetu un vilka meiteni pāri jumtam, bet notekcaurules-briesmoņi aplenca ercenģeli.
- Atbrīvo viņu, Bleik, un aizved no šejienes! Ābrams iekliedzās, kad briesmoņi viņu atspieda atpakaļ pie mūra izrobojumiem.
Tie bija viņu ielenkuši un, vicinādami zobenus, smējās caur asajiem akmens zobiem.
Morbuss trīs soļos pieskrēja pie Bleika, nogrūda viņu zemē un ar vienu roku stingri saturēja ciet.
- Ātri! sauca Hezrīna. Turiet meiteni un sagatavojiet viņu rituālam! Nebūs ilgi jāgaida, līdz mēs atkal būsim kopā, īzak. Šoreiz neviens nestāsies mums ceļā.
- Tu piekrāpi mani, īzak. Vai pēc visiem šiem kopīgi pavadītajiem gadiem, kas bija vairāk nekā draudzība, tu domā tikai par sevi? Bleiks, kuru cieši turēja Morbuss, noprasīja.
- Mana vienīgā vēlēšanās ir viņa. No viņas es varu gūt vairāk gudrības vienā minūtē nekā no tevis visā mūžā, Bonhems atbildēja.
Tad viņš atsēja Nemorensis, atvēra tās lappuses un novietoja grāmatu iezīmētā apļa centrā. Bonhems saņēma Agetu aiz rokas un turēja viņu zvaigznes ziemeļu stara galā Hezrīnas priekšā.
- Neļauj, lai tavu dzīvi paņem šī sieviete! Bleiks iesaucās, bet Morbuss piespieda viņu apklust.
Nemorensis kļuva lielāka un aizņēma visu apļa centru. No tās lappusēm pulsēja balta gaisma.
- Un tu neļāvi? Es zinu, kādas bija tavas domas. Tava sirds bija izkausēta tāpat kā manējā, tikai tev nepietika drosmes.
- Bet kas notiks, kad tu kļūsi vecs un viņai vajadzēs kādu citu, un viņa tevi atmetīs tāpat kā Flembergu?