Sterdžesa Ovena vīrišķībai, ja to vispār varēja saukt par vīrišķību, pamatā bija fanātisms. Turpretim Stokarda un Billa vīrišķības saknes meklējamas stingros ideālos. Viņi nebūt nemīlēja dzīvi mazāk, nē, bet viņi dziļāk cienīja savas rases tradīcijas; arī viņus šausmināja nāve, bet viņi bija pietiekami drosmīgi, lai nepirktu dzīvību, samaksājot par to ar kaunu.
Misionārs piecēlās: viņu valdzināja doma par uzupurēšanos. Viņš pat uzrausās uz barikādes, lai ietu uz pretinieka nometni, taču tajā pašā mirklī novēlās zemē, palika guļam ka sašļucis maiss un sāka penterēt.
— Lai notiek tā visaugstakā prāts! Kas es tads esmu, ka drīkstu pārkāpt viņa baušļus? Jau pirms pasaules radīšanas likteņa grāmatā tika ierakstīts, kā visam būt. Vai es, niecīgs tārps, drīkstu izsvītrot šai grāmatā kaut rindu? Dievs kungs, cik nespēcīgs ir mans gars, lai notiek tavs prāts!
Bills noliecās, piecēla garīdznieku kājās un klusēdams viņu sapurināja. Tas neko nelīdzēja, un Bills, palaidis vaļā drebošo, šņukstošo vīreli, pievērsās abiem indiāņiem. Tie, šķiet, nepavisam nebija nobijušies un rosīgi gatavojās gaidāmajai kaujai.
Stokards, pusbalsī parunajies ar teslinieti, uzmeta skatienu garīdzniekam.
— Ved viņu šurp! — viņš pavēlēja Billarn.
— Klausieties, ko teikšu, — viņš uzrunāja garīdznieku, kad tas bija pievests, — padariet mūs par vīru un sievu. Tikai pasteidzieties! — Tad it kā atvainodamies piebilda: — Nezinu, ar ko tas beigsies, Bili, tādēļ gribu nokārtot visu, kas kārtojams.
Sieviete bez pretošanās pakļāvās sava baltā pavēlnieka gribai. Viņa ceremonijā neredzēja nekādas jēgas. Viņa uzskatīja, ka ir Heja Stokarda sieva kopš pašas pirmās dienas. Par laulību lieciniekiem pieaicināja tikko atgrieztos indiāņus. Garīdzniekam pinās mēle, taču Bills nevilcinādamies gāja viņam talkā. Stokards pateica līgavai priekšā, kas viņai sakams, un, kad nonāca pie vārdiem «gan priekos, gan bēdās», salieca īkšķi un rādītājpirkstu un uzmauca šķietamo gredzenu līgavai pirkstā.
— Noskūpsti līgavu! — pērkonbalsī pavēlēja Bills, un garīdzniekam vajadzēja vien paklausīt.
— Un tagad nokristiet bērnu! — Stokards pieprasīja.
— Tikai izdari visu, kā nākas, — piebilda Bills.
—- Dodiet pilnīgu ekipējumu tālam ceļam, — paskaidroja tēvs, paņemdams zēnu no mātes rokām. — Zini, reiz es gāju uz Krācēm, paņēmu līdzi visu, tikai sāls piemirsās. Toreiz man klājās tik grūti, ka nekad to neaizmirsīšu! Tādēļ, kad jādodas ceļā, jāsagatavojas pienācīgi. Starp mums runājot. Bili, nezinu, vai tur tas viss būs vajadzīgs, bet par ļaunu jau arī nebūs.
Zēnu apslacīja no ūdens krūzītes un apguldīja drošā kaktiņā. Vīri, sakūruši ugunskuru, sāka gatavoties vakariņām.
Saule slīdēja uz rietu — steidzās uz ziemeļiem. Debess tai pusē dega asiņaini sarkanās liesmās. Ēnas stiepās garākas, krēsla kļuva aizvien biezāka, un meža biezoknī visa dzīvība it ka pamira. Pat meža zosu sasaukšanās uz salas apklusa, likās, ka putni pošas uz dusu. Nerimās vienīgi indiāņi aiz apmetnes, joprojām bez mitas rībinādami kara bungas un rēkdami kaujas dziesmas. Taču, kad saule norietēja, pieklusa arī viņi. Iestājās pilnīgs klusums. Stokards, uz elkoņiem atspiedies, paraudzījās pāri aizsegam. Tad ieraudājās bērns un novērsa viņa uzmanību. Mate piegāja pie mazā, bet tas jau bija aizmidzis. Valdīja klusums, kas, šķiet, iestājies uz mūžu mūžiem. Taču drīz vien ievīterojās sarkanrīklīte. Nakts bija pagājusi.
Piepeši klajumu piepildīja ņudzošs cilvēku bars. Iedziedājās loki, nošalca bultas. Par atbildi skaudri spindza lodes. Drošas rokas mests šķēps pienagloja teslinieti pie zemes tieši taja mirklī, kad viņa bija noliekusies pār bērnu. Bulta sīkdama izšāvās cauri barikādes spraugai un ieurbās misionāram plecā.
Nelielā cilvēku saujiņa nespēja atsist uzbrukumu. Klajums starp barikādi un uzbrucējiem bija noklāts ar līķiem, bet indiāņu nāca klāt arvien vairāk, viņi traucās uz priekšu un ka milzīgs orkāna vilnis gāzās virsū barikādei. Sterdžess Ovens metās uz telti, bet pārējos cilvēku banga notrieca zemē un sabradāja. Vienīgi Stokards noturējās kājās, svaidīdams gaudojošos indiāņus ka kucēnus. Viņam pat izdevās pacelt cirvi. Kāds satvēra aiz kājiņas bērnu, kas gulēja zem mātes ķermeņa, pacēla mazo gaisā un atvēzējies trieca pret koka stumbru. Stokards pāršķēla ar cirvi indiānim galvu un sāka lauzties uz priekšu. Taču viņš atradās satracinātā pūļa ielenkumā, pār viņu bira bultu un šķēpu krusa. No apvāršņa iznira saule, un indiāņu augumi baigi šūpojās sārtajā blāzmā. Divi lāgi viņi gāzās virsū Stokardam, kad tas pēc spēcīga trieciena nespēja izraut cirvi, un abas reizes tas nopurināja uzbrucējus. Indiāņi nokrita, un viņš, kājām asiņu paltīs mirkstot, pārgāja tiem pāri. Beidzot pārbiedētie indiāņi sāka atkāpties un Stokards atspiedās uz cirvja, lai atvilktu elpu.