Taču futrāļa iekšpusē slēpās kaut kas pavisam cits. Tur gulēja tas, kā dēļ es raizējos par gaidāmo mācību maksu. Biju krietni nokaulējis cenu, tomēr ari pēc tam samaksājis vairāk, nekā jebkad mūžā biju atļāvies izdot par vienu pirkumu. Summa bija tik liela, ka es vairs nevarēju atļauties futrāli, kas piederētos tādam instrumentam, tāpēc biju ar lupatām izpolsterējis vecās kārbas iekšpusi.
Instrumenta koks bija tumšas kafijas krāsā, svaigi uzartas zemes krāsā. Korpusa izliekums bija nevainojums un pievilcīgs kā sievietes gums. Klusināta atbalss, dzidra skaņa un plūdums. Mana lauta. Manas dvēseles iemiesojums.
Esmu dzirdējis, ko dzejnieki rakstījuši par sievietēm. Krāšņas atskaņas, svētsvinīga jūsma un meli. Esmu redzējis jūrniekus stāvam krastā un mēmi raugāmies rāmajās viļņu šūpās. Esmu noskatījies, kā veci karavīri ar nocietinātām sirdīm vēro savu karaļu karogus plīvojam vējā un nespēj apvaldīt asaras.
Uzklausiet mani: šie cilvēki neko nezina par mīlestību.
To jūs neatradīsiet ne dzejnieku vārdos, ne jūrnieku ilgpilnajos skatienos. Ja gribat uzzināt kaut ko par mīlestību, lūkojieties uz ceļojošas trupas mākslinieka rokām, kas rada mūziku. Viņš zina.
Es paskatījos uz saviem klausītājiem, kas pamazām pārstāja čalot. Simmons man jūsmīgi pamāja ar roku, un es viņam atbildēju ar smaidu.
Ieraudzīju grāfa Threpes balto matu vilni: tagad viņš stāvēja pie otrā stāva margām. Redzēju, ka viņš aizrautīgi sarunājas ar kādu labi ģērbušos pāri un pamāj ar roku manā virzienā. Viņš joprojām centās darboties manā labā, cik iespējams, kaut ari mēs abi zinājām, ka tie ir veltīgi pūliņi.
Izņēmu lautu no sava nožēlojamā futrāļa un sāku to uzskaņot. Tā nebija pati izsmalcinātākā lauta “Eolijas" instrumentu vidū. Nepavisam ne. Grifs bija viegli izliekts, tomēr neveidoja ierasto leņķi. Viena no tapiņām bija vaļīga un sliecās novirzīties no toņa.
Klusi nospēlēju akordu un ieklausījos stigu skanējumā. Paskatīdamies augšup, ieraudzīju Dennas seju, dzidru kā mēness. Viņa man līksmi uzsmaidīja un tikko jaušami pamāja, turēdama plaukstu zemāk par galda līmeni, kur pavadonis to nevarēja redzēt.
Es pieskāros vaļīgajai tapiņai un pārlaidu pirkstus siltajam lautas kokam. Lakojums vietām bija ieskrambāts un nodilis. Pagātnē lauta bija piedzīvojusi nevērīgu apiešanos, tomēr apbružātā virskārta nespēja laupīt tās dziļāko skaistumu.
Jā. Tai bija savi trūkumi, bet kāda tiem nozīme, kad runā sirds? Mēs mīlam to, ko mīlam. Saprātam tur nav vietas. Daudzējādā ziņā var teikt, ka nesaprātīga mīlestība ir vispatiesākā mīlestība. Jebkurš spēj mīlēt tāpēc, ka. Tas ir tikpat viegli kā iebāzt kabatā peniju. Pavisam citādi ir mīlēt, lai gan. Zināt trūkumus un mīlēt arī tos. Tā ir reta, tīra un īsta mīlestība.
Stančions ar plašu žestu norādīja uz mani. Atskanēja neilgi aplausi, un iestājās gaidpilns klusums.
Es nostrinkšķināju divas skaņas un jutu, ka klausītāji saliecas uz manu pusi. Pieskāros stīgai, mazliet to pievilku un sāku spēlēt. Vēl nebija izskanējušas pirmās taktis, kad visi bija uztvēruši melodiju.
Tā bija “Barveža zvaniņš”. Melodija, ko daudzus gadu tūkstošus ir svilpojuši gani. Vienkāršākā no vienkāršajām melodijām. Tāda, kuru spēj uztvert un nodziedāt ikviens, kam mēle un ausis ir īstajā vietā. Tām pat nav jābūt īstajā vietā. Pietiek ar to, ka tās vispār ir.
īsāk sakot, tā bija tautas melodija.
“Barveža zvaniņam” ir neskaitāmas apdares, un tās melodija ir ietverta neskaitāmās dziesmās. Mīlestības dziesmās un kara dziesmās. Jautrās, traģiskās un kaislīgās dziesmās. Es neizvēlējos nevienu no tām. Mana spēle bija bez vārdiem. Tikai mūzika. Tikai melodija.
