Džordžs bija zaudējis visas cerības. Viņš bija paspēlējis. Tas vairs nebija cilvēks. Viņam bija izzudis pēdējais labais cilvēciskais instinkts. Tas bija dzīvnieks, truls, flegmātisks un nespējīgs darboties, nekam nederīga dzīva radība, kauslīga, ietiepīga un nevaldāma. Un, vērojot brāli, Džordžs juta, ka arī viņā mostas tāds pats dzīvnieks. Piepeši Džordžs ielāgoja, ka viņa pirksti savelkas un saliecas kā slepkavam, un viņš iepazina vēlēšanos nogalināt. Un arī saprāts, kas visbeidzot nodeva viņu, ieteica nogalināt, jo viņam nekas cits vairs neatlika.
Viņš satrūkās, kad kalps aiz kokiem uzsauca, ka ekipāža ir piebraukta. Viņš atsaucās. Tad, paskatījies taisni sev priekšā, ieraudzīja Elu. Viņš jau bija piemirsis, ka tas ir viņa brālis. Tas bija noticis pirms brīža. Viņš saka runāt un pamazām tika pie skaidrības. Saprats tomēr nebija viņu nodevis. Viņā pamodies dzīvnieks tikai bija palīdzējis atrast saprātam izeju.
— Tu nekur nederi, El, — sacīja Džordžs. — Tu to zini. Tu esi pārvērtis Mērijas dzīvi par elli. Tu esi lāsts saviem bērniem. Un arī mums parejiem tu neesi padarījis dzīvi par paradīzi.
— No tavas runāšanas nav nekādas jēgas, — pārtrauca Els. — Es nedomāju palikt te.
— Par to es arī gribu runāt, — turpināja Džordžs. — Tev nav vajadzības palikt te.
Ela seja apskaidrojās, un viņš nevilšus sakustējās, it kā grasītos doties uz ekipāžu.
— No otras puses, nav nepieciešams braukt atpakaļ kopā ar mani. Ir cita izeja.
Džordža roka ieslīdēja mugurējā kabatā un izvilka no tās revolveri. Ierocis gulēja plaukstā ar spalu pret Elu, un Džordžs sniedza to brālim. Vienlaikus viņš pameta ar galvu uz tuvāko krūmu pusi.
— Tev neizdosies mani iebiedēt, — Els atņurdēja.
— Es nebiedēju, El. Paskaties uz mani. Es runāju nopietni. Un, ja tu pats to neizdarīsi, vajadzēs izdarīt man tavā vietā.
Brāļi palūkojās viens otram acīs; Džordžs joprojām piedāvādams turēja revolveri izstieptajā rokā. Brīdi Els šaubījās, bet tad viņa acis iedegās. Viņš strauji satvēra revolveri.
— Dieva vārds! Es to izdarīšu, — viņš teica. — Es tev parādīšu, kas man vēl ir iekšā.
Džordžs pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš aizgriezās. Viņš neredzēja brāli ieejam krūmos, tikai dzirdēja lapu un zaru švīkstoņu, viņam laužoties cauri biežņai.
— Ardievu, El! — viņš uzsauca.
— Ardievu! — atskanēja no biezokņa.
Džordžs juta, ka uz pieres izspiežas sviedri. Viņš noslaucīja seju ar mutautiņu. Viņš it kā no tālienes izdzirdēja kalpu atkal saucam, ka ekipāža jau gaida. Dzenis nolaidās cauri saulstaru vizuļiem un aptupās koka zarā pēdas divpadsmit no viņa. Džordžam šķita, ka tas viss ir sapnis, un tomēr viņš juta, ka notiekošais ir augstākā taisnīguma izpausme.
Viņš satrūkās, it kā būtu atskanējis šāviens. Taču tā bija Ela balss viņam aiz muguras.
— Ņem savu revolveri, — Els teica. — Es palieku.
Starp kokiem parādījās kalps, viņš ātri tuvojās un nepacietīgi sauca Džordžu. Džordžs iebāza revolveri kabatā un saņēma abas brāļa rokas.
— Lai dievs tevi svētī, vecais, — viņš nomurmināja. — Un, — viņš pēdējo reizi paspieda brāļa rokas, — vēlu tev laimi!
Eju! — viņš uzsauca kalpam, pagriezās un caur parku skrēja uz ekipāžu.