Kellina acis savilkās mazliet šaurāk. Kad es spēlēju, veiksmei nav nozīmes. Bet nē, šovakar es nespēlēšu. Šovakar gribu kavēties milēdijas Dinelas sabiedrībā. Viņš pacēla Dennas roku pie lūpām un nevērīgi to noskūpstīja. Tad viņš pārlaida apkārtējiem īpašniecisku skatienu, it kā visa plašā, šalcošā publika piederētu viņam. Ceru, ka šeit man būs cienījama sabiedrība.
Es pametu skatienu uz Dennu, bet viņas acis vairījās no manējām. Viegli pieliekusi galvu uz sāniem, viņa spēlējās ar auskaru, kas pirms brīža bija slēpies zem matiem. Tas bija mazs smaragds ar asaras apveidiem, teicami pieskaņots kaklarotas piekariņam.
Kellins vēlreiz nomēroja mani ar skatienu. Manas neizskatīgās drēbes. Manus matus, kas bija pārāk īsi, lai lepotos ar modemu sakārtojumu, un pārāk gari, lai izskatītos rūpīgi sasukāti. Un jūs esat… stabulētājs?
Stabule bija pats lētākais instruments. Stabulnieks, es nepiespiesti izlaboju. Bet nē. Es dodu priekšroku lautai.
Viņa uzacis savilkās augšup. Jūs spēlējat galma lautu?
Mans smaids mazliet sastinga, kaut gan es centos to neizrādīt. Aktieru trupas lautu.
- Ā! viņš iesmējās, it kā viss būtu pēkšņi kļuvis skaidrs. Tautas dziesmiņas!
Arī to es atstāju bez atbildes, taču šoreiz man tas padevās grūtāk.
- Vai esat jau atraduši sēdvietas? es moži jautāju. Mums, dažiem draugiem, lejā ir galdiņš, no kura var labi pārredzēt skatuvi. Varat mums pievienoties!
- Manai dāmai un man ir galdiņš augšējā balkonā, Kellins atbildēja, pamādams uz Dennu. Es daudz labprātāk dodu priekšroku turienes sabiedrībai.
Stāvēdama mazliet ārpus viņa redzesloka, Denna izteiksmīgi pabolīja acis uz manu pusi.
Saglabādams nopietnu sejas izteiksmi, es vēlreiz pieklājīgi paklanījos pret Kellinu tik atturīgi, lai tas daudz neatšķirtos no galvas mājiena.
- Tādā gadījumā es jūs neaizkavēšu.
Pagriezos pret Dennu. Milēdij, vai drīkstu jūs kādreiz apciemot?
Viņa nopūtās, izturēdamās kā nevainojama augstākās sabiedrības dāma, kurai pieklājas izrādīt laipnību, taču viņas acis visu laiku dzirkstoši smējās par smieklīgo formalitāšu apmaiņu. Ceru, ka sapratīsiet, Kvout! Vairākas nākamās dienas man ir aizņemtas no rīta līdz vakaram. Bet, ja vēlaties, varat mani apciemot dienkopas nogalē. Esmu apmetusies “Pelēkajā Vīrā”.
- Jūs esat ļoti laipna, es atbildēju un paklanījos pret viņu daudz izteiksmīgāk nekā iepriekš pret Kellinu. Šoreiz viņa pabolīja acis tieši uz mani.
Kellins pasniedza viņai elkoni, vienlaikus pagriezdams man muguru, un es noskatījos, kā abi ieslīd pūlī. Redzot, cik graciozi un nepiespiesti viņi iet cauri apmeklētāju pulkam, viegli varētu nodomāt, ka viņi ir šīs vietas īpašnieki vai varbūt grasās to nopirkt, lai izmantotu par savu vasaras māju. Tikai senās aristokrātijas pārstāvji spēj kustēties ar tik pašapzinīgu eleganci, paužot neizteiktu pārliecību, ka šajā pasaulē viss ir paredzēts vienīgi viņu priekam un ērtībai. Denna teicami tēloja savu lomu, taču Kellinam Ķieģeļžoklim tāda izturēšanās bija tikpat dabiska kā elpošana.
Nolūkojos pakaļ, kā viņi dodas pa kāpnēm uz “Eolijas” augšējo balkonu. Kāpņu pusceļā Denna pēkšņi apstājās un piespieda roku pie galvas. Tad viņa ar noraizējušos seju paskatījās lejup zālē. Abi pārmija dažus vārdus, un viņa norādīja uz balkona pusi. Kellins pamāja ar galvu un devās augšā, drīz pazuzdams skatienam.
Nojauta vedināja mani paskatīties uz grīdu tieši zem margām, pie kurām stāvēja Denna, un es ieraudzīju tur spīguļojam sīku, sudrabainu priekšmetu. Piegāju tuvāk un paslēpu to zem pēdas, likdams vairākiem keldiešu tirgotājiem mest man apkārt līkumu.
Izlikos, ka vēroju apakšstāva apmeklētāju pūli, līdz Denna pienāca klāt un pieskārās man pie pleca. Kvout! viņa noraizējusies teica.
