- Es esmu izsalkusi, Fela pēkšņi teica. Vai gribi aiziet kaut kur paēst pusdienas?
Es sāpīgi apzinājos, cik tukšs ir mans naudas maks. Vēl pavisam nedaudz, un man vajadzētu ielikt tajā akmeni, lai tas neplivinātos vējā.
“Ankerā” es saņēmu brīvas maltītes, jo vakaros uzstājos tur ar lautas priekšnesumiem. Tāpēc izdot naudu par ēdienu citā vietā, it sevišķi tagad, tieši pirms pārbaudījumiem, būtu milzīga aplamība.
- Ļoti gribētu, es godīgi teicu. Un pēc tam ķēros pie meliem:
- Bet man kādu laiku vēl jāpaklejo tāpat un jāpaskatās, vai kāds negrib atpirkt manu pārbaudes laiku. Tirgošanās un kaulēšanās man ir asinis.
Fela iebāza roku kabatā. Ja gribi tālāku eksāmena dienu, vari ņemt manējo.
Paskatījos uz plāksnīti viņas rokā un izjutu skaudru vilinājumu. Divas papildu dienas mācībām būtu dievu dāvana. Vai ari es varētu nopelnīt talantu, to iztirgodams kādam citam. Varbūt pat divus talantus.
- Es negribu piesavināties tavu veiksmi, es smaidīdams atbildēju.
- Un skaidrs, ka ari tu negribi manējo. Turklāt tu jau tāpat esi bijusi pārāk devīga pret mani. Es izteiksmīgi savilku ap pleciem apmetni.
Fela pasmaidīja un pastiepusies pārlaida savilktu plaukstu pāri apmetņa aizdarei. Priecājos, ka tev tas patīk. Tomēr no savas puses varu teikt tikai to, ka joprojām esmu tev parādā. Viņa nervozi iekoda lūpā, tad ļāva rokai nokrist gar sāniem. Ja pārdomāsi, apsoli darīt man to zināmu!
- Es apsolu.
Viņa vēlreiz pasmaidīja un, viegli pamājusi ar roku, aizgāja projām pāri pagalmam. Noskatīties, kā viņa iet cauri pūlim, bija tikpat kā vērot vēja pūsmu uz dīķa virsmas. Tikai ūdens vilnīšu vietā sašūpojās jaunu vīriešu galvas, kad tie noskatījās Felai pakaļ.
Es joprojām lūkojos viņas virzienā, kad man blakus pienāca Vilems.
- Nu, vai esi beidzis flirtēt? viņš noprasīja.
- Es neflirtēju, atbildēju.
- Bet vajadzēja! Vilems atmeta. Kāda man bija jēga pieklājīgi gaidīt un nepārtraukt, ja tu izšķied savas labākās iespējas?
- Viņa nav tāda! es iebildu. Viņa vienkārši ir draudzīga pret mani.
- To nevar noliegt! Vilems atteica, un asais keldieša akcents divtik pastiprināja sarkasmu viņa balsī. Ko tu izvilki?
Es parādīju viņam savu plāksnīti.
- Tu esi vienu dienu pēc manis. Viņš pacēla pretī savējo. Došu tev džotu par apmaiņu!
Es vilcinājos.
- Paklausies! Vilems teica. Tu taču tikpat nevari mācīties Arhīvos kā mēs pārējie.
Es pikti paskatījos uz viņu. Tavai iejūtībai nav robežu!
- Savu iejūtību es taupu tiem, kuri ir pietiekami gudri, lai nenovestu Arhīvu maģistru līdz baltkvēlei, viņš atbildēja. Tādiem kā tu varu piedāvāt tikai džotu. Gribi vai negribi?
- Es gribu divus džotus, es teicu, ar skatienu pārstaigādams pūli un meklēdams studentus ar izmisušām acīm. Un varu tos dabūt.
Vilems samiedza tumšās acis. Džots un trīs drabi! viņš sacīja.
Es vērīgi paskatījos uz viņu. Džots un trīs, es teicu. Un, kad nākamreiz spēlēsim “stūrus”, tu ņemsi par partneri Simmonu.
Vilems dobji iesmējās un piekrītoši pamāja. Mēs apmainījām plāksnītes, un es paslēpu naudu makā: viens talants un četri džoti. Neliels solis uz priekšu. Brīdi padomājis, iebāzu plāksnīti kabatā.
- Vai tu netirgosies tālāk? Vilems jautāja.
Es papurināju galvu. Domāju, ka paturēšu šo laiku sev.
Viņš sarauca pieri. Kāpēc? Ko tu darīsi četras dienas? Tikai dīdīsies un raizēsies.
- Darīšu to pašu, ko visi, es atbildēju. Gatavošos pārbaudījumam.
- Bet kā? viņš jautāja. Tu taču joprojām esi izraidīts no Arhīviem, vai ne?
