— Tu jau iedzēri.
— Tas bija pirms vairākām stundām. Lūdzu, Džordž, ļauj man iedzert! Sī ir pēdējā diena. Neliedz man, iekāms neesam aizbraukuši galā, dievs mans liecinieks, ilgi vairs nav jāgaida.
Džordžs izmisis pārlaida acis ielai. Tramvajs jau bija redzams.
— Nav vairs laika dzert, — viņš teica.
— Es negribu dzert. Gribu paņemt pudeli. — Ela balss kļuva pieglaimīga. — Nu, Džordž. Tā ir pēdējā, pati pēdējā.
— Nē. — Džordža atteikums bija tik stingrs, uz cik stingru vien bija spējīgas viņa plānās lūpas:
Els paskatījās uz tuvojošos tramvaju. Pēkšņi viņš apsēdās ietves malā.
— Kas noticis? — sabijies iejautājās brālis.
— Nekas. Es gribu viskiju. Mans kuņģis…
— Celies, iesim!
Džordžs sniedza viņam roku, taču brālis paguva izstiepties visā garumā uz trotuāra, nelikdamies zinis par netīrumiem un garāmgājēju izbrīnītajiem skatieniem. Krustojumā kvartālu tālāk šķindināja zvanu tramvajs.
— Tu palaidīsi to garām. — Els smīknēja, gulēdams uz trotuāra. — Un tu pats būsi vainīgs.
Džordžs cieši sažņaudza dūres.
— Es tevi labprāt iekaustītu!
— Un palaistu garām tramvaju, — svinīgi atbildēja uz trotuāra guļošais.
Džordžs paskatījās uz tramvaju. Tas jau bija nobraucis puskvartālu. Džordžs palūkojās pulkstenī. Vēl bridi pārlika.
— Lai notiek, — viņš sacīja. — Es nopirkšu pudeli. Bet tev jātiek uz tramvaju. Ja tu to palaidīsi gar degunu, es sasitīšu pudeli pret tavu galvu.
Viņš metās pāri ielai un bārā iekšā. Tramvajs pienāca un apstājās. Neviens nekāpa ārā. Els nesteidzīgi iekāpa tramvajā un apsēdās. Viņš pasmaidīja, kad konduktors pazvanīja un vagons sakustējās. Uz abām pusēm veramās bāra durvis atsprāga vaļā. Turēdams rokās čemodānu un viskija pinti, Džordžs drāzās pakaļ. Konduktors neizlaida no rokas zvana auklu, gaidīdams, vai nevajadzēs apturēt. Tomēr nevajadzēja. Džordžs viegli uzlēca uz platformas, apsēdās blakus brālim un sniedza viņam pudeli.
— Varēji paņemt kvartu, — pārmetoši teica Els.
Viņš ar kabatas korķu velkamo attaisīja pudeli un pielika to pie mutes.
— Man ir slikti… kuņģis, — viņš kā atvainodamies paskaidroja blakus sēdošajam pasažierim.
Vilcienā viņi iekāpa smēķētāju vagonā. Džordžs juta, ka tā vajag. Turklāt, laimīgi ticis uz vilcienu, viņš atkusa. Viņš juta pret brāli zināmu maigumu un pārmeta sev lieku skarbumu. Mēģinādams to izlīdzināt, Džordžs sāka runāt par viņu māti un māsām, par visām ģimenes darīšanām un rūpēm. Els tomēr sēdēja sadrūvējies un pilnīgi nodevies pudelei. Pamazām viņa lūpu kaktiņi noslīdēja aizvien zemāk un zemāk, maisiņi zem acīm it kā uztūka, bet sejas muskuļi atslāba.
— Mans kuņģis … — Els atkal nogaudās, iztukšojis pudeli un pasviedis to zem sēdekļa, taču piepeši sabar- gojusies brāļa seja neiedrosmināja viņu tālākiem prātojumiem.
Transporta līdzeklim, kas sagaidīja viņus stacijā, piemita visas privātas ekipāžas labās īpašības un greznība. Iestādē, kurā viņi bija ieradušies, Džordža asajam skatienam nepaslīdēja garām neviens sīkums, un viņa bažas izklīda ar katru mirkli vairāk. Kad viņi bija iebraukuši pa augstajiem vārtiem un rati ripoja pa plašo parku, viņš bija pārliecināts, ka šajā iestādē pastāvošā kārtība nekritīs brālim uz nerviem. Tā drīzāk bija vasaras viesnīca vai vēl labāk — ārpilsētas klubs. Un, kamēr viņi brauca, pavasara saules apspīdēti, klausīdamies putnu dziesmas un ieelpodami puķu smaržas, Džordžs ilgojās kādu nedēju atpūsties tādā vietā un viņa acīm pavērās neiepriecinoša perspektīva — vasara pilsētā, kantorī. Viņa ienākumu nepietika brālim un viņam pašam.
— Pastaigāsimies pa parku, — viņš ierosināja, kad viņi bija satikušies ar doktoru Bodino un apskatījuši Elam paredzēto istabu. — Ekipāža brauks uz staciju, tā ka mums vēl ir laiks.
— Skaisti gan! — Džordžs ierunājās pēc brīža.
Viņa kājas grima samtainā zālē, virs galvas liecās zaru velves, un viņš stāvēja saulstaru izraibināts. — Es labprāt nodzīvotu te mēnesi.
— Apmainīsimies abi vietām, — tūlīt atsaucās Els.
Džordžs pasmējās par brāja ierosinājumu, bet sirds viņam sažņaudzās.
— Paskaties uz to ozolu! — viņš iesaucās. — Un uz dzeni! Vai nav skaists.?
— Man te nepatīk, — viņš izdzirdēja brāli atmurminām.
Džordžs saknieba lūpas, sagatavojies cīnīties, taču sacīja:
— Es domāju sūtīt Mēriju ar bērniem uz kalniem. Viņai tas ir nepieciešams un bērniem tāpat. Un, kad tu atkal būsi ticis uz pekām, es arī tevi aizsūtīšu pie viņiem. Pirms atgriešanās darbā tu varēsi izmantot savu vasaras atvaļinājumu.
_— Ne prātā nenāk palikt šajā bedrē, lai ko tu teiktu, — pēkšņi paziņoja Els.
— Nē, tu paliksi, un tu atgūsi veselību un spēkus, lai Mērijas vaigos atkal parādītos sārtums, tevi ieraugot.
— Es braukšu atpakaļ kopā ar tevi. — Ela balss skanēja stingri. — Es braukšu ar to pašu vilcienu. Man šķiet, ka drīz jāpiebrauc ekipāžai.
— Es tev neesmu vēl izklāstījis visus savus plānus, — Džordžs mēģināja turpināt, bet Els viņu pārtrauca:
— Liec mani mierā ar saviem plāniem! Es negribu, ka tu smērējies man klāt ar savām runām. Tu apejies ar mani kā ar bērnu. Bet es neesmu nekāds maziņais. Esmu izlēmis, un gan tu redzēsi, ka es protu pastāvēt uz savu. Nemēģini mani pierunāt! Man vienalga, ko tu teiksi.
Ela acīs dega ļauna uguns, un brālim viņš atgādināja kaktā iesprukušu žurku, kas iedzīta izmisumā un gatava kost pretī. Skatoties uz viņu, Džordžs atcerējās bērnību un nodomāja, ka beidzot Elā pamodusies kādreizējā stūrgalvība, kas viņam, bērnam, palīdzēja turēties pretī jebkuram spēkam un pierunāšanām.