Pirms paguvu izdomāt atbildi, man aizmugurē no rindas atskanēja kāda balss: Viņš neizliekas, Ket! Slaida sieviete ar vijoles futrāli rokā pamāja man sveicienu. Viņš nopelnīja stabulītes, kamēr tu biji projām. Viss ir godīgi.
- Paldies, Marī! es teicu, paiedams garām vīrietim, kas bija atkāpies sānis, lai ielaistu mūs “Eolijā”.
Mēs sameklējām galdiņu pie aizmugures sienas, vietā, no kuras varēja labi pārredzēt skatuvi. Es pārlaidu skatienu tuvāko apmeklētāju sejām un izjutu pazīstamo vilšanās dūrienu: Denna nekur nebija ieraugāma.
- Kas jums tur notika pie durvīm? Manets jautāja, lūkodamies apkārt un pētīdams skatuvi un augstos velvētos griestus. Vai cilvēkiem jāmaksā, lai tiktu te iekšā?
Es paskatījos uz viņu. Tu esi mācījies Universitātē trīsdesmit gadu, bet nekad neesi bijis “Eolijā”?
- Nu un tad? viņš nevērīgi atmeta ar roku. Es vienmēr esmu bijis aizņemts. Man reti gadījies būt šajā upes pusē.
Simmons iesmiedamies iekārtojās krēslā. Ļauj man paskaidrot tev saprotamā valodā, Manet! Ja mūziķiem būtu Universitāte, tā atrastos šeit un Kvouts tajā būtu pilntiesīgs arkanists.
- Neveiksmīga analoģija, sacīja Vilems. Šis ir mūziķu galms, un Kvouts ir no muižnieku kārtas. Mēs te iekļūstam tikai ar viņa svētību. Tieši tāpēc esam tik ilgi piecietuši viņa neciešamo sabiedrību.
- Un jāmaksā vesels džots, lai tiktu iekšā? Manets pārjautāja.
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
Manets neizteiksmīgi norūcās un vēlreiz aplaida skatienu telpai, nopētīdams labi ģērbtos aristokrātus, kas pulcējās balkonā stāvu virs mums. Nu, ko tur lai saka, viņš novilka. Šķiet, ka šodien esmu uzzinājis kaut ko jaunu.
* * *
“Eolijas” apmeklētāji pulcējās palēnām, tāpēc mēs kavējām laiku, spēlēdami “stūrus”. Spēles noteikumi bija draudzīgi: drabs par esošajām un divi par piemelotajām kārtīm, tomēr manā trūcīgajā stāvoklī jebkāda likme bija augsta. Par laimi, Manets spēlēja ar pulksteņa mehānisma precizitāti: bez aplamiem gājieniem, bez pārgalvīgas solīšanas, bez nepamatotiem minējumiem.
Simmons izmaksāja mums pirmos dzēriena kausus, un nākamajā reizē to darīja Manets. Līdz brīdim, kad “Eolijas” zālē nodzisa gaisma, mēs ar Manetu bijām desmit partijas priekšā galvenokārt tāpēc, ka Simmonam piemita tieksme aizrauties ar pārsolīšanu. Ar drūmu apmierinājumu es iebāzu kabatā vienu vara džotu. Viens talants un četri.
Uz skatuves uzkāpa pavecāks vīrietis. Pēc īsiem Stančiona iepazīstināšanas vārdiem viņš nospēlēja uz mandolīnas skaistu un dziļi aizkustinošu “Taetna pēdējās dienas” versiju. Viņa pirksti pār stīgām slīdēja viegli, ātri un pārliecināti. Taču balss…
Gadiem ritot, lielākā daļa cilvēkam dāvāto spēju un prasmju iet mazumā. Mūsu rokas un muguras kļūst stīvākas. Acis kļūst miglainākas. Ada aprepē, un skaistums novīst. Vienīgais izņēmums ir balss. Ja par to pienācīgi rūpējas, aizvadītie gadi un pastāvīga vingrināšanās dara to arvien patīkamāku. Dziedātāja balss bija kā salds medus vīns. Kad viņš pabeidza dziesmu, atskanēja jūsmīgi aplausi, pēc brīža visapkārt iedegās gaismas un zāli piestrāvoja sarunu šalkas.
- Starp priekšnesumiem ir pārtraukumi, es paskaidroju Manetam.
- Lai klausītāji varētu aprunāties, izstaigāties un pasūtīt dzērienus. Ja gribēsi sarunāties priekšnesuma laikā, tevi nespēs pasargāt ne Tehlu, ne viņa eņģeļi.
Manets pikti nosēcās. Neuztraucies, es tev nesagādāšu nepatikšanas. Neesmu jau galīgs tumsonis!
- Tas bija tikai godīgs brīdinājums, es teicu. Tu man stāsti, kas ir bīstami Artefakcijā, un es tev stāstu, kas ir bīstami šeit.
