VIŅŠ TOS RADĪJA
Viņa sagaidīja to pie durvīm.
— Tik agri es jūs negaidīju.
— Patlaban ir pusdeviņi. — Viņš paskatījās pulkstenī.
— Vilciens atiet deviņos divpadsmit minūtēs.
Viņš izturējās ļoti lietišķi, līdz pamanīja, ka viņai, strauji pagriežoties, lai ietu iekšā, noraustās lūpas.
— Viss būs labi, mazulīt, — viņš mierinoši teica. — Bo- dino ir īsts dakteris. Viņš to izdziedinās, gan redzēsi.
Viņi iegāja viesistabā. Viņš pārlaida istabai satrauktu skatienu, tad pagriezās pret sievieti.
— Kur ir Els?
Viņa nevis atbildēja, bet pēkšņi metās pie viņa un sastinga. Viņa bija trausla, tumšacaina sieviete, kuras sejā pēdas bija atstājusi grūtā un pārbaudījumu pilnā dzīve. Taču ne jau rūpesti vien bija vainojami pie smalkajām grumbiņām un iebiedētā skatiena. Paraudzījies uz sievieti, viņš zināja, kas pie tā vainīgs, un, ielūkojusies spogulī, zināja arī viņa.
— Nav vērts, Mērij, — viņš sacīja un uzlika roku viņai uz pleca. — Mēs esam izmēģinājuši visu ko. Tas ir nožēlojami, es zinu; bet kas cits mums atliek? Jūs esat cietusi neveiksmi. Vienīgā cerība ir doktors Bodino.
— Ja es varētu mēģināt vēlreiz… — viņa nedroši iesāka.
— To mēs jau esam izrunājuši, — viņš stingri teica.
— Tagad jums jāsaņem dūša. Jūs zināt, ko mēs izlēmām. Zināt arī, ka visus jūsu mēģinājumus gaida neveiksme.
Viņa papurināja galvu.
— Zinu. Taču briesmīgi ir iedomāties, ka viņam jāaizbrauc un jācīnās vienam.
— Viņš nebūs viens. Tur ir doktors Bodino. Bez tam tur ir skaista vieta.
Sieviete klusēja.
— Tas ir vienīgais līdzeklis, — viņš sacīja.
— Vienīgais līdzeklis, — viņa mehāniski atkārtoja.
Viņš paskatījās pulkstenī.
— Kur ir Els?
— Es atsūtīšu viņu.
Kad durvis aiz sievietes bija aizvērušās, viņš piegāja pie loga un, skatīdamies laukā, sāka izklaidīgi bungot ar pirkstiem pa rūti.
— Labdien!
Viņš pagriezās un atņēma ienācēja sveicienu. Manāmi pievilkdams kāju, ienācējs gāja pie loga, bet neziņā apstājās pusceļā.
— Es pārdomāju, Džordž, — viņš steigšus un nervozi paziņoja. — Es nebraucu.
Viņš paraustīja sevi aiz piedurknes, pašļūkāja kāju, nodūra acis un ar pūlēm pacēla tās, lai ielūkotos acīs sarunu biedram.
Nāsīm ieplešoties un tievajiem pirkstiem sažņaudzoties kā ērgļa nagiem, kas gatavi sakampt laupījumu, Džordžs klusēdams skatījās uz viņu.
Abu vīriešu vaibstos bija daudz līdzības, un tomēr viņi stipri atšķīrās viens no otra. Abiem bija melnas acis, taču pie loga stāvošajam skatiens bija caururbjošs un taisns, bet istabas vidū palikušajam — miglains un zaglīgs. Viņš baidījās paskatīties acīs otram, lai gan cītīgi un tomēr veltīgi mēģināja to izdarīt. Kā vienam, tā otram bija izspiedušies vaigu kauli un iedubuši vaigi, taču to struktūra likās atšķirīga. Abu plānās lūpas bija izlietas vienā veidnē, taču Džordžam mute bija stingra un spēcīga, turpretī Elam — maiga un gļēva — baudkāres pārņemta askēta mute ar noļukušiem kaktiņiem. Viņa augumam bija nosliece uz pilnmiesību, ko sevišķi varēja manīt kumpajā ērgļa degunā; agrāk tas droši vien bija bijis tāds pats kā Džordžam, bet tagad atšķirībā no Džordža deguna bija zaudējis klasisko formu.
Stāvēdams istabas vidū, Els pūlējās saņemties. Klusums viņu uztrauca. Elam šķita, ka viņš tūlīt zaudēs līdzsvaru. Viņš aplaizīja lūpas.
— Es palieku, — viņš bezcerīgi teica.
Viņš nodūra acis un atkal paraustīja sevi aiz piedurknes.
— Tev ir tikai divdesmit seši gadi, — beidzot sacīja Džordžs, — bet tu esi nabaga vārgs večuks.
— Nesaki vis, — Els izaicinoši atteica.
— Vai atceries, kā mēs peldējām pusotras jūdzes pāri kanālam?
— Un kas par to? — Ela seja satumsa.
— Bet vai tu atceries, kā mēs pēc stundām boksējāmies šķūnī?
— Es varēju izturēt jebkuru tavu sitienu.
— Jebkuru sitienu! — Džordža balss uz mirkli kļuva spiedzīga. — Tu man sadevi četras reizes no piecām. Tu biji divreiz stiprāks par mani, kur nu — trīsreiz stiprāks. Bet tagad man būtu bail laist tev ar dīvāna spilvenu, jo tu savilktos čokurā kā pērnā gada lapa. Tu nomirtu kā nožēlojams, nelaimīgs večuks.
— Neapvaino nu mani tāpēc vien, ka esmu pārdomājis, — Els iebilda ar raudulīgu pieskaņu balsī.
Ienāca viņa sieva, un viņš lūdzoši paskatījās uz to, bet cilvēks pie loga pēkšņi panācās uz viņa pusi un izmeta:
— Tu neatceries, ko pats esi domājis divas minūtes pec kārtas! Tev vispār nav savu domu, tu bezmugurkaulniek, tu rāpojošais tārps!
— Tev neizdosies mani sadusmot. — Els viltīgi pasmaidīja un triumfējoši paskatījās uz sievu. — Tev neizdosies mani sadusmot, — viņš atkārtoja, it kā šī doma viņu ārkārtīgi iepriecinātu. — Es zinu tavus trikus. Es tev saku: tas ir mana kuņģa dēļ. Es tur neko nevaru darīt. Dievs mans liecinieks — nevaru. Vai tad tas nav kuņģa dēļ, Mērij?
Viņa paraudzījās uz Džordžu un mierīgi ierunājās, slēpdama drebošās rokas svārku krokās.
— Vai nav jau laiks? — viņa lēnīgi jautāja.
Virs saniknots apsviedās pret viņu.
— Man nenāk ne prātā braukt! — viņš kliedza. — Tieši to es nule pateicu … viņam. Un es vēlreiz saku jums visiem: es nebraukšu! Jūs mani neiebiedēsiet!
— Bet, El, mīļais, tu taču sacīji… — iesāka sieva.
— Tas nav no svara, ko es teicu! — viņš atcirta. — Tagad es saku kaut ko citu, tu to dzirdēji, un beigta balle!
Viņš pārgāja pār istabu un smagi atkrita Morisa krēslā. Bet Džordžs acumirklī atradās blakus viņam. Plēsonīgie nagi iecirtās Elam plecos, uzrāva viņu kājās un vairs nelaida vaļā.