- Desmit talanti! Simmons skaļi ievilka elpu caur zobiem un līdzjūtīgi papurināja galvu. Labi, ka tu esi tik bagāts.
- Tik bagāts es tomēr neesmu, es teicu.
- Kā nu ne? Simmons brīnījās. Kad Ambrozs salauza tavu lautu, maģistri lika viņam samaksāt tev divdesmit talantus. Kur tu varēji izgrūst tādu summu?
Es paskatījos lejup un ar pēdu saudzīgi pabikstīju pa savu lautu.
- Tu to izdevi jaunai lautai? Simmons satriekts noprasīja. Divdesmit talantus? Vai tu vispār zini, ko par tādu naudu būtu varējis nopirkt?
- Lautu? jautāja Vilems.
- Man pat prātā nenāca, ka tik daudz ir iespējams izdot par instrumentu! Simmons nerimās.
- Izdot ir iespējams daudz vairāk, sacīja Manets. Instrumenti ir tādi paši kā zirgi.
Tas viņus uz brīdi apklusināja. Vilems un Simmons samulsuši paskatījās uz Manetu.
Es iesmējos. Trāpīgs salīdzinājums!
Manets visgudri pamāja ar galvu. Zirgu izvēle, redz, ir ļoti plaša. Nodzītu arkla vilcēju var nopirkt lētāk par vienu talantu. Labs volders ar augstu soli var maksāt četrdesmit talantus.
- Diez vai! Vilems norūca. īstu volderu par tādu naudu nenopirksi.
Manets pasmaidīja. Pilnīgi pareizi. Lai cik kurš jebkad būtu maksājis par zirgu, tikpat daudz var samaksāt par labu arfu vai vijoli.
Tāda ziņa Simmonu gluži satricināja. Bet mans tēvs reiz samaksāja divsimt piecdesmit par augsto kepkenu! viņš teica.
Es paliecos sānis un pamāju ar roku. Re, tur tam gaišmatim mandolīna maksā divreiz vairāk!
- Bet tas taču nevar būt! Simmons nesaprata. Zirgiem ir ciltsraksti. Var izaudzēt tīršķirnes zirgu un pēc tam to pārdot.
- Tai mandolīnai arī ir ciltsraksti, es teicu. To darinājis pats Antresors. Un tā ir simt piecdesmit gadu veca.
Ar interesi vēroju, kā Simmons cenšas aptvert dzirdēto un pēc kārtas apskata visus zālē redzamos instrumentus. Un tomēr! viņš beidzot teica un papurināja galvu. Divdesmit talantu! Kāpēc tu nepagaidīji līdz eksāmenu beigām? Tad tu būtu varējis nopirkt lautu par to, kas palicis pāri no mācību maksas.
- Man tā bija vajadzīga, lai spēlētu “Ankerā”, es paskaidroju.
- Esmu viņu nolīgtais mūziķis un par to saņemu brīvu istabu un uzturu. Ja nespēlēšu, nevarēšu tur palikt.
Tā bija patiesība, tomēr ne gluži visa patiesība. Ja es būtu pastāstījis Ankeram par savu spiedīgo stāvokli, viņš man droši vien būtu atvēlējis kādas priekšrocības. Taču, ja es būtu nolēmis pagaidīt, man gandrīz divas dienkopas būtu bijis jāiztiek bez lautas. Tas būtu tikpat kā dzīvot bez zoba, rokas vai kājas. Tas būtu tikpat kā dzīvot divas dienkopas ar aizšūtu muti. Tādu dzīvi es nespēju iedomāties.
- Turklāt es neiztērēju visu naudu par lautu, es teicu. Man bija sakrājušās vēl dažas citas vajadzības. Pats galvenais, es biju atmaksājis savu parādu gaeletei. Tie bija veseli seši talanti, taču pēc atbrīvošanās no Devi parāda man no sirds bija novēlies liels smagums.
Tomēr tagad es jutu, ka tas pats smagums atgriežas manī no jauna. Ja Maneta minējums bija kaut daļēji patiess, mans stāvoklis draudēja kļūt krietni bēdīgāks, nekā biju cerējis.
Par laimi, nākamajā brīdī nodzisa gaismas, un zālē iestājās klusums, aiztaupot man vajadzību sniegt tuvākus paskaidrojumus. Mēs redzējām, kā Stančions uzved uz skatuves Marī. Kamēr viņš sarunājās ar tuvākajiem apmeklētājiem, Marī uzskaņoja vijoli un visi sagatavojās klausīties priekšnesumu.
Man patika Marī. Viņa bija slaidāka par daudziem vīriešiem, lepna un stalta un prata runāt vismaz četrās valodās. Daudzi Imres mūziķi ļoti pūlējās ģērbties pēc jaunākās modes, cerēdami izskatīties pēc aristokrātiem, bet Marī valkāja parastas ceļojuma drēbes. Viņa staigāja garās biksēs, kas piemērotas ikdienas darbam, un zābakos, ar kuriem varētu nostaigāt divdesmit jūdzes.