- Pastāv vēl citas iespējas, es mīklaini atbildēju.
Vilems nicīgi nosēcās. Tas nu nemaz neizklausās aizdomīgi, viņš teica. Un tu vēl prāto, kāpēc cilvēki runā par tevi!
- Es neprātoju, kāpēc viņi runā, es atbildēju. Es prātoju, ko viņi saka.
CETURTĀ NODAĻA . darva un alva
PILSĒTA, KAS gadsimtu gaitā bija izaugusi visapkārt Universitātei, nebija liela. Patiesībā to drīzāk varētu dēvēt par mazpilsētu vai ciemu.
Par spīti tam. Lielā Akmens ceļa galā, kas iesniedzās mūsu pusē, tirdzniecība zēla un plauka. Tirgotāji veda šurp ratus ar dažādām izejvielām: darvu un mālu, gibakmeni, potašu un jūras sāli. Viņi veda arī izsmalcinātas preces, tādas kā Lanetas kafija un Vintasas vīns. Viņi veda tumšu augstas kvalitātes tinti no Erues, tīras, baltas smiltis mūsu stikla ražotājiem un smalki izstrādātas keldiešu atsperes un skrūves.
Kad tie paši tirgotāji brauca projām, viņu rati bija piekrauti ar lietām, kas bija atrodamas vienīgi Universitātē. “Mediķa” gatavoja zāles, īstas zāles, nevis iekrāsotu ūdentiņu vai brīnumlīdzekļus par peniju gabalā. Alķīmijas nodaļa radīja pati savus brīnumus, par kuriem man bija tikai attāla nojausma, kā ari tādas vielas kā ligroīns, sēreklis un dubultkaļķi.
Varbūt es spriežu ar zināmu noslieci, tomēr man šķiet, ka pavisam godīgi varu teikt, ka lielākā daļa taustāmo Universitātes brīnumu nāca no Artefakcijas. Matstikla lēcas. Volframa stieņi un Glancas tērauds. Zelta plātnes, tik plānas, ka tās varēja pārplēst kā zīdpapīru.
Bet mēs gatavojām vēl daudz ko vairāk. Simpātijas lampas un teleskopus. Karstuma rijējus un zobratriteņus. Sāls sūkņus. Trejlapu kompasus. Desmitiem Tekama vinčas un Delevari vārpstas variāciju.
Šīs lietas darināja tādi paši artefakcijas meistari kā es, un, kad tirgotāji tās nopirka, mēs saņēmām savu naudas daļu: sešdesmit procentus no pārdošanas cenas. Kaut cik naudas man bija vienīgi šī iemesla dēļ. Un, tā kā pārbaudījumu laikā nodarbības nenotika, manā rīcībā bija vesela dienkopa, kurā es varēju strādāt “Frakcijā”.
* * *
Es iegāju “Novietnē,” noliktavā, kurā artefakcijas meistari saņēma instrumentus un materiālus. Pārsteigts ieraudzīju pie loga stāvam garu, bālu studentu ar drūmi garlaikotu sejas izteiksmi.
- Džeksim? es iesaucos. Ko tu te dari? Šis taču ir melnais darbs!
Džeksims skumīgi pamāja ar galvu. Kilvins joprojām ir drusku… pikts uz mani, viņš teica. Tu jau zini. Tas ugunsgrēks un visi tie notikumi…
- Man ļoti žēl, es teicu. Džeksims bija pilntiesīgs Re’lars tāpat kā es. Viņš pašlaik varētu strādāt pie jebkāda sava individuālā projekta. Piespiedu kārtā darit primitīvu, nekvalificētu darbu bija ne tikai garlaicīgi: tas bija Džeksimam atklāts pazemojums, kas turklāt liedza iespēju nopelnīt un kavēja mācības. Tāds sods bija pamatīgs un ļoti nepatīkams.
- Kas mums pašlaik ir nepietiekamā daudzumā? es jautāju.
Izvēlēties piemērotāko projektu “Frakcijā” bija sava veida māksla.
Nebija nozīmes tam, ka esi izgatavojis visspožāko simpātijas lampu vai visefektīvāko karstuma piltuvi artefakcijas vēsturē. Kamēr to kāds nebija nopircis, izgatavotājs par to nevarēja saņemt ne apdilušu peniju.
Lielākajai daļai pārējo studentu tas dzīvi īpaši nesarežģīja. Viņi varēja atļauties gaidīt. Turpretī man bija vajadzīgs kaut kas tāds, ko iespējams pārdot pēc iespējas drīzāk.
Džeksims atspiedās pret leti, kas stiepās starp mums. Karavāna nupat nopirka visas mūsu klāja lampas, viņš teica. Palikusi tikai tā neglītā, ko pagatavoja Vestons.