Es pamāju ar galvu. Simpātijas lampas bija teicami piemērotas kuģiem. Tas bija grūti saplēst, laika gaitā tās izmaksāja mazāk nekā eļļa, un nevajadzēja raizēties, ka tās var izraisīt kuģī ugunsgrēku.
Izdarīju galvā ašus aprēķinus. Es varēju pagatavot divas lampas vienlaikus, ietaupot laiku ar divkāršiem pūliņiem, un itin pamatoti cerēt, ka tās izdosies pārdot, pirms vajadzēs maksāt par mācībām.
Diemžēl klāja lampas nozīmēja trulu, vienmuļu darbu. Četrdesmit stundas pacietīga, ļoti rūpīga darba, un, ja es atļautos kaut mazāko paviršību, lampas gluži vienkārši nestrādātu. Tādā gadījumā pēc iztērētā laika man neatliktu nekas vienīgi parāds “Novietnei” par veltīgi izšķiestiem materiāliem.
Taču man nebija lielas izvēles. Tad jau laikam es ķeršos pie lampām, es teicu.
Džeksims pamāja ar galvu un atvēra reģistru grāmatu. Es sāku pēc atmiņas uzskaitīt, kas man jāsaņem. Man būs vajadzīgi divdesmit neapstrādāti emiteri. Divi lielo veidņu komplekti. Dimanta irbulis. Tentena stikls. Divi vidēja lieluma tīģeļi. Četras unces alvas. Sešas unces smalkgraudaina tērauda. Divas unces niķeļa…
Mādams ar galvu, Džeksims visu pierakstīja reģistru grāmatā.
Astoņas stundas vēlāk es iegāju pa Ankera viesnīcas ārdurvīm, dvakodams pēc karstas bronzas, darvas un dūmiem. Bija gandrīz pusnakts, un kroga zālē kavējās vēl tikai daži neatlaidīgākie dzērāji.
- Tu izskaties nodzīts, Ankers teica, kad es piegāju pie letes.
- Tieši tā es jūtos, es atbildēju. Droši vien katlā nekas vairs nav palicis?
Viņš papurināja galvu. Klienti šovakar bija varen izsalkuši. Man vēl ir kāda tiesa aukstu kartupeļu, ko gribēju rīt piemest pie zupas. Un laikam puse no krāsnī cepta kabača.
- Derēs! es atbildēju. Bet es būtu pateicīgs ari par drusciņu sālīta sviesta.
Ankers pamāja ar galvu un devās projām no letes.
- Sildīt neko nevajag! es teicu. Nesīšu ēdamo augšā uz savu istabu.
Viņš atnesa bļodiņu ar trim palieliem kartupeļiem un pusi zeltaina
kabača ar pievilcīgiem zvana apveidiem. No viduča izņemto sēklu vietā bija ielikta dāsna sviesta pika.
- Es gribētu arī pudeli Bredona alus, es teicu, paņemdams bļodiņu.
- Neatkorķētu. Negribu izlaistīt to pa kāpnēm.
Līdz manai mazajai istabai bija jāveic trīs kāpņu posmi. Uzmanīgi aizvēris durvis, es apvērsu kabaci bļodiņā otrādi, uzliku uz tā pudeli un visu ietinu maisaudekla gabalā, izveidojot saini, ko varēju nest vienā padusē.
Tad atvēru logu, izkāpu ārā un uztrausos uz viesnīcas jumta. No turienes bija tikai pāris soļu lēciens līdz maiznīcai ielas pretējā pusē.
Zemu debesīs spīdēja mēness, pietiekami apgaismodams manu ceļu, tomēr nelikdams bažīties par svešiem, nevēlamiem skatieniem. Tiesa, tie mani īpaši neuztrauca. Tuvojās pusnakts, un ielas bija klusas. Turklāt jūs pabrīnītos, ja zinātu, cik reti cilvēki mēdz skatīties augšup.
Auri sēdēja uz plata ķieģeļu skursteņa un gaidīja mani. Ģērbusies manis nopirktajā kleitā, viņa dīki šūpoja kājas un lūkojās zvaigznēs. Viņas mati bija tik smalki un kupli, ka veidoja ap galvu kaut ko līdzīgu oreolam, kas šūpojās pie ikvienas vieglākās pūsmas.
Es uzmanīgi uzkāpu uz plakanās skārda plātnes jumta vidusdaļā. Tā klusi iedunējās zem manām kājām, atgādinot tālīnas, dobjas bungu skaņas. Auri pārstāja'šūpot kājas un sastinga kā izbiedēts trusis. Tad viņa ieraudzīja mani un pasmaidīja. Es pamāju viņai ar roku.
Auri nolēca no skursteņa un, matiem plīvojot aiz muguras, atsteidzās pie manis. Sveiks, Kvout! Tad viņa pussoli atkāpās. Tu smirdi!
Es pasmaidīju, cik jauki vien spēdams. Sveika, Auri! es atsaucos.
- Tu smaržo kā jauna, skaista meitene.