- Piedod par apgrūtinājumu, bet es laikam esmu pazaudējusi auskaru! Vai būsi tik labs un palīdzēsi man to sameklēt? Es droši zinu, ka pirms brīža tas vēl bija vietā.
Es piekritu, un drīz mums piederēja daži privāti mirkļi, kamēr mēs piedienīgi pārmeklējām grīdu, noliekuši galvas tuvu vienu otrai. Par laimi, Dennas tērps bija šūts Modegas stilā, un audums brīvi, vaļīgi krita lejup. Ja tam sānos būtu šķēlums atbilstoši Kopvalstības pašreizējai modei, viņa pietupdamās izraisītu skandalozas valodas.
- Pie Dieva miesām! es norūcu. Kur tu atradi šito tipu?
Denna klusi, guldzoši iesmējās. Cst! Tu pats man ieteici mācīties
arfas spēli. Kellins ir itin labs skolotājs.
- Modegas pedāļu arfa ir piecreiz smagāka par tevi pašu, es teicu.
- Tas ir salona instruments. Tu nekad to nevarēsi ņemt līdzi ceļā.
Viņa pārstāja izlikties meklējam auskaru un izteiksmīgi paskatījās uz mani. Un kurš ir teicis, ka man nekad nebūs salona, kurā spēlēt?
Es atkal pievērsu skatienu grīdai un pēc iespējas nevērīgi paraustīju plecus. Lai nu kā, mācībām tas varētu būt piemērots instruments. Kā tev tas pagaidām patīk?
- Labāk nekā lira, viņa atbildēja. Tik daudz esmu jau sapratusi. Bet es vēl tikai ar grūtībām varu nospēlēt “Vāveri niedrēs”.
- Vai viņš pats kaut ko spēj? Es šķelmīgi pasmīnēju. Tas ir, ar rokām.
Denna mazdrusciņ pietvīka, un īsu mirkli šķita, ka viņa ir gatava man sist. Tomēr viņa laikus attapās, ka jāuzvedas piedienīgi, un tikai šaurāk samiedza acis. Tu esi briesmonis! viņa teica. Kellins ir nevainojams džentlmenis.
- Lai Tehlu mūs sargā no nevainojamiem džentlmeņiem! es izmetu. Denna papurināja galvu. Es to domāju burtiski, viņa teica. Viņš
nekad agrāk nav aizceļojis no Modegas. Gluži kā kaķis būrītī.
- Tātad pašlaik tu esi Dinela? es jautāju.
- Pagaidām jā. Un tikai viņam, Denna atbildēja, uzmezdama man iesāņus skatienu un tikko jaušami pasmaidīdama. No tavas mutes man vislabāk patīk dzirdēt Dennas vārdu.
- Man ir patīkami to zināt, es teicu un pacēlu plaukstu no grīdas, turēdams tajā gludo smaragda asaru šķietami pazaudēto auskaru. Denna pacēla to pret gaismu, veiksmīgi tēlodama prieku par atradumu.
- Ā! Lūk, kur tas ir!
Es piecēlos kājās un palīdzēju piecelties arī viņai. Denna atmeta matu vilni atpakaļ pāri plecam un pieliecās man tuvāk. Es ar šiem nieciņiem esmu gauži neveikla, viņa teica. Vai tu varētu man palīdzēt?
Piegāju viņai pavisam klāt, un viņa man pasniedza auskaru. No viņas strāvoja tikko jaušama savvaļas puķu smarža. Bet tai cauri vēdīja rudenīgu lapu aromāts. Kā viņas matu tumšā smarža, kā ceļa putekļi un gaiss pirms vasaras vētras.
- Nu, kas tad viņš īsti ir? es klusi jautāju. Kādas svarīgas personas otrais dēls?
Denna tikko jaušami papurināja galvu, un krītoša matu cirta glāstoši pārslīdēja manas plaukstas virspusei. Viņš ir lords ar visām likumīgajām tiesībām.
- Skethe te retaa van, es izgrūdu lāstu. Turiet savus dēlus un meitas aiz atslēgas!
Denna vēlreiz klusi iesmējās. Cenzdamās apslāpēt smieklus, viņa viscaur noraustījās.
- Stāvi mierīgi! es teicu un uzmanīgi satvēru viņas ausi.
Denna dziļi ievilka elpu un ļāva tai atkal izplūst, cenzdamās savaldīties. Es iebīdīju auskaru viņas auss ļipiņā un atkāpos soli atpakaļ. Viņa pacēla roku, lai pārliecinātos, ka tas ir savā vietā, un eleganti pakniksēja.
- No sirds pateicos par jūsu palīdzību!
Es vēlreiz paklanījos pret viņu. Tas neizdevās tik eleganti kā iepriekšējā reizē, toties tajā bija vairāk atklāta godīguma. Esmu gatavs jums pakalpot, milēdij!
Denna sirsnīgi pasmaidīja un pagriezās, lai dotos projām, un viņas acīs atkal zibēja apvaldītu smieklu dzirkstis.