Lautas spēlētājs ar kuplu, sirmu bārdu izpildīja melodisku “En Faeant Morie” versiju. Pēc tam divas sievietes viena ap gadiem četrdesmit, otra tik jauna, ka varētu būt viņas meita, nodziedāja duetu par atkal jauno Lanielu, ko es nekad agrāk nebiju dzirdējis.
Pēc publikas aicinājuma uz skatuves vēlreiz uzkāpa Marī un nospēlēja vienkāršu džigu ar tādu aizrautību, ka apmeklētāji cēlās kājās un sāka starp galdiņiem dejot. Pēdējā piedziedājuma laikā tiem pievienojās arī Manets, pārsteigdams mūs ar gluži negaidītu soļa vieglumu. Mēs sajūsmināti aplaudējām, un pēc dejas viņš atgriezās vietā pietvīcis un elsodams.
Vilems izmaksāja viņam dzēriena kausu, un Simmons, acīm aizrautīgi zibot, atkal pievērsās man.
- Nē! es atbildēju. To es nespēlēšu. Es taču tev jau teicu!
Simmona seja izstiepās, un viņš izskatījās tik vīlies, ka es nespēju novaldīt smieklus. Vai zini ko? Es paiešos apkārt pa zāli. Ja redzēšu Threpi, pierunāšu, lai to dara viņš.
Lēni iedams cauri pārpildītajai telpai, es tiešām lūkojos pēc grāfa Threpes, taču patiesībā daudz vairāk cerēju atrast Dennu. Nebiju redzējis, ka viņa ienāktu pa galvenajām durvīm, taču mūzika, kāršu spēle un apkārtējā kņada viegli varēja novērst manu uzmanību, un varbūt es vienkārši nebiju viņu pamanījis.
Kamēr es, uzmanīgi skatīdamies, izstaigāju visu galveno zāli ar daudzajiem apmeklētājiem, ielūkojos katrā sejā un pārmiju vārdus ar dažiem pazīstamiem mūziķiem, pagāja stundas ceturksnis.
Tikko biju uzkāpis otrajā stāvā, “Eolija” atkal satumsa. Es apstājos pie margām un noskatījos, kā illiešu stabulnieks spēlē skumju, plūstošu melodiju.
Kad gaisma iedegās no jauna, es izstaigāju “Eolijas” otro līmeni puslokā veidotu balkonu. Mani meklējumi patiesībā bija ierasts rituāls. Meklēt Dennu bija tikpat veltīgas pūles kā lūgties debesim saulainu laiku.
Tomēr šis vakars izrādījās izņēmums. Klīzdams pa “Eolijas” otro stāvu, es ieraudzīju viņu pastaigājamies kopā ar slaidu, tumšmatainu kungu. Pamanījos mainīt virzienu, lai varētu it kā nejauši gadīties viņiem ceļā.
Denna mani ieraudzīja pusminūti vēlāk. Ar gaišu, pacilātu smaidu viņa atvilka plaukstu no sava pavadoņa elkoņa un ar rokas mājienu aicināja mani tuvāk.
Vīrietis, kas viņu pavadīja, bija izskatīgs un lepns kā pāvs, un viņa zoda līnija bija asa kā apdedzināta ķieģeļa mala. Mugurā viņam bija žilbinoši balts zīda krekls un koša zamša žakete asiņu krāsā. Ar sudrabotiem apšuvumiem. Sudrabotas sprādzes un sudraboti izšūtas aproces. Viņš izskatījās pēc nevainojama Modegas džentlmeņa. Viņa apģērbs, pat neņemot vērā gredzenus, maksāja summu, ar kādu man veselu gadu būtu pieticis Universitātes mācību maksai.
Denna teicami spēlēja viņa valdzinošās, apburošās līdzgājējas lomu. Agrāk es viņu bieži biju redzējis līdzīgā apģērbā, kādu valkāju pats: vienkāršās drēbēs, kas piemērotas ilgai lietošanai un ceļošanai. Taču šovakar viņai mugurā bija garš zaļa zīda vakartērps. Tumšie mati bija savīti mākslīgās sprogās ap seju un virs pleciem. Kaklā viņai karājās gluds smaragda piekariņš ar asaras apveidiem. Tas tik lieliski saskanēja ar kleitas krāsu, ka nevarēja būt izvēlēts nejaušības pēc.
Uz viņu fona es jutos mazliet noplucis. Ne tikai mazliet. Viss apģērbs, kas man šajā pasaulē piederēja, sastāvēja no četriem krekliem, divām garajām biksēm un nedaudziem sīkiem papildinājumiem. Un pat tas bija iegādāts lietotu preču veikalā un mazliet apvalkāts jau iepriekš. Šovakar es biju uzvilcis pašu labāko, kas man bija, tomēr jūs sapratīsiet, ka ari “pats labākais” man nebija nekas izsmalcināts.
