Выбрать главу

—  Nolādēts, tu esi īsts vīrs! — iesaucās Batists, pie­nākdams viņam klāt. — Atsakies no sava dieva un dzīvo.

Aiz pārguruma aizsmakušā balsī, tomēr ne mirkli ne­zaudēdams pašcieņu, Stokards lādēdamies paziņoja, ka ir nedomā to darīt.

—  Paskatieties uz to lupatu! — metiss sacīja, kad pie viņa atveda Sterdžesu Ovenu.

Vienīgie ievainojumi garīdzniekam bija pāris skrambu. Tikai acis šaudījās izbīlī. Viņa trulais skatiens atdūrās pret dieva zaimotāja Stokarda majestātisko augumu; par spīti neskaitāmajām brūcēm, tas stāvēja stingri, izaici­noši atspiedies uz cirvja, — mierīgs, neaizskarams, neuz­varams. Šajā brīdī misionārs neizsakāmi apskauda cil­vēku, kas spēja tik rimti pieiet pie nāves tumšajiem vār­tiem. Jā, tieši šis cilvēks, nevis viņš, Sterdžcss Ovens, bija veidots pēc Kristus ģīmja un līdzības. Un garīdz­nieks ar sāpošu sirdi izjuta senču lāstu, izjuta tik labi pazīstamo vājumu, dziju rūgtumu pret radītāju, lai tas būtu kas būdams, ka tas viņu, savu kalpu, radījis tik nespēcīgu. Pat stiprākas gribas cilvēku šā brīža draus­mas un apstākļi padarītu par atkritēju; Sterdžesam Ove- nam par tādu bija jākļūst neizbēgami. Bailēs no cilvēku ļaunuma viņš vairs nebijās dieva dusmības. Viņš bija iemācīts klausīt visaugstākajam, bet liktenīgā brīdī tika pamests viens. Viņam bija dota ticība, bet trūka pārlie­cības spēka; viņam bija dots gars, bet nebija dota stipra griba. Tas bija netaisni.

- Kur nu ir tavs dievs? — jautāja metiss.

—  Nezinu. — Sterdžess Ovens stāvēja, taisni nostie­pies, kā skolas puika ticības mācīhas stundā.

— Tev tātad dieva nav?

—   Man bija dievs.

—   Bet tagad?

—   Nav.

Stokards notrauca asinis no pieres un iesmējās. Misio­nārs uzmeta smējējam izbrīnījušos skatienu, it kā redzētu sapni. Un viņam likās, ka viņš lēnām attālinās, ka starp viņu un šo cilvēku iegulst bezgalība. Un gar visu, kas noticis un kam vēl neizbēgami jānotiek, viņam vairs ne­bija daļas. Viņš kļuva par skatītāju, par notikumu vēro­tāju no tālienes, jā, jā, no tālienes.

it kā cauri miglai viņš-dzirdēja Batista balsi:

—   Labi. Atlaidiet šo cilvēku un raugiet, ka viņam mats no galvas nenokrit. Lai staiga laimīgs. Iedodiet viņam laivu un pārtiku. Lai brauc turp, kur ir krievi, un pa­stāsta viņu priesteriem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.

Misionāru aizveda uz upmalu; tur viņš apstājās, lai no­skatītos traģēdijas noslēgumu. Metiss pievērsās Hejani Stokardam.

—   Dieva nav, — viņš sacīja.

Stokards atbildes vietā tikai iesmējās. Jauns karotājs pacēla šķēpu.

—  Tātad tev ir dievs?

—  Jā! Manu tēvu dievs.

Stokards satvēra parocīgāk cirvja kātu, taču šajā mirklī Batists deva zirni, un šķēps ieurbās gūsteknim krūtīs. Misionārs redzēja, kā šķēpa uzgalis izdūrās cauri ķermenim, kā Stokards, joprojām vēl smiedamies, sagrī­ļojas un saļima uz priekšu, redzēja, kā salūza šķēps. Tad Sterdžess Ovens ielēca laiva un sāka irties lejup pa straumi, lai pastāstītu krieviem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.