* * *
Skata pēc izstaigāju vēl arī otrā līmeņa balkonu, tomēr Threpe nekur nebija redzams. Nevēlēdamies riskēt ar iespēju vēlreiz saskrieties ar Dennu un viņas dižciltīgo pavadoni, nolēmu trešajā stāvā nemaz neiegriezties.
Simmons izskatījās tieši tik dzīvelīgs, kāds mēdza izskatīties pēc piektā dzēriena kausa. Manets sēdēja sakumpis savā krēslā, pa pusei pievēris acis un ērti novietojis dzēriena kausu uz izvirzītā vēdera. Vilems izskatījās tāds pats kā vienmēr, un viņa tumšās acis, kā allaž, bija neizdibināmas.
- Threpe nekur nebija atrodams, es apsēzdamies teicu. Diemžēl!
- Jā, žēl gan, Simmons novilka. Vai viņam tā arī nav izdevies atrast tev patronu? -
Es drūmi papurināju galvu. Ambrozs ar draudiem vai piekukuļošanu ir atbaidījis ikvienu aristokrātu simt jūdžu attālumā no šejienes. Viņi neielaidīsies nekādās darīšanās ar mani.
- Kāpēc Threpe pats nepiedāvājas kļūt par tavu patronu? Vilems jautāja. Šķiet, tu viņam gluži labi patic!
Es papurināju galvu. Threpe jau ir paguvis savākt zem sava spārna trīs citus mūziķus. Patiesībā četrus, bet divi ir laulāts pāris.
- Četrus? Simmons satriekts pārjautāja. Tad jau jābrinās, kā viņš vēl var atļauties paēst!
Vilems ziņkāri piešķieba galvu, un Simmons paliecās uz priekšu, gatavs paskaidrot. Threpe ir grāfs. Tomēr viņa ienākumi nemaz nav tik izcili. Ar tādiem līdzekļiem atbalstīt četrus mūziķus ir diezgan… pārdroši.
Vilems sarauca pieri. Dzērieni un jaunas stīgas taču nevar izmaksāt pārāk dārgi!
- Patronam tie nav vienīgie izdevumi! Simmons sāka uzskaitīt sakāmo uz rokas pirkstiem. Vispirms jau pats oficiālais patrona saistību apstiprinājums. Pēc tam viņš uzņemas atbildību par savu spēlētāju apmešanās vietu un uzturu, par gada ienākumiem un apģērbu, kam jābūt viņa dzimtas krāsās…
- Tradicionāli ir pieņemts, ka vajadzīgas divas kārtas apģērba, es iestarpināju. Katru gadu. Tā kā biju uzaudzis ceļojošu aktieru trupā, nekad nebiju pratis pienācīgi novērtēt ietērpus, kurus mums piešķīra lords Greifallovs. Tomēr pašreizējā brīdī spēju gluži labi iztēloties, cik ļoti manu garderobi uzlabotu divas jaunas drēbju kārtas.
Pienāca apkalpotājs, un SLmmona smaids atklāja, kurš ir parūpējies par mums atnestajām kazeņu brendija glāzēm. Simmons klusēdams pacēla glāzi mēmā tostā un iedzēra prāvu malku. Ari es pacēlu savējo, un to pašu darīja Vilems, kaut gan viņam acīmredzami nebija vēlēšanās dzert. Manets palika nekustīgi sēžam, un man bija aizdomas, ka viņš ir iesnaudies.
- Es tomēr tur neredzu jēgu, Vilems teica, nolikdams brendija glāzi. Patronam tāds stāvoklis tikai tukšo kabatu.
- Tas vairo patrona labo slavu, es paskaidroju. Tāpēc jau mūziķi valkā viņa krāsas. Turklāt viņam vienmēr ir pieejami publikas izklaidētāji viesībās, ballēs, svētkos. Dažreiz aizbilstamie pēc viņa lūguma sacer mūziku vai lugas.
Vilems joprojām izturējās skeptiski. Man tik un tā liekas, ka patrons paliek zaudētājos.
- Tāpēc, ka tu redzi tikai pusi no kopējās ainas, sacīja Manets, izsliedamies krēslā taisni. Tu esi pilsētas zēns. Tu nezini, ko nozīmē izaugt mazā ciemā, kas uzbūvēts uz viena īpašnieka zemes.
- Te ir lorda Ponsingtona īpašumi, Manets turpināja, ar izšļakstīto alu uzvilkdams galdiņa vidū apli. Tu tur dzīvo kā parasts, sīks cilvēciņš. Viņš paņēma Simmona tukšo glāzi un nolika to apļa vidū.
- Kādu dienu cauri ciemam iet vīrs, ģērbies lorda Ponsingtona krāsās. Manets pacēla savu pilno brendija glāzi un pastūma to pāri galdam, iebīdīdams aplī blakus Simmona tukšajai glāzei. Un tas vīrs spēlē un dzied visiem, kas ieradušies vietējā viesnīcā. Manets ielēja Simmona glāzē mazliet brendija.
Simmons nebija jāskubina: viņš pasmīnēja un iztukšoja glāzi.
