Es pamāju ar galvu. Esmu jau viņam teicis, ka tas ir bezcerīgi.
- Tas būs bezcerīgi, kamēr tu nemitēsies citus apcelt, viņa aizrādīja.
- Goda vārds, es nekad neesmu redzējusi cilvēku, kurš tik meistarīgi ignorētu sabiedrībā pieņemtās normas! Ja daba tevi nebūtu tik dāsni apveltījusi ar pievilcību, kāds noteikti būtu paguvis tevi nodurt.
- Tā ir tikai tava iedoma, es noburkšķēju.
Mari pievērsās maniem draugiem. Bija patīkami ar jums visiem iepazīties!
Vilems pamāja ar galvu, un Simmons pasmaidīja. Turpretī Manets veikli piecēlās kājās un pastiepa roku. Marī sniedza pretī savējo, un Manets to sirsnīgi satvēra abās plaukstās.
- Marī, viņš teica, jūs mani intriģējat! Vai pastāv iespēja, ka es kādā vakara brīdī varētu jums izmaksāt dzeramo un pakavēties jūsu patīkamajā sabiedrībā?
Es jutos tik pārsteigts, ka spēju tikai klusējot skatīties uz viņiem. Stāvēdami viens otram pretī, viņi abi izskatījās gluži kā nesaskaņoti grāmatu turētāji sējumu rindas galos. Marī bija sešas collas garāka par Manetu, un zābakos viņas slaidās kājas šķita vēl garākas.
Turpretī Manets izskatījās tāds pats kā vienmēr sirms, izspūris un vismaz gadus desmit vecāks par Mari.
Viņa iepleta acis un mazliet piešķieba galvu, it kā pārdomādama dzirdēto. Pašlaik es esmu šeit kopā ar draugiem, viņa atbildēja.
- Kad viņi dosies projām, droši vien būs jau vēls.
- Man nav svarīgi, kad tas būs! Manets nepiespiesti attrauca. Ja vajadzīgs, esmu gatavs atteikties kaut vai no miega. Neatceros, kad pēdējo reizi esmu sarunājies ar sievieti, kura pauž savas domas noteikti un bez vilcināšanās. Tādu kā jūs šajos laikos reti var sastapt.
Marī vēlreiz pārlaida viņam domīgu skatienu.
Manets to uztvēra un atbildēja ar tik pārliecinātu un pievilcīgu smaidu, ka tas teicami iederētos uz skatuves. Es nevēlos aizkavēt jūs no draugu sabiedrības, viņš teica, bet pēdējo desmit gadu laikā jūs esat pirmā vijolniece, kas likusi manām kājām dejot. Izmaksāt jums dzeramo, šķiet, būtu pats mazumiņš, ar ko varu atdarīt.
Marī pasmaidīja pretī, un smaids bija pa pusei uzjautrināts, pa pusei ironisks. Es esmu apmetusies otrajā stāvā, viņa teica un pamāja uz kāpņu pusi. Bet es varētu būt brīva, teiksim, pēc pāris stundām…
- Jūs esat ārkārtīgi laipna, Manets sacīja. Vai drīkstu jūs pēc tam uzmeklēt?
- Lai notiek! Marī atbildēja. Uzmetusi Manetam domīgu skatienu, viņa pagriezās un devās projām.
Manets atkal apsēdās un iedzēra prāvu malku.
Simmons izskatījās tikpat apstulbis kā mēs pārējie. Sasodīts, kas tas bija par gājienu? viņš noprasīja.
Manets klusi pasmējās bārdā un atlaidās pret krēsla atzveltni, piespiedis kausu pie krūtīm. Tikai vēl kāds nieks, ko es saprotu, bet jūs, zaļknābji, nesaprotat, viņš apmierināts sacīja. Skatieties un klausieties! Un lieciet aiz auss!
* * *
Kad aristokrātijas pārstāvji vēlas izrādīt kādam mūziķim atzinību, viņi dod tam naudu. Kad tikko sāku uzstāties “Eolijā”, es biju vairākkārt saņēmis šādas veltes, un tolaik ar to pietika, lai es spētu samaksāt mācību maksu un pieticīgā līmenī turēties virs ūdens. Taču Ambrozs bija enerģiski darbojies, lai noskaņotu apkārtējo sabiedrību pret mani, un es jau mēnešiem ilgi neko tamlīdzīgu nebiju saņēmis.
Mūziķi ir trūcīgāki nekā sīkmuižnieki, bet viņiem patīk oriģināli un spilgti priekšnesumi. Tāpēc viņi izrāda atzinību, izmaksājot spēlētājam dzērienu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc es šovakar atrados “Eolijā”.
Manets aizgāja pie bāra letes, lai paņemtu slapju lupatu, ar ko noslaucīt mūsu galdiņu pirms “stūru” spēles. Pirms viņš paguva aiznest to atpakaļ, pie mums pienāca jauns keldiešu stabulnieks un apvaicājās, vai drīkstot izmaksāt mūsu pulciņam dzērienus.
