- Kā varu palīdzēt, Sarapuka kungs? Kadmuss piedāvāja draugam krēslu pie galda.
Abi apsēdās; Kadmuss redzēja, kā Sarapuka acu baltumi pavarda uguns gaismā kļūst sarkani. Smalkie, baltie mati nokarājās viņam līdz zodam, tajos bija ieķērušās cepumu drumstalas.
- Runa ir par manu veikalu, Sarapuks nočukstēja. Esmu nopircis nelielu īpašumu Sītingleinā, netālu no Hārtstrītas. Mājas augšstāvā ir istabas, tā ka nedēļas beigās es pārvācos.
Brīdi klusējis, viņš turpināja:
- Protams, es joprojām neatteikšos no jūsu lieliskā ēdiena teiksim, katru vakaru septiņos.
Vīrietis pārtrauca runāt, atskatījās uz durvīm un vērīgi ieklausījās.
- Es gribētu zināt, vai būtu iespējams, ka Ageta mani apmeklē. Man reti sanāk ar kādu parunāt. Viņa ir tik burvīga, ka sagādātu vecā vīra dzīvē patīkamus brīžus.
- Viss ir iespējams… par attiecīgu cenu, Kadmuss atteica ar smaidu sejā, kurā bija jaušama interese par iespēju iegūt naudu. Un ko jūs tai savā veikalā pārdosiet? viņš jautāja, dedzīgi meklēdams iespēju kādam izdevīgam darījumam.
- Es nepārdošu, Kadmus, bet ārstēšu. Man jākļūst par aptiekāru un ārstu, tā ka mans bizness būs zāles, zobu raušana un galvaskausu atvēršana. Mani interesē anatomija, bet ir tik grūti sagādāt vajadzīgos objektus.
- Lai līdz tam nonāktu, ir ļoti daudz jāmācās, Sarapuka kungs. Tās ir tik augstas lietas, ka tādam cilvēkam kā es nevajadzētu par tām domāt. Kadmuss centās izskatīties ieinteresēts.
- Nu, mēs visi reizēm sasirgstam vai nu miesiski, vai garīgi. Kādu dienu ikvienam var ievajadzēties ārstu, un ārstniecība ir nākotnes māksla. Ar laiku esmu iecerējis atvērt arī slimnīcu ja atradīšu pietiekami daudz cilvēku, kas ir ieinteresēti taisīt naudu. Runādams viņš skatījās Kadmusam acīs. Esmu dzīvē pieļāvis daudz kļūdu, daudzreiz esmu piekrāpts, bet šoreiz viss būs citādi. Par simt mārciņām varēs veikt investīcijas, kuras pēc tam daudzkārt tiks atmaksātas, bet cilvēkiem, tāpat kā līķiem, patīk, ja tos ir grūti atrast.
Sarapuks lēnām klaudzināja ar pirkstu pa galdu, it kā izsizdams kāda slepena skaņdarba ritmu.
- Varbūt es zinu kādu, kurš varētu jums palīdzēt abos gadījumos, Sarapuka kungs. Kadmusā bija modusies interese. Simt mārciņu, bet kāda ir garantija, ka tās tiks atdotas atpakaļ?
- Varu teikt tikai to, ka pareizā cilvēka rokās naudai vienmēr ir lielas iespējas. Sarapuks sarauca vienu uzaci un pasmaidīja.
- Vajag būt kam tādam, kas mudina jūs to darīt, Sarapuka kungs. Rūpes par cilvēkiem, slimnīcas atvēršana tie ir augsti ideāli. Kadmuss pieliecās viņam tuvāk. Kas attiecas uz mani, es cenšos darīt, cik spēju, savas sievas un bērna labā. Ja saskaros ar izdevīgu darījumu, es to nekļūdīgi pazīstu, un, kamēr Lemjēnu ģimene ir labi apgādāta un paēdusi, es esmu laimīgs cilvēks. Bet jūs, kas urda jūs?
Sarapuks vēlreiz pārlaida skatienu istabai. Viņš pārbaudīja durvis un uzmanīgi ieklausījās. Telpā no pavarda uguns mirgoja sarkana gaisma un pie sienām spoži dega sveces. Sīkais lodziņš virtuves galā centās iesūkt no ielas kaut cik gaismas. Šeit nebija redzama ne diena, ne nakts. Šī bija bezlaicīga vieta ar biezām, stingrām sienām, kas stāvēja pretī visiem nemieriem, ogļraču streikiem un sērgām. Pat Lielais ugunsgrēks bija tikai mazliet apsvilinājis sienas.
Pirms sāka runāt, Sarapuks, dziļi ievilkdams elpu, visu rūpīgi apsvēra.