Vienīgais izņēmums bija mans apmetnis Felas dāvana. Tas bija zaļgani melns, silts un krāšņs, šūts īpaši man, un tam oderē bija iestrādātas daudzas kabatas. Tas nebija elegants aristokrātijas izpratnē, tomēr bija glītākais, kas man piederēja.
Kad es tuvojos viņiem, Denna panācās pretī un pacēla roku, lai es to noskūpstītu; kustība bija samākslota, gandrīz vai augstprātīga. Viņa lūkojās manī ar apvaldītu sejas izteiksmi un pieklājīgu smaidu. Paviršs vērotājs viņā būtu redzējis tikai augstdzimušu dāmu, kas laipni izturas pret jaunu, nabadzīgu mūziķi.
Taču viņas acis runāja pavisam citu. Tis bija tumšas un dziļas, kafijas un šokolādes krāsā. Viņas acīs dejoja uzjautrinājuma un smieklu dzirkstis. Brīdī, kad Denna man sniedza roku, viņas pavadonis, kas stāvēja aizmugurē, tikko jaušami sarauca pieri. Es nezināju, kādu spēli Denna spēlē, tomēr savu lomu tajā varēju uzminēt.
Tāpēc es zemu paklanījos, noliecos pār viņas roku un viegli to noskūpstīju. Jau zēna gados biju apguvis galantas manieres, tāpēc zināju, kas man jādara. Viduklī saliekties spēj jebkurš, bet, lai eleganti paklanītos, ir vajadzīgas zināmas iemaņas.
Man tas izdevās pievilcīgi un nepiespiesti, un, pieskardamies ar lūpām viņas plaukstas virspusei, es ar nevērīgu rokas kustību pametu apmetni uz vienu pusi. Šī bija pati grūtākā daļa, un es vairākas stundas biju pacietīgi vingrinājies mazgājamās telpas spoguļa priekšā, lai kustība izdotos pietiekami atbrīvota.
Denna atbildēja ar reveransu, kas bija graciozs kā krītoša lapa, un atkāpās atpakaļ līdzās savam pavadonim. Kvout, šis ir lords Kellins Vantenjers. Kellin, tas ir Kvouts.
Kellins nomēroja mani ar skatienu no galvas līdz kājām un izveidoja sevī gatavu priekšstatu par mani ašāk, nekā jūs spētu ievilkt elpu. Ar noraidošu sejas izteiksmi viņš viegli palocīja galvu pret mani. Nicinoša attieksme man nav nekas jauns, tomēr jutos pārsteigts, cik ļoti tā šoreiz mani aizskāra.
- Gatavs pakalpot, milord! Es pieklājīgi paklanījos un pārnesu auguma svaru uz otras kājas, tādējādi ļaudams apmetnim noslīdēt no pleca un atklāt skatienam manas sudraba stabulītes.
Viņš grasījās ar iestudētu vienaldzību novērst skatienu no manis, bet tad viņa acis piesaistīja mirdzošais sudraba priekšmets. Kā rotaslieta šīs stabulītes nebija nekas sevišķs, taču šajā vietā tām bija liela nozīme. Vilemam bija taisnība: “Eolijā” es piederēju pie muižnieku kārtas.
Un Kellins to zināja1 . Ātri aptvēris situāciju, arī viņš paklanījās pret mani. Patiesībā šī kustība daudz neatšķīrās no galvas mājiena. Tas bija pats mazumiņš, ko prasīja pieklājība. Jums un jūsu ģimenei! viņš atbildēja nevainojamā aturiešu valodā. Viņa balss bija zemāka un sulīgāka par manējo samtains bass ar tikko jaušamu Modegas akcentu, kas piešķīra balsij savdabīgu melodiskumu.
Denna pielieca galvu uz viņa pusi. Kellins māca mani spēlēt arfu.
- Es esmu šeit, lai iegūtu stabulītes, viņš teica, un sulīgajā balsī skanēja drošā pārliecība.
Kad viņš ierunājās, tuvumā sēdošās sievietes pagriezās un uzlūkoja viņu alkainām, puspievērtām acīm. Uz mani viņa balss atstāja pretēju iespaidu. Ir gana slikti, ja cilvēks ir gan bagāts, gan skaists. Bet, ja viņam turklāt vēl ir balss kā medus uz siltas maizes, tas ir pilnīgi nepiedodami. Šī skaņa lika man justies kā kaķim, ko tur aiz astes un ar slapju roku glauda pretēji spalvai.
Es paskatījos uz viņa rokām. Tātad jūs spēlējat arfu?
- Esmu arfists, viņš stīvi izlaboja. Es spēlēju pendenheilu. Instrumentu karali.
īsi ievilcis elpu, es aizvēru muti. Modegas lielā arfa bija instrumentu karalis pirms pieciem gadiem. Šajos laikos tā bija tikai senlaicīgs retums. Dennas dēļ es tomēr atturējos no komentāriem. Vai domājat izmēģināt veiksmi šovakar? es pajautāju.