Выбрать главу

Aizsviedis audekla gabalu malā, Basts gar tukšajiem galdiņiem un krēsliem aizgāja līdz viesnīcas lielajiem logiem. Tur viņš ilgi stāvēja, raudzīdamies uz zemesceļu, kas stiepās cauri pilsētiņas centram.

Basts vēlreiz nopūtās un sāka staigāt pa ēdamzāli turp un atpakaļ. Viņš kustējās ar dejotāja nepiespiesto grāciju un kaķa visaptverošo bez­rūpību. Bet, kad viņš izlaida plaukstas caur tumšajiem matiem, rokas kustībā bija jaušams tāds kā nemiers. Viņa zilās acis bez apstājas pētoši klīda pa ēdamzāli, it kā meklēdamas izeju. It kā meklēdamas kaut ko tādu, ko viņš bija redzējis jau neskaitāmas reizes.

Bet nekā jauna tur nebija. Tikai tukši galdiņi un krēsli. Tukši soliņi pie bāra letes. Uz darba virsmas aiz bāra melnēja divas lielas mucas viena viskijam, otra alum. Starp mucām rindojās plašs pudeļu klāsts daudzveidīgās krāsās un dažādos apveidos. Pie sienas virs pudelēm ka­rājās zobens.

Basta skatiens atgriezās pie pudelēm. Viņš ilgi tās pētīja, kaut ko pārdomādams, tad aizgāja aiz letes un paņēma masīvu māla krūzi.

Dziļi ievilcis elpu, viņš pastiepa pirkstu pret pirmo pudeli apakšējā rindā un, pēc kārtas tās pārskaitīdams, sāka skandēt pantiņu:

"Osis. Ogle.

Pīlādžzars.

Plieders. Priede.

Mēness stars.”

Skaitāmais beidzās, pirkstam atduroties pret druknu, zaļu pudeli. Basts izvilka korķi, izmēģinādams iedzēra malku, tad saviebās un noskurinājās. Ātri nolicis pudeli atpakaļ, viņš paņēma citu sarkanu ar vītiem apveidiem. Nogaršojis malku arī no tās, viņš domīgi notrauca no lūpām mitrumu, tad apmierināti pamāja ar galvu un ielēja krūzē bagātīgu dzēriena devu. Basts pastiepa pirkstu pret nākamo pudeli un atsāka skaitīt:

“Apse. Aplis.

Gobas lapa.

Akmens. Aklis.

Mucas tapa."

Šoreiz pirksts atdūrās pret bezkrāsainu pudeli ar bāli dzeltenu šķid­rumu. Basts izrāva korķi un ielēja krūzē vēl krietnu devu, iepriekš dzē­rienu pat nepagaršojis. Viņš atbīdīja pudeli malā, pacēla krūzi un pirms padzeršanās sparīgi savirpināja to starp plaukstām. Tad viņš saulaini pasmaidīja un viegli uzsita ar pirkstu pa pēdējo pudeli. Stikls klusi iedzinkstējās, un Basts turpināja dziedoši skandēt:

"Vītols. Vīksna.

Vakarvējš.

Gārša. Gārša…"

Netālu nočīkstēja grīdas dēlis, un Basts paskatījās turp ar gaišu smai­du sejā. Labrīt, Reši!

Kāpņu lejgalā stāvēja sarkanmatainais viesnīcnieks. Viņš pārlaida slaidos pirkstus tīrajam priekšautam un krekla garajām piedurknēm.

-    Vai mūsu viesis ir jau pamodies?

Basts papurināja galvu. Ne miņas, ne ziņas!

-     Viņam vajadzēja pārdzīvot vairākas grūtas dienas, Kots teica.

-    Tagad tās droši vien liek sevi manīt. Bridi klusējis, viņš pacēla galvu un paostīja gaisu. Vai tu esi dzēris? Jautājumā skanēja drīzāk ziņ­kārība, nevis pārmetums.

-    Nē, Basts atbildēja.

Viesnīcnieks savilka vienu uzaci.

-   Tikai nogaršojis, Basts paskaidroja, izteiksmīgi uzsvērdams pēdējo vārdu. Cilvēks vispirms nogaršo un tikai pēc tam dzer.

-    Ā! viesnīcnieks atsaucās. Tatad tu gatavojies dzert?

-    Sīkie Dievi, jā! Basts atzinās. Un pamatīgi! Sasodīts, ko tad šeit citu lai dara? Viņš izvilka no letes apakšas savu krūzi un sadrūmis ieskatījās tajā. Cerēju uz pliederu, bet atradu kaut ko no melonēm. Basts pagrozīja krūzi plaukstās un domīgi saskaloja dzērienu. Ar kaut kādām garšvielām. Iedzēris vēl vienu malku, viņš prātodams piemiedza acis. Vai tas ir kanēlis? viņš jautāja un pārlaida skatienu pudeļu rindām. Vai mums vispār vēl ir saglabājies pliederu vīns?