Turklāt lieciet vērā, ka viņas apģērbi nebija no primitīvas, pašaustas drānas. Marī gluži vienkārši neinteresēja mode un kruzuļaini nieciņi. Viņas drēbes bija acīmredzami šūtas pēc pasūtījuma, tās izskatījās glītas un nevainojami piegulēja. Šovakar viņa bija ģērbusies tumši sarkanās un brūnās krāsās tās bija viņas patroneses lēdijas Džeheilas krāsas.
Mēs visi četri vērojām skatuvi. Man jāatzīstas, Vilems klusi teica,
- ka es kādreiz daudz tiku domājis par Marī.
Manets klusināti pasmējās. Tā ir sieviete par simt piecdesmit punktiem, viņš teica. Tas nozīmē, ka viņa ir piecreiz vērtīgāka par jebkuru citu, ar ko jums bijusi darīšana. Citkārt tāds izteikums būtu izvilinājis no mums, pārējiem trim, plātīgus protestus. Taču Manets to pateica bez jebkādas ķircinošas pieskaņas balsī, tāpēc mēs necentāmies iebilst. Jo vairāk tāpēc, ka tā droši vien bija taisnība.
- Man ne! Simmons teica. Viņa vienmēr izskatās tāda, it kā grasītos mesties tuvcīņā. Vai lēkt mugurā neiejātam zirgam.
- Taisnība, Manets vēlreiz pasmējās. Ja mēs dzīvotu labākos laikos, cilvēki tādai sievietei droši vien uzceltu templi.
Mēs apklusām, jo Marī bija uzskaņojusi vijoli un sāka spēlēt jauku rondo, lēnu un maigu kā pavasarīga vēsma.
Kaut gan es nepaguvu Simmonam to pasacīt, viņš daudz nekļūdījās. Reiz “Kramā un Dadzī” es biju redzējis, kā Marī pamatīgi iebelž kādam vīrietim, kurš bija nosaucis viņu par “plātīgu vellatu ar vijoli”. Kad vīrietis gulēja zemē, viņa tam turklāt vēl iespēra ar kāju. Bet tikai vienreiz, un pa vietu, kur sekas nemēdz būt ilgstošas.
Marī turpināja savu rondo, un piemīlīgi lēnais temps pakāpeniski pieauga līdz raitam, enerģiskam solim. Dejot pie tādas melodijas varētu vēlēties tikai tad, ja kājas ir nepārspējami vieglas vai ari cilvēks ir nepārspējami apreibis.
Vijolniece kāpināja tempu, līdz tas sasniedza tādu līmeni, kurā neviens vairs neiedrošinātos dejot. Tas vairs nebija raits dejas solis. Tas zibēja tik sparīgi kā bērnu kājas, sacenšoties skrējiena ātrumā. Es ar apbrīnu vēroju, cik tīri un nekļūdīgi darbojas viņas pirksti par spīti ugunīgajam tempam.
Ātrāk un ātrāk! Tik aši kā brieža skrējiens, kad pakaļ tam dzenas medību suns. Es sāku nervozēt, zinādams, ka tikai mirklis šķir viņu no brīža, kad paslīdēs pirksti, gadīsies kļūme vai pazudīs kāda nots. Tomēr Marī izpildījums turpinājās nevainojami un ikviena skaņa bija teicama, precīza, skanīga un melodiska. Viņas zibošie pirksti kustējās augstā lokā virs stigām. Labās plaukstas locītava, kas virzīja vijoles lociņu, palika atbrīvota un nesteidzīga par spīti trakulīgajam tempam.
Ātrāk, arvien vēl ātrāk! Viņas seja bija saspringta un koncentrēta. Lociņš trakulīgi zibēja, un tā kustības saplūda miglā. Vēl ātrāk! Viņa sakopoja spēkus, stingri balstīdama slaidās kājas pret skatuves grīdu un spiezdama vijoli pret zodu. Ikviena skaņa bija asa un skaidra kā putna dziesma agrā rīta stundā. Vēl ātrāk!
Krāšņā kāpinājuma kulminācijas vidū Marī spēji pabeidza priekšnesumu, ne reizes nekļūdījusies, un izteiksmīgi paklanījās klausītājiem. Es sēdēju nosvīdis kā sacīkšu zirgs, sirdij strauji sitoties krūtīs.
Un es nebiju vienīgais. Arī Vilemam un Simmonam pieri klāja spīdīga sviedru kārtiņa.
Manets tik cieši bija sažņaudzis galda malu, ka viņa pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Žēlīgais Tehlu! viņš izdvesa gluži kā bez elpas. Vai tā viņi te spēlē katru vakaru?
Es pasmaidīju. Vēl ir agrs, es atbildēju. Tu neesi dzirdējis mani!
* * *
Vilems nopirka nākamos dzērienus, un mūsu sarunas pievērsās dažādām sīkām Universitātes tenkām. Manets bija pavadījis Universitātē ilgāku laiku nekā puse no maģistriem un tāpēc zināja vairāk skandalozu atgadījumu nekā mēs, pārējie trīs, kopā.