Mēs nolēmām, ka viņš to drīkst. Keldietis pārlaida skatienu telpai, pamāja kādai no oficiantēm, un mēs katrs pasūtījām savu iecienīto dzērienu un Manetam kausu alus.
Mēs dzērām, spēlējām kārtis un klausījāmies mūziku. Manetam un man gadījās sliktas kārtis, un mēs paspēlējām trīs partijas pēc kārtas. Tas mazliet saplacināja manu noskaņojumu, tomēr traucēja mazāk nekā nepatīkamās aizdomas, ka Stančiona pirmītējos vārdos varbūt slēpās svarīga patiesība.
Bagāts patrons atrisinātu daudzas manas tagadējās problēmas. Pat trūcīgs patrons ļautu man finansiālā nozīmē mazliet uzelpot. Ja arī tas nenozīmētu nekādas citas priekšrocibas, man spiedīgā brīdī vismaz būtu no kā aizņemties naudu un nevajadzētu ielaisties darījumos ar bīstamiem cilvēkiem.
Iegrimis domās, es izspēlēju aplamu kārti, un mēs atkal zaudējām jau ceturto reizi no vietas, turklāt mums vajadzēja maksāt sodu.
Manets nikni pablenza uz mani, vākdams kopā kārtis. Tev derētu apgūt ābeci! Viņš pacēla roku, pikti izsliedams gaisā trīs pirkstus.
- Teiksim, tev vienā rokā ir trīs pīķi un pieci pīķi jau ir nomesti. Viņš pacēla otru plaukstu, plati izpletis pirkstus. Cik pīķu sanāk kopā? Manets atspiedās pret krēsla atzveltni un sakrustoja rokas. Nesteidzies un padomā!
- Viņš joprojām nav atjēdzies no apmulsuma, ka Marī ir gatava kopā ar tevi iedzert, Vilems sausi noteica. Tāpat kā mēs visi.
- Es ne! iebilda Simmons. Es zināju, ka tu to dabūsi gatavu.
Mūs pārtrauca Lilija, viena no pastāvīgajām “Eolijas” oficiantēm.
- Kas jums šeit notiek? viņa šķelmīgi vaicāja. Vai kāds rīko jautru ballīti?
- Lilij, Simmons teica, ja es aicinātu tevi kopā ar mani iedzert, vai tu apdomātu tādu priekšlikumu?
- Apdomātu gan, viņa rotaļīgi attrauca, bet ilgi ne! Viņa uzlika roku Simmonam uz pleca. Jums, puiši, ir paveicies. Kāds anonīms izsmalcinātas mūzikas cienītājs ir piedāvājies izmaksāt jūsu galdiņam dzeramos.
- Es dzeršu skutenu! Vilems paziņoja.
- Medaļu, smīnēdams sacīja Simmons.
- Man sountenu! es teicu.
Manets izbrīnā savilka uzacis. Ak sountenu, ko? viņš jautāja, paskatīdamies uz mani- . Tad man arī to pašu! Viņš uzmeta oficiantei viszinīgu skatienu un norādīja uz mani. Protams, uz viņa rēķina!
- Patiešām? Lilija pārjautāja un paraustīja plecus. Labi, tūlīt atnesīšu.
- Tagad, kad esi panācis satricinošu iespaidu uz publiku, tu vari atļauties kādu prieciņu, vai ne? Simmons teica. Kā būtu ar to ēzeliti…?
- Pēdējo reizi saku: nē! es atcirtu. Ar Ambrozu man vairs darīšanu nebūs! Nav nekādas jēgas viņu vēl ilgāk tracināt.
- Tu viņam salauzi roku, sacīja Vilems. Diez vai tu vari satracināt viņu vēl vairāk.
- Viņš salauza manu lautu, es atbildēju. Mēs esam noslēguši rēķinus. Esmu ar mieru pārvilkt svītru agrākiem grēkiem.
- Ko nu stāsti! Simmons atmeta. Tu iemeti viņa skurstenī mārciņu veca sviesta. Tu atlaidi vaļīgāk viņa sedulkas siksnu…
- Pie Dieva pārogļotajām rokām, apklustiet taču! es izgrūdu, paskatīdamies apkārt. Tas bija gandrīz pirms mēneša, un neviens nezina, ka vainīgs biju es, tikai jūs abi! Un tagad ari Manets. Un visi, kas sēž mums pietiekami tuvu.
Simmons apmulsis pietvīka, un saruna pieklusa, līdz Lilija atnesa mums dzērienus. Vilema skutens bija tradicionālā akmens kausā. Simmona medalus zeltaini mirgoja augstā glāzē. Man un Manetam Lilija pasniedza koka krūzes.
Manets pasmaidīja. Neatceros, kad pēdējo reizi tiku pasūtījis sountenu, viņš sacīja. Laikam vispār nekad to neesmu pasūtījis.