Ageta gaidīja pie galda, lai pārliecinātos, vai visi ir paēduši un vai neviens nepaņem vairāk kā savu daļu. Manpurdi kungs ietina rokas divos sarkana auduma gabalos, lai apsegtu koši baltos pārsējus, kas slēpa asiņojošās zīmes. Meitene viņu aplūkoja tuvāk. Viņš nekad nelāva nevienam skatīties uz šīm zīmēm bez samaksas. Skatoties, kā viņš ēd, Ageta redzēja, ka viņam patiešām sāp: celdams pie mutes maizes gabalu, vīrietis turēja rokas neērtā pozā. Ageta pārlauza mazo, stingro maizes klaipiņu, paņēma no šķīvja gaļas šķēli un ielika to klaipiņā, tad pasniedza to Manpurdi un pasmaidīja. Vīrietis atzinīgi pamāja ar galvu.
Agetai reliģija nebija nepieciešama. Kā gan mīlošais Dievs varēja turēt viņu tādā nabadzībā? Viņai nebija vajadzības un vēlēšanās redzēt zīmes uz Manpurdi rokām. Viņai tās neko nenozīmēja, tās nebija tik interesantas kā vienkupra kamielis, kuru viņa bija redzējusi pie Goga zvērnīcas. Tas bija noķerts Babilonas drupās un atvests pāri Arābijas tuksnešiem. Manpurdi kungs viņai bija tāds pats kumēdiņu rādītājs kā citi, kas mitinājās šajā mājā. Te bija dzīvojis zēns ar vaboles ādu, sieviete ar trim rokām un meitene ar tik lielām ausīm, ka to dēvēja par ziloņcilvēku. Ageta bija redzējusi tos visus. Viņi tika pirkti un pārdoti šajā pašā istabā un tad izrādīti privātos priekšnesumos, gadatirgos un Voksholas dārzos.
Ageta zināja, ka dažus no šiem dīvainajiem radījumiem ir izveidojuši paši cilvēki. Reiz viņa bija redzējusi vīrieti, kuram sejā bija iespraustas pīles spalvas. Viņš apgalvoja, ka ir pa pusei ērglis. Kāds cits bija noslīpējis zobus, lai tie atgādinātu vilka ilkņus, un nokrāsojis ādu ar tēju.
Manpurdi kungs bija citāds. Viņš bija rāms un laipns un nepiešķīra sev īpaši lielu nozīmi. Viņam bija tikai šīs asiņojošās rētas, kuras nekad nesadzija, un stāsts par to, kā vienu nakti tās uzradušās vīzijā un viņš lūdzies, lai šī vīzija beidzas.
Istabā lēnām ienāca Dagda Sarapuks un apsēdās galda galā. Uzlikdams sev ēdienu, viņš paskatījās uz Agetu un pasmaidīja, tad pieliecās pie Manpurdi un kaut ko pačukstēja, bet meitene nedzirdēja, ko.
Ageta pamanīja, ka tēvs ir atstājis virtuvi un nes paplāti ar ēdienu uz augšstāvu. Viņš paskatījās uz meitu ar skatienu, kas nozīmēja, ka viņai jāatgriežas pie darba.
Mums ir kāds viesis, īpašs viesis. Dzejnieks. Viņš ieradās iepriekšējā naktī un nevēlas, lai to traucē. Viņš paliks savā istabā. Tikai es varu aiznest viņam ēdienu. Vai saprati?
To teicis, Kadmuss slampāja pa kāpnēm uz mājas pašu augšu. Ageta sekoja pa gabalu. Meiteni bija ieinteresējusi tēva rīcība, un viņa ieklausījās tā soļos. Kad tēvs bija uzkāpis līdz augšstāvam, viņš uzlika paplāti uz maza galdiņa un izņēma no kabatas atslēgu. Ageta paslēpās aiz sienas kāpņu pagriezienā. Viņa dzirdēja, kā slēdzenē tiek ielikta atslēga un ātri pagriezta. Durvis ar čīkstoņu atvērās. Meitene aizturēja elpu, lai varētu visu dzirdēt.
-Vai tu kaut ko ēd? viņa skaidri dzirdēja tēvu sakām. Te ir maize ar gaļu. Es atnesu tev ūdeni, man likās, ka tādi kā tu nedzer džinu.
Atbildes nebija. Ageta sāka atkal elpot tik klusu, cik vien spēja, un ieklausījās katrā skaņā, jo cerēja gūt kādu nojausmu par to, kas mitinās bēniņu istabā. Tad atskanēja ķēžu vilkšana pa koka grīdu.
- Vai tu vari tās noņemt? sacīja vārga balss, kuru meitene nekad agrāk nebija dzirdējusi. No savas slēptuves Ageta nevarēja uztvert, vai runā vīrietis vai sieviete. Balss bija gaiša, vāra un skaidra. Man nav ne spēka, ne vēlēšanās aizbēgt.
Tēvs atbildēja pēc gara klusuma brīža:
- Goga kungs man teica, ka tad tu pazudīsi, pirms es paspēšu acis pamirkšķināt. Viņš teica: nekad nenoņem viņam ķēdes, citādi viņš aizlidos prom.
