Biju tik dziļi iedzīvojies savā neparastajā izrādē, ka jutu pat uzmācamies žāvas. Ļāvu tām vaļu, atvērdams muti tik plati un ilgi, ka tuvāk sēdošie klausītāji varēja izskaitīt manus zobus. Papurināju galvu, it kā gribēdams aizdzīt miegainību, un ar piedurkni notrausu no acīm žāvu izraisītās asaras.
Visu šo izdarību laikā “Tintatatornins” ne mirkli nepārtrauca savu dzirkstošo lidojumu. Nepārspējama harmonija un kontrapunkts brīžiem savijās kopā, brīžiem aizskrēja katrs savu ceļu. Viss plūda bez aizķeršanās, viegli un dabiski kā elpošana. Dziesmas beigās, kad vajadzēja sasaistīt kopā duci samudžinātu melodijas pavedienu, es to izdarīju, necenzdamies pēc efektīga noslēguma. Gluži vienkārši beidzu spēlēt un izberzēju acis. Bez krešendo kāpinājuma. Bez izteiksmīgas paklanīšanās. Bez jebkādiem efektiem. Izklaidīgi savilku plaukstas dūrēs un saliecos uz priekšu, lai atliktu lautu atpakaļ futrāli.
Šoreiz vispirms atskanēja smiekli. Tie paši cilvēki, kuri bija smējušies pēc mana iepriekšējā priekšnesuma, skaļi auroja un dauzīja galdus vēl skaļāk nekā tobrīd. Mani cilvēki. Mūziķi. Es ļāvu garlaikotajai izteiksmei pagaist no sejas un veltīju viņiem saprotošu smaidu.
Dažus mirkļus vēlāk atskanēja ari aplausi, taču tie izklausījās tādi kā saraustīti un apmulsuši. Jau tad, kad zālē vēl nebija iedegušās gaismas, klausītāju pulciņos uzbrāzmoja neskaitāmas versmigas diskusijas.
Kad kāpu lejā no skatuves, pirmā apsveikt mani piesteidzās Marī, un viņas sejā dzirkstīja jautra līksmība. Viņa paspieda manu roku un paplikšķināja man pa plecu. Viņa bija pirmā no visiem daudzajiem mūziķiem. Pirms biju ticis līdz lejai, Marī ieslidināja roku man elkoni un pavadīja mani atpakaļ līdz galdiņam.
- Ak mūžs, veco zēn! Manets noteica. Tu šeit esi gluži kā vietējais karalis!
- Parasti viņš saņem daudz vairāk uzmanības, Vilems sacīja. Citkārt publika gavilē vēl tad, kad viņš atgriežas pie galdiņa. Jaunas sievietes plivina skropstas un sviež viņam ceļā puķes.
Simmons pārlaida ziņkārīgu skatienu zālei. Šoreiz reakcija patiešām bija… Bridi viņš meklēja piemērotu vārdu. Dalīta. Kāpēc tā?
- Tāpēc, ka mūsu jaunais sešstīgu mūziķis ir tik ass, ka viegli var savainot pats sevi! teica Stančions, pienākdams pie mūsu galdiņa.
- Ari tu to pamanīji? Manets sausi noprasīja.
- Klusu! sacīja Marī. Tas bija ģeniāli!
Stančions nopūtās un papurināja galvu.
- Es labprāt gribētu zināt, par ko ir runa, uzsvērti teica Vilems.
- Jūsu Kvouts spēlēja visvienkāršāko dziesmu pasaulē un darīja to ar tādu piepūli, it kā no liniem vērptu zeltu, Marī teica. Un pēc tam izpildīja ļoti sarežģītu skaņdarbu, ko spētu nospēlēt tikai retais no “Eolijas” mūziķiem, bet lika tam izskatīties tik vieglam, it kā to varētu izpildīt jebkurš bērns ar skārda stabulīti.
- Es nenoliegšu, ka tas bija gudrs gājiens, sacīja Stančions. Cita lieta ir veids, kā viņš to izdarīja. Visi, kas pēc pirmās dziesmas lēca kājās un aplaudēja, jutās kā idioti. Viņi nodomāja, ka ir izāzēti.
- Tā ari bija! Marī uzsvēra. Izpildītājs manipulē ar publiku. Tieši tur ir asprātības būtība.
- Cilvēkiem nepatīk, ja viņus izāzē, Stančions atbildēja. Patiesībā viņi to ņem ļaunā. Neviens nepriecājas, ja ar viņu izspēlē joku.
- Precīzāk runājot, Simmons smīnēdams iestarpināja, viņš izspēlēja joku ar lautu.
Visi paskatījās uz viņu, un jautrība Simmona sejā mazliet pieplaka.
- Jūs sapratāt? Viņš spēlēja joku burtiskā nozīmē. Uz lautas. Simmons pievērsa skatienu galdam, viņa smīns apdzisa un seja pēkšņā mulsumā pietvīka. Piedodiet!
Marī nepiespiesti iesmējās.
