- Akmenim sešas dienas ir drīz, es teicu.
- Tad spēlē lautu pēc sešām dienām akmenim! Auri atmeta. Bet man spēlē rīt!
- Es domāju, ka tu vari uz sešām dienām kļūt par akmeni, es sacīju. Tas ir labāk nekā būt salātam.
Auri pasmīnēja. Taisnība gan.
Kad bijām apēduši pēdējo ābolu, Auri izveda mani cauri Apakšzemei. Mēs klusi šķērsojām “Snaudeni”, izlēkājām cauri “Lēcieniem”, tad iegājām “Pazemē” tuneļu labirintā, kurā vienmēr strāvoja lēns vējiņš. Es droši vien būtu atradis-ceļu pats, tomēr labprātāk ļāvu Auri sevi pavadīt. Viņa pazina Apakšzemi tikpat labi kā ceļojošs sīktirgotājs savas paunas.
Vilemam bija taisnība: es biju izraidīts no Arhīviem. Taču man vienmēr ir piemitusi prasme iekļūt vietās, kurās man nevajadzētu būt. Diemžēl.
Arhīvi bija liela, masīva akmens ēka bez logiem. Taču studentiem, kas tur mācījās un strādāja, bija vajadzīgs svaigs gaiss, un grāmatām bija vēl svarīgākas prasības. Ja gaiss būtu pārāk mitrs, tās sāktu pelēt un trūdēt. Ja gaiss būtu pārāk sauss, pergaments kļūtu trausls un sabirztu druskās.
Man bija vajadzējis daudz laika, līdz es atklāju, kā Arhīvos iekļūst svaigs gaiss. Tomēr pat tad, kad biju atradis īsto tuneli, iekļūšana nebija viegla. Turpat stundas ceturksni vajadzēja līst guļus pa garu, mokoši šauru tuneli, velkot vēderu pa zemi un akmeņiem. Es glabāju Apakšzemē drēbju kārtu tieši šai vajadzībai, un pēc desmit vai divpadsmit šādiem ceļojumiem tās bija saplēstas, elkoņu un ceļgalu vietās gluži cauras.
Tomēr tā bija niecīga cena par iespēju iekļūt Arhīvos.
Ja mani pieķertu, par to būtu jāmaksā ļoti dārgi. Tas man nozīmētu labākajā gadījumā izslēgšanu no Universitātes. Bet, ja es slikti atbildētu uz eksāmena jautājumiem un man noteiktu divdesmit talantu mācību maksu, ari tā būtu tikpat kā izslēgšana. Tātad cik garš, tik plats.
Taču es daudz neraizējos par to, ka mani varētu pieķert. “Krātuves” vienīgais apgaismojums bija rokaslampas, ko nesa līdzi katrs students un skrivs. Tas nozīmēja, ka Arhīvos pastāvīgi valda nakts, un nakts laikā es vienmēr esmu juties vislabāk.
\
PIEKTĀ NODAĻA . “eolija
GARAS, GRŪTAS dienas sekoja cita citai. Es strādāju “Frakcijā”, līdz pirksti kļuva stīvi, un pēc tam lasīju Arhīvu grāmatas, līdz aizmiglojās acis.
Piektajā eksāmenu perioda dienā es pabeidzu darināt klāja lampas un aiznesu tās uz “Novietni”, cerēdams, ka tās drīz izdosies pārdot. Brīdi apsvēru iespēju pagatavot vēl pāris lampu, tomēr sapratu, ka nepaspēšu tās pabeigt līdz dienai, kad jāmaksā mācību maksa.
Tāpēc es veltīju laiku citiem pelnīšanas veidiem. Vakaros spēlēju Ankera viesnīcā papildus savām nolīgtajām dienām, par to saņemot brīvus dzēriena kausus un nelielu dzeramnaudu no atzinīgiem klausītājiem. Veicu vienkāršus gabaldarbus “Frakcijā”: gatavoju tādas noderīgas lietas kā misiņa zobrati vai logu rūtis no divkāršas stiprības stikla. Par nelielu samaksu tos varēja tūlīt pārdot darbnīcai.
Bet, tā kā ar nelielu samaksu man nepietika, es pagatavoju divas dzelteno emiteru partijas. Ja tos izmantoja simpātijas lampām, to apgaismojums bija patīkami dzeltens un atgādināja saulesgaismu. Tie maksāja diezgan dārgi, jo to dopēšanā vajadzēja izmantot bīstamus materiālus.
Smagie metāli un gaistošās skābes nebija pats ļaunākais. Visbīstamākie bija dažādi dīvaini alķīmijas savienojumi. Pārneses līdzekļi, kas izkļuva cauri ādai, neatstājot nekādas pēdas, un pēc tam nemanāmi izēda no kauliem kalciju. Citas vielas vienkārši palika ķermenī un vairākus mēnešus tur kavējās bez jūtamām sekām, taču pēc tam cilvēkam sāka asiņot smaganas un izkrist mati. Salīdzinājumā ar to, ko ražoja Alķīmijas komplekss, arsēnu varēja uzskatīt par cukura piedevu tējai.