- Kur tad es lidošu? Logiem ir aizbīdņi, un durvis ir aizslēgtas. Tad jau man jālien pa durvju apakšu vai caur žurkas alu, balss atbildēja.
- Tu esi dīvains radījums, un tagad tu piederi man. Es samaksāju par tevi krietnu summiņu, un tu vari būt man ļoti noderīgs. Tikai pirms kāda mirkļa viens zinātnieks teica, ka viņam varētu noderēt kāds tev līdzīgs. Bet pat viņš būs pārsteigts, redzot, kāds tu esi.
Kadmuss spēra soļus pa koka grīdu. Tēvam noliekot paplāti uz galda, Ageta dzirdēja katru viņa kustību.
- Es atstāšu to šeit, ņem, ko gribi. Tev vajadzētu par dažām mārciņām pieņemties svarā. Tu esi kaulains puisis un neizskaties vesels. Es tevi nopirku zobu dēļ; tie izskatītos ļoti jauki, pārstādīti kādam kungam. Kadmuss iesmējās.
- Kāds liktenis mani sagaida? Vai es te palikšu vienmēr? balss vaicāja.
- Tu būsi šeit tik ilgi, līdz es izlemšu citādi. Tu esi ļoti jauks radījums, un es tevi atklāšu pasaulei. Tevi padara īpašu tas, ka tu patiešām esi…
Ārdurvis atsprāga vaļā, un priekšnamā izcēlās kņada. Brigends sāka riet, bet brokastotāji metās laukā no ēdamistabas uz ielas. Kadmuss Lemjēns steidzās lejā no bēniņiem, un Ageta aizlavījās no kāpņu telpas uz savu istabu. Lejā, uz ielas, līgojās rati, un tajos klusu sēdēja kāds notiesātais, kuru pa Flītstrītas dubļiem veda uz karātavām Tiburnā. Metāla apkalumi uz lielo ratu riteņiem šļakstināja apkārt dubļus. Vīrieša skatiens bija piesaistīts īres nama bēniņstāvam. Tur, dzegas smailē, viņš uz mirkli ieraudzīja pavīdam pie netīrā loga piespiestu seju. Šajā īsajā mirklī notiesātā vīra sirds salūza divkārt. Vīrietis redzēja bēdīgo seju, kas pavīdēja logā. Tajā bija vairāk skumju nekā paša sejā, un viņš kaut kādā dīvainā veidā saprata, ka pret viņu liktenis ir saudzīgāks nekā pret cilvēku, kura acīs tikko bija ielūkojies.
4 Inigo sānielā
Blūmsberi laukumā tumšs, vientuļš stāvs atslējās pret vecu gobu. Sausās rudens lapas krita zemē kā zelta monētu duša. Cilvēks noklepojās, nospļāvās un savilka ciešāk mēteļa apkakli, lai pasargātu sevi no stindzinošā vēja, kas pūta lapas pa zemi. Piesardzīgā attālumā no svešinieka starp gobām ganījās dažas aitas. Vīrietis sūca garu māla pīpi, un viņa seju izgaismoja dzirksteles.
Svētā Jura baznīcas pulkstenis augstajā marmora tornī, kas slējās pāri ļaužu pilnajām ielām, nosita ceturtdaļstundu. Bija izplatījušās baumas, ka pusnaktī zemestrīce atkārtosies. Avīžzēni, ar kuriem bija pilnas ielas, izkliedza ziņas par notikušo nelaimi un centās pārliecināt pasauli saglabāt mieru. Pie kroga Buli and Mouth sapulcējušies cilvēki dzēra džinu un gaidīja vēl vienu pazemes grūdienu uzplūdu, kas satricinās mājas tāpat kā iepriekšējā naktī un padarīs debesis pilnīgi melnas. Tumši violetajās debesīs virs Temzas karājās spožs, jauns mēness, bet Holbornas padauzas staigāja pa ielām, sacēlušas garos krinolīna svārkus un aplikušas baltas plecu šalles, un apturēja katru kungu, cerot to iekārdināt.
Bleiks un Bonhems bija pavadījuši vakaru, iegrimuši sarunā. Viņi sēdēja pie vaļēja loga ceturtā stāva observatorijas telpā. Draugi bija ēduši ceptus baložus un makreles, nolobot no kauliem gaļu un atstājot uz šķīvju malām sakaltušo ādu. Kopā viņi gaidīja, kad debesis noskaidrosies. Spēcīga pūsma izklīdināja mākoņus, paverot skatienam debesis.
Bleiks rīkojās ap garo misiņa teleskopu, cenzdamies noregulēt lēcas tā, lai viņi varētu redzēt komētu. Vērmelē bija visa viņa nākotne un slava. Pirmoreiz dzīvē Bleiks baidījās, ka māna pats sevi, ka tas varētu būt traips uz lēcām vai atspulgs no kādas tālas gaismas. Tuvojoties pusnaktij, viņš vēl izmisīgāk vērās teleskopā, cerot pie apvāršņa ieraudzīt komētu.