Mans dārgais draugs, esmu apceļojis pasauli, pētīdams tās noslēpumus. Esmu racies daudzu pilsētu drupās no Ēģiptes līdz Persijai. Tomēr nerimtīgie meklējumi nav devuši rezultātus, jo tas, kā dēļ es pūlos, nav atrodams pasaulē, bet gan tikai cilvēka ķermeņa dziļākajos nostūros. Es meklēju vietu, kur mājo dvēsele. Sarapuks pēkšņi spēcīgi saķēra Lemjēnu aiz rokas un pievilka sev klāt. Zinu, ka tieši es to atradīšu un, kad būšu to izdarījis, spēšu nāves brīdī notvert cilvēka dvēseli un pierādīt pasaulei, ka mēs esam nemirstīgi. Padomājiet par to, Kadmus, padomājiet! Ko cilvēki atdos, lai redzētu dvēseli, pašu mūžības kodolu, notvertu stikla traukā, turklāt tikai par diviem šiliņiem? Es būšu bagāts cilvēks. Mēs varam būt bagāti cilvēki!
Sarapuks satraukti, spiedzīgi iesmējās.
- Jūs domājat: tas ir iespējams, jūs to varēsiet paveikt? Kadmuss aizrautīgi jautāja.
- Tas ir kā atjautības uzdevums, no kura es ik gadu atrisinu kādu daļu. Nu jau tas ir gandrīz pabeigts. Sarapuks atkal nervozi pārlūkoja istabu. Mēs nedrīkstam nevienam to stāstīt, tam jāpaliek noslēpumā. Varas iestādēm var nepatikt mani pētījumi, un es nevaru atļauties teikt, no kurienes nāk mani brīvprātīgie.
- Sie brīvprātīgie ir… mirušie? Kadmuss stomīgi vaicāja.
- Pagaidām jā, Sarapuks klusu atteica. Bet pienāks laiks, kad man vajadzēs pāris cilvēku, kuri… varētu teikt… ir ceļā no vienas pasaules uz citu.
Viņš atkal skaļi ievilka dziļu elpu.
- Man labāk patiktu, ja tie būtu svaigi. Tie daži, kurus esmu nopircis, ir pārāk ilgi stāvējuši un var būt kaut kādā ziņā bojāti.
Kadmuss apsvēra dzirdēto.
- Varbūt es varētu jums palīdzēt. Man ir kāds draugs, Džons Svifts, cietumsargs Ņūgeitā. Par nelielu samaksu viņš varētu piegādāt jums nepieciešamo. Pabrokastojiet kopā ar maniem viesiem uz mana rēķina un ļaujiet man visu apdomāt. Tas ir visneparastākais darījums, kāds man jebkad piedāvāts, un es gribētu, lai mūsu partnerība paliktu visdrošākajā noslēpumā. Turklāt nevēlos, lai cilvēki domā, ka Lemjēns prāto par savu vietu dzīvē.
Sarapuks piecēlās, satvēra Kadmusu aiz rokas un spēcīgi to pakratīja.
- Šis ir ļoti nozīmīgs laiks, zinātnes un patiesības laikmets. Mēs radīsim jaunu skatījumu uz pasauli. Pēc gada es būšu Londonas sabiedrības uzmanības centrā, man būs savs galdiņš lepnākajos restorānos, kariete vai upes kuģis, bet jūsu meita kļūs kādam par skaistu sievu.
Priekšnamā ieplūda viesi, kas gaidīja savu ēdienu un kopā ar Brigendu grūstījās par vietu pie uguns. Ageta izlauzās viņiem cauri un atslēdza durvis uz lielo ēdamistabu, kas aizņēma gandrīz visu mājas rietumgalu. Istabā bija vēsi; tikko iekurtā uguns pārvērta mitrās ogles karstumā. Tā izdalīja biezus, brūnus dūmus, kas tiecās nonākt plašajā skurstenī un tad izplūst ārā oktobra saulē.
Visā istabas garumā stiepās garš galds, un tam apkārt bija salikti koka krēsli. Galdu izgaismoja četri lieli svečturi. Dzeltenīgās sveces jau kādu laiku bija degušas, un telpa oda pēc cūku taukiem. Sveces meta uz galda gaismas pusloku, bet zem tā bija tumsa un akmens grīda. Ageta atstūma vaļā smagās durvis. Garastainie radījumi metās uz telpas tālāko galu un paglābās zem grīdas dēļiem.
Cilvēku plūsma iestūma meiteni telpā. Šeit bija sapulcējušies noplukušie, pagrimušie, kuri no augstāka stāvokļa nonākuši renstelē. Starp tiem bija ielu mākslinieki, balamutes un arī kāds cilvēks, kurš apgalvoja, ka ir sists krustā, un par sešiem pensiem rādīja publikai nedzīstošās zīmes. īres ņams bija lēts: kopējas gultas ar samazgu spaini apakšā un ceturtdaļpensa apmešanās vietas tiem, kuri negrib likties guļus. Šie apmeklētāji atpūtināja gurdos kaulus, nometušies ceļos un atspiedušies pret garu virvi, kas stiepās no vienas sienas līdz otrai. Viņi karājās tajā, lai nebūtu jāsēž uz aukstās akmens grīdas, un, kā daudzi putni, kas guļ karājoties, lēnām iešūpojās neērtā un saraustītā miegā.
Steigšus tika piegādātas brokastis. No virtuves atnesa karstas gaļas šķēles, mazus, apaļus maizes kukulīšus un māla krūkas ar džinu. Kāras rokas trokšņaini stiepās pēc ēdiena, ķerot mīklā ieceptos gaļas gabalus, kas maksāja peniju, un noskalojot ēdienu ar lēto džinu no krūkām.