Paskatījos augšup un redzēju, ka lords Ķieģeļžoklis pieliecas tuvu Dennai un nievīgi atmet ar roku. Es pasmaidīju un turpināju vilināt dziesmu no lautas stīgām.
Tomēr drīz mans smaids kļuva saspringts. Mana piere pārklājās sviedru lāsēm. Saliecos pār lautu un koncentrēdamies veltīju visu uzmanību plaukstām. Mani pirksti zibēja, dejoja, lidoja…
Mana spēle bija cieta kā krusa, kā āmurs, kas sitas pret misiņu. Mana spēle bija maiga kā saule virs nobriedušiem kviešiem, viegla kā vēja pūsmā trīcoša lapa. Pēc neilga laika man sasprindzinājuma dēļ sāka ķerties elpa. Manas lūpas pārtapa tievā, baltā svītrā.
Otrā piedziedājuma vidū es papurināju galvu, lai atmestu matus, kas krita pār acīm. Sviedru lāses pakšķēdamas sitās pret skatuves koka grīdu. Es smagi elpoju, un manas krūtis darbojās kā plēšas, tās cīnījās kā putās nodzīts rikšotājs.
Dziesma tuvojās beigām, un katra skaņa bija tīra un dzidra. Kādā mirklī man gandrīz aizķērās pirksti. īsu sekundes daļiņu sastomījās ritms… Tad es atguvos, pārvarēju kļūmi un nospēlēju pēdējo rindu, strinkšķinādams stīgas viegli un skanīgi, kaut arī manu pirkstu kustības šķita saplūstam paguruma miglā.
Un tieši tad, kad kļuva skaidrs, ka ilgāk es vairs ne mirkli neizturēšu, pāri zālei aizskanēja pēdējais akords, un es nespēkā sagumu krēslā.
“Eoliju” piedimdināja vētraini aplausi.
Tomēr visi klausītāji nebija noskaņoti vienlīdz labvēlīgi. Šur tur zālē no kāda apmeklētāju pulciņa atskanēja smiekli, un daži pat sita pret galdu dūres vai ar kājām dauzīja grīdu, pauzdami uzjautrinājumu.
Aplausi uzbangoja un gandrīz tūlīt pieklusa. Daļa klausītāju sastinga ar paceltām rokām un neizpratnē skatījās uz smejošajiem apmeklētājiem. Daži izskatījās saniknoti, citi apjukuši. Daudzi jutās nepārprotami apvainoti šķiet, manis dēļ -, un telpai pārskanēja dusmīgi izsaucieni.
Pirms nesaskaņas bija kļuvušas nopietnākas, es nostrinkšķināju vienu atsevišķu, spalgu skaņu un pacēlu roku, atkal piesaistīdams sev uzmanību. Es vēl nebiju beidzis savu priekšnesumu. Nebiju vēl pat pusē.
Sagrozījos krēslā un izvingrināju plecus. Pārlaidu pirkstus stīgām, pieskāros vaļīgajai tapiņai un nepiespiesti uzsāku savu nākamo numuru.
Tā bija viena no Iljena dziesmām “Tintatatornins”. Nedomāju, ka jūs to jebkad esat dzirdējuši. Salīdzinājumā ar citiem Iljena sacerējumiem šī dziesma ir diezgan neparasta. Pirmkārt, tai nav teksta. Otrkārt, dziesma ir jauka, tomēr nav ne tuvu tik saistoša un aizkustinoša kā daudzas labāk pazīstamās Iljena melodijas.
Un, pats galvenais, to ir ļoti grūti nospēlēt. Mans tēvs to dēvēja par “labāko dziesmu, kāda jebkad sacerēta piecpadsmit pirkstiem”. Viņš lika man to spēlēt ik reizes, kad es kļuvu pārāk apmierināts ar sevi un viņam šķita, ka jāpieplacina mana lepnība. Atliek piebilst, ka biju spiests to spēlēt itin regulāri, dažkārt pat biežāk nekā reizi dienā.
Tā nu es izpildīju “Tintatatorninu”. Atspiedos pret krēsla atzveltni un sakrustoju potītes, nevērīgi atslābinādams augumu. Manas plaukstas atbrīvoti slīdēja pār stīgām. Pēc pirmā piedziedājuma es ievilku elpu un īsi nopūtos kā zēns, kas saulainā dienā spiests palikt istabā. Ļāvu skatienam bezmērķīgi un garlaikoti klejot apkārt zālei.
Joprojām spēlēdams, es sagrozījos sēdeklī, cenzdamies iekārtoties ērtāk, taču tas neizdevās. Es saraucu pieri, piecēlos kājās un paskatījos uz krēslu tā, it kā tas būtu vainīgs, tad apsēdos un atkal sagrozījos, savilcis seju neapmierinātā izteiksmē.
Visu šo laiku no maniem pirkstiem dejodamas un zibēdamas lidoja “Tintatatornina” desmittūkstoš skaņas. Kādā brīdī es pamanījos starp diviem akordiem nevērīgi pakasīt sev aiz auss.