- Taisnība! viņa priecīgi apstiprināja.
Auri pakāpās mazliet sānis, tad pagājās mazliet uz priekšu, viegli sperdama soļus ar basajām kājām. Ko tu man atnesi? viņa jautāja.
- Un ko tu atnesi man? es atjautāju.
Auri pasmaidīja. Man ir ābols, kurš iedomājas sevi par bumbieri, viņa teica, paceldama to rokā. Un bulciņa, kas uzskata sevi par kaķi. Un salāts, kas uzskata sevi par salātu.
- Tad tas ir gudrs salāts.
- Nez vai! Auri iebilda, mazliet nicīgi nosēkdamās. Vai tas, kurš ir gudrs, var uzskatīt sevi par salātu?
- Pat tad, ja tas ir salāts?
- Tad vēl jo vairāk, viņa teica. Tātad tas ir gana slikts, lai būtu salāts. Ir taču briesmīgi iedomāties sevi par salātu! Auri skumīgi papurināja galvu, un matu vilnis sašūpojās līdzi, it kā viņa atrastos zem ūdens.
Es attinu līdzatnesto saini. Es tev atnesu dažus kartupeļus, pusi kabača un pudeli alus, kas iedomājas sevi par maizes klaipu.
- Un par ko sevi iedomājas kabacis? Auri ziņkāri noprasīja, pētīdama saiņa saturu. Viņa bija cieši saņēmusi plaukstas kopā aiz muguras.
- Kabacis zina, ka ir kabacis, es atbildēju. Bet tas izliekas par rietošu sauli.
- Un kartupeļi? viņa jautāja.
- Kartupeļi guļ, es atbildēju. Un es baidos, ka tie ir auksti.
Auri sirsnīgi paskatījās uz mani. Nebaidies! viņa teica un, pastiepusi roku, īsu brīdi pielika pirkstus man pie vaiga. Pieskāriens bija maigāks par putna spalvas glāstu. Es esmu šeit. Tu esi drošībā.
* * *
Nakts bija auksta, tāpēc mēs ēdām vakariņas nevis uz jumta, kā bieži mēdzām darīt, bet Auri caur notekas restēm noveda mani Apakšzemē, tuneļu labirintos zem Universitātes.
Viņa nesa pudeli un paceltā rokā turēja monētas lieluma priekšmetu, kas izstaroja blāvu, zaļganu gaismu. Es nesu ēdiena bļodiņu un paša gatavoto simpātijas lampu, kuru Kilvins bija nosaucis par zagļu lampu. Tās sarkanīgā gaisma neparasti papildināja Auri spožāko, zilganzaļo staru kūli.
Auri atveda mani uz tuneli, kuram gar sienām stiepās visdažādākā veida un lieluma caurules. Dažas lielākās bija tvaika caurules, kas pat cauri izolācijas audeklam izstrāvoja vienmērīgu karstumu. Auri rūpīgi izvietoja kartupeļus uz kāda dzelzs līkuma, kuram bija noņemts tinums. Tā bija gluži kā maza krāsniņa.
Izklājuši manu maisaudeklu galdauta vietā, mēs apsēdāmies zemē un kopā paēdām vakariņas. Bulciņa bija sacietējusi, bet cepta ar riekstiem un kanēli. Salātu galviņa bija neparasti svaiga, un es pabrīnījos, kur viņa to dabūjusi. Auri man bija atnesusi porcelāna tējas tasīti un sev pašai mazu, sudrabotu skārda krūzīti. Viņa ielēja alu tik svinīgi, it kā gatavotos dzert tēju kopā ar karali.
Ēzdami mēs nesarunājāmies. Šo nerakstīto likumu es biju iemācījies pieredzes un kļūmju gaitā. Nekādu pieskārienu. Nekādu piepešu kustību. Nekādu jautājumu, it sevišķi personisku ne. Es nedrīkstēju taujāt par salātiem vai zaļgano gaismas avotu. Tādā gadījumā viņa aši aizbēgtu projām tuneļos un es viņu dienām ilgi vairs neredzētu.
Patiesību sakot, es pat nezināju viņas īsto vārdu. Biju vienkārši iesaucis viņu par Auri, taču sirds dziļumos dēvēju viņu par savu mazo mēness feju.
Kā vienmēr, Auri ēda ļoti izsmalcināti. Viņa sēdēja ar taisni izslietu muguru, kozdama mazus kumosus. Viņai bija karote, ar kuru mēs ēdām kabaci, pārmaiņus dodami to viens otram.
- Tu neesi atnesis līdzi lautu, Auri teica, kad mēs bijām paēduši.
- Man šovakar jāiet palasīt grāmatas, es atbildēju. Bet drīz es to atnesīšu.
- Cik drīz?
- Pēc sešiem vakariem, es teicu. Tad pārbaudījumi būs beigušies un mācīties vairs nebūs nozīmes.
Auri sīkā sejiņa nepatikā savilkās. Sešas dienas nav drīz! viņa sacīja. Drīz ir rit.