- Viņa lauta bija citāda, Vilems teica. Skanēja citādi nekā tavējā. Un tā bija mazāka.
Es apslāpēju vēlēšanos iesmieties un nolēmu nepievērst tam īpašu uzmanību. Tādu lautu sauc par mandolīnu, es paskaidroju.
- Tu taču ari spēlēsi, vai ne? Simmons jautāja, dīdīdamies krēslā kā nemierīgs kucēns. Tev vajadzētu nodziedāt to dziesmu par Ambrozu. Viņš brīdi dungoja, tad nodziedāja:
"Mūlis spēj lasīt, burties un studēt; mūlis uz mutes nav kritis,
Jo, tāpat kā mūsu Rozijs, viņš tikai pa pusei ir ēzelītis."
Manets iesmējās, pacēlis krūzi pie mutes. Vilems atļāvās vienu no retajiem, skopajiem smaidiem.
- Nē! es apņēmīgi atbildēju. Ar Ambrozu man vairs nav nekādu darīšanu. Attiecībā uz mani mēs esam nokārtojuši rēķinus.
- Kā tad! Vilems bezkaislīgi noteica.
- Es runāju nopietni, es teicu. Tur nav nekāda ieguvuma. Tā nemitīgā rīvēšanās tikai lieki kaitina maģistrus.
- “Kaitina” ir pārāk maigi sacīts, Manets sausi izmeta. Es izvēlētos citu apzīmējumu.
- Tu viņam neesi atdarījis! Simmons iesaucās dusmīgi zibošām acīm. Un tevi taču nesodīs “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību” tikai tāpēc, ka krodziņā nodziedāsi vienu dziesmu!
- Nē, nesodīs, Manets piekrita. Tikai paaugstinās viņa mācību maksu.
- Ko? Simmons iesaucās. To viņi nevar! Mācību maksa ir atkarīga no eksāmena rezultātiem!
Maneta sēciens dobji atbalsojās krūzē, un viņš iedzēra vēl vienu malku. Eksāmens ir tikai daļa no kopējās spēles. Ja vari atļauties maksāt, tevi var paspaidīt. To pašu var tad, ja tu sagādā nepatikšanas. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Gan tu šoreiz par to pārliecināsies. Cik reižu tu iepriekšējā dimestrī biji izsaukts uz ragiem?
- Divreiz, es atzinos. Bet otrajā reizē tā nebija mana vaina.
- Protams! Manets atmeta un atklāti ieskatījās man acīs. Un tāpēc tevi piesēja un nopēra līdz asinīm, vai ne? Tāpēc, ka tā nebija tava vaina?
Es neveikli sagrozījos krēslā un tūlīt sajutu uz muguras iesmeldzamies pa pusei aizdzijušās rētas. Galvenais, kas notika, nebija mana vaina, es izlaboju sacīto.
Manets nevērīgi atmeta ar roku. Vaina nav svarīga! Pērkona negaiss nav koka vaina, bet visi zina, kur iespers zibens.
Vilems nopietni pamāja ar galvu. Manā pusē mēdz sacīt: “Āmurs vispirms trāpa pa garāko nagu.” Viņš sarauca pieri. Siaru valodā tas izklausās labāk.
Simmons rādija norūpējušos vaigu. Bet mācību maksas galveno daļu tomēr nosaka pārbaudes intervija, vai tad ne? Spriežot pēc Simmona balss toņa, viņam pat prātā nebija ienākusi iespēja, ka tādu lēmumu varētu ietekmēt personiski motīvi vai cita veida apsvērumi.
- Galveno daļu jā, Manets piekrita. Bet jautājumu izvēle ir pašu maģistru ziņā, un tos uzdod viņi visi pēc kārtas. Viņš sāka uzskaitīt teikto uz rokas pirkstiem. Hemme tevi neieredz un nekad nelaidis garām iespēju tev sariebt. Tu agri izpelnījies Lorrena nepatiku, un tajā ziņā nekas nav mainījies. Tu allaž uzprasies pēc nepatikšanām. Iepriekšējā dimestra beigās tu gandrīz veselu dienkopu izlaidi nodarbības. Iepriekš nebrīdināji un vēlāk neko nepaskaidroji. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.
Es neveikli pievērsu skatienu galdam, apzinādamies, ka tajā laikā biju kavējis arī vairākas Maneta vadītās Artefakcijas mācekļa nodarbības.
Pēc brīža Manets paraustīja plecus un turpināja: Un, pats galvenais, šoreiz viņi pārbaudīs tevi kā Re’laru. Ar katru nākamo pakāpi mācību maksa kļūst augstāka. Ne jau bez iemesla es tik ilgi esmu palicis E’lira pakāpē. Viņš bargi ieskatījās man acīs. Vai gribi, lai izsaku minējumu? Tev ļoti paveiksies, ja nākamā maksa būs zemāka par desmit talantiem.