Tad ierunājās Manets: Tātad īstenībā runa ir par divējādu publiku, viņš lēni teica. Ir tādi, kuri pietiekami labi pārzina mūziku, lai saprastu joku, un ir tādi, kuriem joks jāizskaidro.
Marī triumfējoši norādīja uz Manetu. Pilnīgi pareizi! viņa sacīja Stančionam. Ja cilvēks nāk uz šo vietu un nav tik gudrs, lai saprastu joku, viņš ir pelnījis, lai viņu drusciņ pavelk uz zoba.
- Bet lielākā daļa apmeklētāju šeit ir no muižnieku kārtas, Stančions atgādināja. Un mūsu zobgalim joprojām nav sava patrona.
- Ko? Māri brīnījās. Threpe sāka slavināt viņu jau pirms vairākiem mēnešiem. Kāpēc neviens vēl nav tevi nogrābis?
- Ambroza Džekisa dēļ, es paskaidroju.
Marī seja liecināja, ka šis vārds viņai neko neizsaka. Vai tas ir kāds mūziķis?
- Barona dēls, Vilems atbildēja.
Māri neizpratnē sarauca pieri. Kā viņš var kavēt tevi tikt pie patrona?
- Viņam ir daudz brīva laika un divreiz vairāk naudas nekā Dievam, es sausi atteicu.
- Viņa tēvs ir viens no varenākajiem cilvēkiem Vintasā, Manets piebilda un paskatījās uz Simmonu. Kurš viņš ir, vai sešpadsmitais rindā uz troni?
- Trīspadsmitais, Simmons drūmi atbildēja. Visa Sērtenu ģimene pirms diviem mēnešiem pazuda jūrā. Ambrozs nerimstas atgādināt, ka viņa tēvs esot tikai nedaudzus soļus no karaļa troņa.
Manets atkal pievērsās Marī. Bēda ir tāda, ka šim konkrētajam barona dēlam ir ļoti liela ietekme un viņš nekautrējas to izmantot.
- Ja gribam būt godīgi, Stančions teica, tad jāpiebilst, ka mūsu jaunais Kvouts diez ko neizceļas ar attapību attiecībā uz Kopvalstības augstākajām aprindām. Viņš nokremšļojās. Kā to apliecināja arī šīvakara priekšnesums.
- Nevaru ciest, ja mani sauc par jauno Kvoutu, es paklusi teicu Simmonam. Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz mani.
- Tik un tā es saku, ka tas bija ģeniāli! Mari atkārtoja, apņēmīgi pagriezusies pret Stančionu. Tas bija pats atjautīgākais priekšnesums, kāds šeit pieredzēts vismaz mēneša laikā, un tu to zini!
Es uzliku plaukstu uz Mari elkoņa. Viņam taisnība, es teicu.
- Tas bija muļķīgi. Bridi klusējis, es nenoteikti paraustīju plecus. Vai vismaz būtu muļķīgi, ja man būtu kaut mazākā cerība dabūt sev patronu. Paskatījos Stančionam acīs. Bet man tādu cerību nav. Mēs abi zinām, ka Ambrozs ir neglābjami saindējis ūdeni manā akā.
- Akas nevar saindēt uz visiem laikiem, Stančions iebilda.
Es paraustīju plecus. Nu tad es sacīšu tā: man labāk patīk spēlēt to, kas iepriecina manus draugus, nevis izdabāt cilvēkiem, kuri mani neieredz saklausītu tenku dēļ.
Stančions ievilka elpu un sparīgi to izpūta. Godīgi teikts! viņš sacīja un mazliet pasmaidīja.
Pēc tam iestājās neilgs klusuma brīdis un Manets noklepodamies pārlaida mums visiem zīmīgu skatienu.
Es sapratu mājienu un nosaucu pārējo vārdus. Stančion, manus studiju biedrus Vilemu un Simmonu tu jau pazīsti. Šis ir Manets, students un reizēm mans kurators Universitātē. Un šis ir Stančions, “Eolijas” namatēvs, īpašnieks un skatuves saimnieks.
- Prieks iepazīties! Stančions pieklājīgi palocīja galvu un pārlaida zālei bažīgu skatienu. Un, tā kā esmu namatēvs, man jādodas veikt savus pienākumus. Viņš pagriezdamies paplikšķināja man pa plecu.
- Paskatīšos, vai varu apdzēst dažus ugunskurus, kamēr man ir tāda iespēja.
Ar smaidu pateicos viņam un ar izteiksmīgu žestu turpināju iepazīstināšanu. Un šī ir Marī! Kā dzirdējāt paši savām ausīm, izcilākā “Eolijas” vijolniece. Un, kā redzat paši savām acīm, visskaistākā sieviete tūkstoš jūdžu apkaimē. Un ja runājam par gudrību…
Marī smīnēdama atmeta ar roku. Ja es būtu kaut uz pusi tik gudra, cik esmu slaida, tad nemēģinātu tevi aizstāvēt, viņa teica. Vai nabaga Threpe tiešām visu šo laiku pūlas tavā labā?