— Tu esi nogājis līdz beidzamajam, El, un es gribu, lai tu to saprastu. Es mēģināju apieties ar tevi kā… kā ar brāli, bet turpmāk es apiešos ar tevi tā, kā tu esi pelnījis. Vai saproti?
Džordža balsī skanēja saltas dusmas. Viņa acīs zibēja salta uguns. Tas iedarbojās daudz stiprāk par jebkuru dusmu uzliesmojumu, un Els saplaka zem šā skatiena un no ciešā tvēriena, kas žņaudza viņa plecus.
— Tikai pateicoties man, tev ir šī māja un tev ir ko ēst. Tavs postenis? Citam tavā vietā būtu parādījuši durvis jau pirms gada, ja ne pirms diviem gadiem. Es tev saglabāju to. Tava alga ir žēlastības dāvana. Tā tika izmaksāta no manas kabatas. Mērija … viņas kleitas… šis tērps, kas viņai pašreiz mugurā, ir pārtaisīts; viņa novalkā savu māsu, manas sievas nonēsātās kleitas. Žēlastības dāvana — vai tu saproti? Tavi bērni valkā manu bērnu nonēsātās drēbes vai tās drēbes, ko atdod mani kaimiņi, domādami, ka tās tiek sūtītas kādai bāriņu patversmei. Un šī māja arī ir patversme… vai drīz tāda būs.
Katru vārdu viņš uzsvēra, neapzināti sažņaugdams ciešāk Ela plecu. Els locījās sāpēs. Uz pieres viņam izspiedās sviedri.
— Tagad klausies mani uzmanīgi, — brālis turpināja. — Pēc trim minūtēm tu man pateiksi, ka brauc man līdzi. Ja nebrauksi, tev atņems Mēriju un bērnus šodien pat. Tu uz visiem laikiem zaudēsi darbu. Sī māja tev būs slēgta. Bet pēc pusgada man būs tas prieks tevi apbedīt. Dodu tev trīs minūtes apdomāšanai.
Els izlikās, it kā smaktu, un vārgiem pirkstiem piedūrās pie brāļa rokas.
— Mana sirds… laid mani vaļā … tu mani nogalināsi, — viņš dvesa.
Roka ar spēku atgrūda Elu krēslā un palaida vaļā.
Kamīna pulkstenis skaļi tikšķēja. Džordžs paskatījās uz to un uz M.ēriju. Viņa bija atspiedusies pret galdu, nespēdama apslēpt trīsas. Viņš ar nepatiku sajuta brāļa pirkstu pieskārienu savai rokai, Viņš neapzināti noslaucīja roku pie žaketes. Pulkstenis klusumā tikšķēja, kā tikšķējis. Džordžam šķita, ka istaba atbalso viņa vārdus. Viņš dzirdēja pats sevi runājam.
— Es braukšu, — atskanēja no Morisa krēsla.
Tā bija vārgulīga, satriekta balss, un vārgulīgs, satriekts bija arī cilvēks, kas cēlās augšā no krēsla. Viņš devās uz durvīm.
— Uz kurieni tu? — uzsauca Džordžs.
— Čemodāns, — skanēja atbilde. — Ceļa somu Mērija atsūtīs vēlāk. Drīz būšu atpakaļ.
Durvis aizvērās aiz viņa. Pēc brītiņa, piepešu aizdomu urdīts, Džordžs atvēra durvis un ieskatījās istabā. Viņa brālis stāvēja pie bufetes, vienā rokā turēdams karafi, ar otru celdams pie mutes glāzi ar viskiju.
Pāri glāzei Els pamanīja, ka tiek novērots. Tas viņu iedzina panikā. Viņš steigšus mēģināja pieliet glāzi no jauna un lika jau pie mutes, bet gan glāze, gan karafe tika izsistas viņam no rokām un nokrita uz grīdas. Viņš ierūcās, bet brāļa roka atkal bija uz viņa pleca un lika viņam sarauties melnam un maziņam. Džordžs grūda Elu uz durvju pusi.
— Čemodāns… — Els gārdza. — Tas ir tur… taja istabā. Ļauj man to paņemt. _
— Kur ir atslēga? — jautāja brālis, kad čemodāns bija atnests.
— Tas nav aizslēgts.
Bridi vēlāk čemodāns bija vaļā un Džordžs vandījās pa to. No viena stūra viņš izvilka viskija pudeli, no otra — blašķi. Viņš aizcirta čemodānu ciet.
— Ejam, — viņš teica. — Ja mēs palaidīsim garārn kaut vienu tramvaju, mēs nokavēsim vilcienu.
Viņš izgāja gaitenī, atstādams Elu ar sievu. «Gluži kā bērēs,» gaidīdams nodomāja Džordžs.
Els ar mēteli aizķērās aiz ārdurvju roktura, un, aizkavējušies, lai aizvērtu durvis, viņi izdzirdēja Mērijas elsas. Kad Džordžs kāpa lejā, .viņa lūpas bija cieši sakniebtas. Vienā rokā viņš nesa čemodānu, ar otru turēja pie elkoņa brāli.
Kad viņi bija aizgājuši līdz stūrim, Džordžs kvartālu tālāk izdzirdēja nākam tramvaju un pamudināja brāli. Els smagi elpoja. Viņš vilkās, kājas čūbādams, un netika līdzi.
— Velns tu esi, ne brālis, — viņš dvesa.
Par atbildi brālis nikni parāva viņu aiz rokas. Tas atgādināja Elam bērnību, kad viņu steidzināja kāds no sadusmotiem pieaugušajiem. Un gluži kā bērnam viņam palīdzēja iekāpt tramvajā. Smagi dvašodams, no piepūles caur un cauri nosvīdis, viņš atslīga uz sēdekļa. Viņš se koja Džordža acīm, kad tās noskatīja viņu no galvas līdz kājām.
— Tu esi tas velns, ne brālis, — Džordžs bilda, pabei dzis apskati.
Ela acīs sariesās miklums.
— Tas viss mana kuņģa dēļ, — viņš sacīja, žēlodams pats sevi.
— Nav nekāds brīnums, — Džordžs atmeta. — Izdedzināts kā vulkāna krāteris. Pastāvīga uguns par labu nenāk.
Viņi vairs nesarunājās. Kad viņi ieradās pārsēšanās vietā, Džordžs uzreiz atguvās. Viņš pasmaidīja. Ar skatienu ieurbies vienā punktā un neredzēdams garām slīdošos namus, viņš bija pilnīgi atradies pašnožēlas varā. Viņš palīdzēja brālim izkāpt no tramvaja un pārlaida acis šķērsielai. Viņu tramvajs vēl nebija redzams.
Els nejauši pamanīja pretējā stūrī pārtikas preču tirgotavu un bāru. Viņš tūlīt kļuva nemierīgs. Rokas vairs neklausīja, un viņš noilgojies rāvās pāri ielai pie durvīm, kas tieši tajā brīdī atvērās, lai ielaistu laimīgo ceļinieku. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja baltā jakā ģērbušos bufetnieku uz rindā saliktu mirguļojošu glāžu fona. Viņš gluži automātiski gribēja iet pāri ielai.
— Paliec! — Džordža roka nogūlās uz viņa rokas.
— Man gribas iedzert viskiju, — Els atbildēja.