— Nolādēts, tu esi īsts vīrs! — iesaucās Batists, pienākdams viņam klāt. — Atsakies no sava dieva un dzīvo.
Aiz pārguruma aizsmakušā balsī, tomēr ne mirkli nezaudēdams pašcieņu, Stokards lādēdamies paziņoja, ka ir nedomā to darīt.
— Paskatieties uz to lupatu! — metiss sacīja, kad pie viņa atveda Sterdžesu Ovenu.
Vienīgie ievainojumi garīdzniekam bija pāris skrambu. Tikai acis šaudījās izbīlī. Viņa trulais skatiens atdūrās pret dieva zaimotāja Stokarda majestātisko augumu; par spīti neskaitāmajām brūcēm, tas stāvēja stingri, izaicinoši atspiedies uz cirvja, — mierīgs, neaizskarams, neuzvarams. Šajā brīdī misionārs neizsakāmi apskauda cilvēku, kas spēja tik rimti pieiet pie nāves tumšajiem vārtiem. Jā, tieši šis cilvēks, nevis viņš, Sterdžcss Ovens, bija veidots pēc Kristus ģīmja un līdzības. Un garīdznieks ar sāpošu sirdi izjuta senču lāstu, izjuta tik labi pazīstamo vājumu, dziju rūgtumu pret radītāju, lai tas būtu kas būdams, ka tas viņu, savu kalpu, radījis tik nespēcīgu. Pat stiprākas gribas cilvēku šā brīža drausmas un apstākļi padarītu par atkritēju; Sterdžesam Ove- nam par tādu bija jākļūst neizbēgami. Bailēs no cilvēku ļaunuma viņš vairs nebijās dieva dusmības. Viņš bija iemācīts klausīt visaugstākajam, bet liktenīgā brīdī tika pamests viens. Viņam bija dota ticība, bet trūka pārliecības spēka; viņam bija dots gars, bet nebija dota stipra griba. Tas bija netaisni.
- Kur nu ir tavs dievs? — jautāja metiss.
— Nezinu. — Sterdžess Ovens stāvēja, taisni nostiepies, kā skolas puika ticības mācīhas stundā.
— Tev tātad dieva nav?
— Man bija dievs.
— Bet tagad?
— Nav.
Stokards notrauca asinis no pieres un iesmējās. Misionārs uzmeta smējējam izbrīnījušos skatienu, it kā redzētu sapni. Un viņam likās, ka viņš lēnām attālinās, ka starp viņu un šo cilvēku iegulst bezgalība. Un gar visu, kas noticis un kam vēl neizbēgami jānotiek, viņam vairs nebija daļas. Viņš kļuva par skatītāju, par notikumu vērotāju no tālienes, jā, jā, no tālienes.
it kā cauri miglai viņš-dzirdēja Batista balsi:
— Labi. Atlaidiet šo cilvēku un raugiet, ka viņam mats no galvas nenokrit. Lai staiga laimīgs. Iedodiet viņam laivu un pārtiku. Lai brauc turp, kur ir krievi, un pastāsta viņu priesteriem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.
Misionāru aizveda uz upmalu; tur viņš apstājās, lai noskatītos traģēdijas noslēgumu. Metiss pievērsās Hejani Stokardam.
— Dieva nav, — viņš sacīja.
Stokards atbildes vietā tikai iesmējās. Jauns karotājs pacēla šķēpu.
— Tātad tev ir dievs?
— Jā! Manu tēvu dievs.
Stokards satvēra parocīgāk cirvja kātu, taču šajā mirklī Batists deva zirni, un šķēps ieurbās gūsteknim krūtīs. Misionārs redzēja, kā šķēpa uzgalis izdūrās cauri ķermenim, kā Stokards, joprojām vēl smiedamies, sagrīļojas un saļima uz priekšu, redzēja, kā salūza šķēps. Tad Sterdžess Ovens ielēca laiva un sāka irties lejup pa straumi, lai pastāstītu krieviem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.