-     Kaut kur jau ir, viesnīcnieks atbildēja, pat nepaskatīdamies uz pudelēm. Met tam mieru, Bast, un brīdi paklausies! Mums jāparunā par to, ko tu izdarīji vakar vakarā.

Basts sastinga. Ko es izdarīju, Reši?

-    Tu apturēji to radījumu no Maelas, Kots teica.

-    Ā! Basts atviegloti uzelpoja un atmeta ar roku. Es to tikai aiz­kavēju, Reši! Vairāk nekā.

Kots papurināja galvu. Tu saprati, ka tas nav vienkārši kaut kāds prātā jucis radījums. Tu mēģināji mūs brīdināt. Ja tu nebūtu bijis tik zibenīgs…

Basts sarauca pieri. Es nebiju zibenīgs, Reši. Tas paspēja nogalināt Šepu. Viņš paskatījās lejup uz tīri noberztajiem grīdas dēļiem pie letes. Man patika Šeps.

-              Visi citi uzskatīs, ka mūs izglāba kalēja māceklis, Kots teica.

-     Un droši vien tā ir vislabāk. Bet es zinu patiesību. Ja nebūtu tevis, viņš būtu šeit apkāvis mūs visus pēc kārtas.

-    Ai, Reši, tā taču nav! Basts iebilda. Tu būtu nožmiedzis viņu kā cāli. Es vienkārši paspēju pirmais!

Viesnīcnieks nepievērsa uzmanību šai piebildei. Pagājušajā naktī es daudz domāju, viņš teica. Prātoju, ko mēs varētu darīt, lai mūsu apkaime kļūtu kaut mazliet drošāka. Vai tu esi dzirdējis “Balto jātnieku ceļu”?

Basts pasmaidīja. Tā bija mūsu dziesma, Reši, pirms tā kļuva par jūsējo. Viņš dziļi ievilka elpu un patīkamā tenora balsī nodziedāja:

“Sniegbalti zirgi un jātnieki stalti,

Sudraba šķēpi un loki balti.

Galvā lapotņu vainagi koši,

Skatieni lepni un uzvaroši."

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Tieši šis pants man nupat bija prātā. Kā tev šķiet, vai tu varētu kādu brīdi parosīties pa virtuvi, kamēr es apdaru dažus citus sīkumus?

Basts dedzīgi piekrita un steigšus metās projām, īsu brīdi apstādamies virtuves durvīs. Jūs taču nesāksiet bez manis? viņš bažīgi pavaicāja.

-    Mēs sāksim, līdzko mūsu viesis būs pabrokastojis un jutīsies gatavs darbam, Kots atbildēja. Tad, redzēdams sava audzēkņa sejas izteiksmi, viņš kļuva mazliet pielaidīgāks. Es teiktu, ka tavā rīcībā ir vēl stunda vai divas.

Basts pameta ašu skatienu ārā pa durvīm, tad atkal paskatījās uz Kotu.

Viesnīcnieka sejā pavīdēja uzjautrinājums. Un, pirms mēs sāksim, es apsolos tevi pasaukt. Ar rokas kustību viņš raidīja Bastu projām.

-    Un tagad ej!

*    * *

Vīrietis, kurš sauca sevi par Kotu, ķērās pie ierastajiem “Ceļakmens” viesnīcas darbiem. Viņš kustējās kā pulksteņa mehānisms, kā ceļotāja rati, kas ripo pa labi iebrauktām riteņu sliedēm.

Vispirms bija jācep maize. Viesnīcnieks ar rokām sajauca miltus, cu­kuru un sāli, nepūlēdamies precīzi nomērīt devas. No māla krūzes, kas glabājās pieliekamajā telpā, viņš pievienoja maisījumam daļu ierauga, samīcīja mīklu, izveidoja apaļus klaipus un nolika tos uzrūgt. Izgrābis pelnus no virtuves plīts, viņš iekūra uguni.

Pēc tam viņš iegāja ēdamzālē un iekūra melno akmens kamīnu, izlī­dzinādams pelnus gar masīvās kurtuves ziemeļu sienu. Viņš iepumpēja ūdeni, nomazgāja rokas un uznesa no pagraba jērgaļas gabalu. Viņš sagatavoja jaunus iekura skalus, ienesa malku, saplacināja uzrūgušos klaipus un novietoja tos tuvāk iesilušajai plītij.

Un tad pēkšņi nekas vairs nebija darāms. Viss bija sagatavots. Viss bija tīrs un uzkopts. Sarkanmatainais vīrietis stāvēja aiz letes, un viņa skatiens lēnām atgriezās no neredzamas tālienes un pievērsās pašreizējai vietai un laikam, pašai viesnīcai.

Tas apstājās pie zobena, kas karājās pie sienas virs pudeļu rindām. Zobens nebija īpaši skaists, izrotāts vai iespaidīgs acij. Savā ziņā tas izskatījās draudīgs. Draudīgs kā augsta klints. Tas bija pelēks, bez plan­kumiem un pieskārienā auksts. Tas bija ass kā stikla lauska. Zobena pamatnes melnajā kokā bija iegrebts viens vienīgs vārds: “Neprāts”.