Es darbojos ļoti uzmanīgi, tomēr brīdī, kad strādāju pie otrās emiteru porcijas, mans tentena stikls ieplīsa un sīki pārneses vielas pilieni atsitās pret manas darba nišas tvaika nosūcēja stikla virsmu. Neviens no tiem nenokļuva man uz ādas, bet viena lāse uzkrita uz krekla, augstu virs garajiem ādas cimdiem, kuros es strādāju.
Lēnām kustībām es paņēmu tuvumā gulošo bīdmēru, satvēru cietušo krekla vietu un atvilku to no miesas. Tad rupji nogriezu visu satverto auduma gabalu, lai tas nevarētu man vairs pieskarties. Pēc šī atgadījuma es ilgi svīdu un drebēju, un nospriedu, ka atradīšu labākus veidus, kā pelnīt naudu.
Par vienu džotu es piekritu aizvietot citu studentu “Medikas” novērošanas maiņā un palīdzēju kādam tirgotājam izkraut trīs vezumus ar kaļķu maisiem, saņemdams puspeniju par katru vezumu. Tās pašas dienas vakarā sastapu vairākus alkatīgus azartspēlmaņus, kas vēlējās iesaistīt mani “elpas” spēlē. Divu stundu laikā es pamanījos zaudēt astoņpadsmit penijus un sauju sasmalcinātas dzelzs. Lai cik ļoti tas kremta, es piespiedu sevi aiziet no spēles, pirms stāvoklis bija kļuvis ļaunāks.
Pēc šīs izmisīgās ķepurošanās mans maks bija kļuvis tukšāks nekā visu šo pūliņu sākumā.
Par laimi, man padomā bija vēl kāds triks.
* * *
Izvingrināju kājas, iedams pa plato akmens ceļu uz Imri.
Kopā ar mani nāca Simmons un Vilems. Vilemam bija izdevies ar itin pieklājīgu peļņu pārdot savu vēlīno eksāmena laiku kādam izmisušam skrivam, tāpēc abiem maniem draugiem pārbaudījumi jau bija aiz muguras un tie jutās bezrūpīgi kā jauni kaķēni. Vilema nākamā mācību maksa bija seši talanti un astoņi džoti, bet Simmons nemitējās priecāties, ka viņam tā noteikta samērā zema: pieci talanti un divi džoti.
Manā makā gulēja viens talants un trīs džoti. Neiepriecinošs daudzums, kas nevēstīja neko labu.
Ceturtais līdznācējs mūsu pulciņā bija Manets. Kuplais sirmo matu ērkulis un ierasti sagumzītais apģērbs piešķīra viņam tādu kā izklaidīgu, samulsušu izskatu, it kā viņš nupat būtu pamodies un īsti neapjēgtu, kur atrodas. Bijām paņēmuši viņu līdzi pa daļai tāpēc, ka mums vajadzēja ceturto dalībnieku “stūru” spēlei, un pa daļai arī tāpēc, ka uzskatījām par savu pienākumu laiku pa laikam izvilkt veco draugu ārpus Universitātes.
Pa augsti izliekto Akmens tiltu mēs četratā šķērsojām Omethi upi un iegājām Imrē. Rudens jau tuvojās beigām, un es biju uzlicis apmetni, lai nesaaukstētos. Uz pleca, ērti novietots, karājās mans futrālis ar lautu.
Nokļuvuši Imres centrā, mēs šķērsojām plašu bruģētu pagalmu un pagājām garām strūklakai, kas slējās tā vidū un atveidoja satīru tvarstām nimfas. Juzdami sejā sīkas, vēja nestas ūdens lāsītes, mēs iestājāmies rindā uz “Eoliju”.
Kad nokļuvām pie ieejas, es pārsteigts redzēju, ka ārdurvīs nestāv Deohs. Viņa vietu bija ieņēmis drūms neliela auguma vīrietis ar masīvu kaklu. Viņš izstiepa roku. Jums jāmaksā viens džots, ser!
- Acumirkli! Es atbīdīju nost lautas futrāja siksnu un parādīju viņam mazo sudraba stabulīšu komplektu, ko biju piespraudis pie apmetņa. Tad pamāju uz Vilemu, Simmonu un Manetu. Viņi ir kopā ar mani.
Svešais durvju sargs nopētīja stabulītes ar aizdomīgu skatienu. Tu izskaties briesmīgi jauns, viņš teica, vēlreiz ielūkodamies man sejā.
- Es esmu briesmīgi jauns, es bezrūpīgi atbildēju. Tā ir daļa no manas pievilcības.
- Pārāk jauns, lai būtu nopelnījis stabulītes, viņš papildināja sacīto, pieklājīgā formā izteikdams šķietami pamatotu apvainojumu.
Es īsu bridi vilcinājos. Zināju, ka izskatos vecāks par saviem piecpadsmit gadiem, bet acīmredzot man varēja dot tikai par pāris gadiem vairāk. “Eolijā” es neapšaubāmi biju pats jaunākais mūziķis. Parasti tas man nāca par labu, jo priekšnesumu rīkotājiem nozīmēja savdabīgu jauninājumu. Bet šoreiz…