Manets pabīdīja savu glāzi apkārt galdam un nolika to atpakaļ apļa vidū. Nākamajā mēnesī uzrodas vēl pāris vīru, kas valkā viņa krāsas, un sarīko leļļu izrādi. Viņš ielēja otrā glāzē vēl vienu malku brendija, un Simmons to nadzīgi izdzēra. Un vēl pēc mēneša kāds tur izrāda lugu. Jau atkal.
Tad Manets pacēla savu koka kausu un aizstūma to pāri galdam uz apļa vidu. Pēc tam uzrodas nodokļu vācējs, un arī viņš ir ģērbies tajās pašās krāsās. Manets nepacietīgi paklaudzināja tukšo kausu pret galdu.
Simmons brīdi sēdēja neziņā, tad paņēma pats savu kausu un ielēja tajā šļācienu alus.
Manets vēroja viņu un vēlreiz sparīgi iesita ar savu kausu pa galdu.
Simmons smiedamies ielēja savu atlikušo alu Maneta kausā. Kazeņu brendijs man tomēr labāk iet pie dūšas.
- Lordam Ponsingtonam labāk patīk tāda veida nodokļi, Manets teica. Un cilvēkiem patīk izklaides. Un nodokļu vācējam patīk, ja viņu nenoindē un neaprok seklā bedrē aiz vecajām dzirnavām. Viņš iedzēra malku alus. Un tā, lūk, apmierināti ir visi!
Viļa tumšās acis nopietni vēroja notiekošo. Tādā skatījumā vismaz ir kāda jēga.
- Ne jau vienmēr aprēķins spēlē tik lielu lomu es teicu. Threpe patiešām grib palīdzēt mūziķiem attīstīt viņu spējas. Daži aristokrāti pret mūziķiem izturas apmēram tāpat kā pret zirgiem savos staļļos. Es nopūtos. Un pat tāds stāvoklis man būtu labāks nekā tagad, jo šobrīd man nav nekā.
- Nepārdodies lēti! Simmons moži sacīja. Pagaidi, līdz uzradīsies labs patrons. Tu to esi pelnījis. Tu neesi ne par matu sliktāks kā visi pārējie šejienes mūziķi.
Es klusēju, jo biju pārāk lepns, lai stāstītu draugiem patiesību. Mana nabadzība bija tādā līmenī, kādu viņiem būtu grūti saprast. Simmons nāca no dižciltīgas aturiešu dzimtas, un Vilema ģimene bija vilnas tirgotāji no Raljenas. Pēc viņu domām, nabadzība nozīmēja, ka cilvēkam nav iespējas iedzert katru reizi, kad sirds vēlas.
Tagad, kad tuvojās mācību maksas laiks, es nedrīkstēju izdot ne pliku peniju. Nevarēju nopirkt sveces, tinti vai papīru. Man nebija dārglietu, ko varētu ieķīlāt, nebija kabatas naudas, nebija vecāku, kuriem varētu aizrakstīt, lai lūgtu palīdzību. Neviens augļotājs neaizdotu man ne graša. Par to nebija jābrinās, jo es biju cilvēks bez saknēm, Edema Rū cilts bārenis, kura mantība viegli ietilptu audekla maisā. Turklāt maisam nevajadzētu būt lielam.
Lai nedotu iespēju sarunai ievirzīties nevēlamās sliedēs, es piecēlos kājās. Domāju, ka man laiks iet spēlēt.
Paņēmis lautu, devos pie Stančiona, kurš sēdēja bāra letes galā. Nu, kas tev šovakar ir padomā? viņš jautāja, ar plaukstu braucīdams bārdu.
- Pārsteigums.
Stančions apstājās, līdz galam nenotrausies no bāra soliņa. Vai tāds pārsteigums, kas var izraisīt kautiņu vai vedināt klausītājus aizdedzināt manu iestādi? viņš noprasīja.
Es smaidīdams papurināju galvu.
- Labi! Viņš pasmaidīja pretī un veda mani uz skatuves pusi. Tādā gadījumā man patīk pārsteigumi.
SESTĀ NODAĻA . mīlestība
STANČIONS UZVEDA mani uz skatuves un piebīdīja man krēslu bez parocēm. Pēc tam viņš izgāja skatuves priekšā, lai sacītu dažus vārdus klausītājiem. Noliku apmetni uz krēsla atzveltnes un noskatījos, kā zāles gaismas pamazām satumst.
Novietoju savu apbružāto lautas futrāli uz grīdas. Tas izskatījās vēl bēdīgāk nekā es pats. Kādreiz tas bija lepojies ar glītu ārieni, taču tie laiki sen bija pagājuši. Tagad ādas viras bija cietas un saplaisājušas un futrāļa sienas vietām izdilušas plānas kā pergaments. Tam bija palicis tikai viens sākotnējais aizdares slēdzis izsmalcināts sudraba darinājums. Pārējos es biju aizstājis ar dažādiem šur tur savāktiem veidojumiem, tāpēc pašlaik futrāli rotāja nesaderīgu slēdžu rinda gan no spoža misiņa, gan no nespodras dzelzs.