- Tu esi vienīgais, kurš redzēts to dzeram, ja neņem vērā Kvoutu, Simmons teica. Kvouts met tos citu pēc cita kā nieku. Reizēm trīs vai četras krūzes vienā vakarā.
Manets paskatījās uz mani zem pinkainajām uzacīm. Šie nezina? viņš jautāja.
Es papurināju galvu un iedzēru malku no savas krūzes, īsti nesaprazdams, vai man pienāktos justies uzjautrinātam vai samulsušam.
Manets piebīdīja savu kausu Simmonam, kurš to pacēla un iedzēra mazu malciņu. Tad viņš sarauca pieri un padzērās vēl. Ūdens?
Manets apstiprinoši pamāja. Vecs staiguļu triks. Tu bordeļa krogā sāc sarunu ar viņu un gribi parādīt, ka neesi tāds kā citi. Tu esi izsmalcinātāks radījums. Tāpēc tu piedāvā izmaksāt viņai dzeramo.
Manets pastiepās pāri galdam un paņēma atpakaļ savu krūzi. Bet viņas ir darbā. Viņas negrib iedzert. Viņas labāk grib naudu. Tāpēc viņas pasūta sountenu, peveretu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tu samaksā, viesmīlis atnes viņai ūdeni, un vakarā viņa sadala naudu ar iestādi. Ja meitene labi prot klausīties, viņa bārā var nopelnīt tikpat daudz, cik gultā.
Es viņu pārtraucu. Patiesībā mēs dalām naudu trijās daļās. Trešdaļa iestādei, trešdaļa viesmīlim un trešdaļa man.
- Tad viņi tevi čakarē! Manets neslēpti paziņoja. Viesmīlim sava daļa ir jāsaņem no iestādes.
- Es nekad neesmu redzējis, ka tu pasūtītu sountenu “Ankarā”, Simmons teica.
- Tas droši vien ir Greisdeila medalus! sacīja Vilems. To tu pasūti visu laiku.
- Bet es ari esmu pasūtījis Greisdeilu! Simmons iebilda. Tas garšoja pēc suslas ar saldiem piķeļiem. Turklāt… Viņa balss aprāvās.
- Turklāt tas bija dārgāks, nekā tu iedomājies? smīnēdams jautāja Manets. Nav vērts uz to uzķerties nieka alus krūzes dēļ, vai ne?
-Ja es “Ankerā” pasūtu Greisdeila medaļu, viņi zina, ko tas nozīmē, es paskaidroju. Ja es pasūtītu kaut ko tādu, kas vispār neeksistē, mani varētu viegli atkost.
- Un kā tu visu to zini? Simmons jautāja Manetam.
Manets ieķiķinājās. Vecu suni ar jauniem trikiem nepārsteigsi! viņš atbildēja.
Zāle sāka satumst, un mēs pievērsāmies skatuvei.
* * *
Pēc tam vakara līksmība sita arvien augstāku vilni. Manets aizgāja vilinošākās takās, bet mēs ar Vilemu un Simmonu enerģiski gādājām, lai uz galdiņa nestāvētu pustukšas glāzes, un atzinīgi mūziķi izmaksāja mums dzērienu pēc dzēriena. Patiesībā pavisam nepiedienīgu daudzumu dzeramā. Daudz vairāk, nekā es būtu uzdrošinājies cerēt.
Es dzēru galvenokārt sountenu, jo uz “Eoliju” šovakar biju atnācis galvenokārt tādēļ, lai iekrātu naudu mācību maksai. Tagad apguvuši šo viltību, ari Vilems un Simmons vairākkārt pasūtīja dzērienus. Par to es jutos divtik pateicīgs, jo citādi būtu spiest nogādāt viņus uz mājām ķerrā.
Beidzot mēs visi trīs jutāmies dzirdējuši pietiekami daudz mūzikas un tenku, un Simmons jutās gana paguris, bez panākumiem lenkdams viesu apkalpotājas.
Pirms devāmies projām, es piegāju aprunāties ar viesmīli zem četrām acīm un izklāstīju viņam atšķirību starp pusi un trešdaļu maksas. Mūsu kaulēšanās beidzās ar veselu talantu un sešiem džotiem manā labā. Lielāko daļu šīs summas bija nodrošinājuši dzērieni, ko vakara gaitā man bija izmaksājuši citi mūziķi.
Sametu monētas makā: kopā trīs talanti.
Mani darījumi bija sagādājuši arī divas tumšā alus pudeles. Kas tad tas? Simmons jautāja, kad es iebīdīju tās lautas futrālī.
- Brendona alus. Es pārvietoju audekla gabalus, kuros parasti ievīstīju lautu, sakārtodams tos tā, lai pudeles neskartos pie instrumenta.
- Brendons… Vilems teica, neslēpdams nicinājumu balsī. Tas drīzāk izklausās pēc maizes, nevis pēc alus.
Simmons piekrītoši pamāja ar galvu un sašķobīja seju. Ja gribu dzert, tad gribu dzert, nevis košļāt kumosus.
- Nav jau tik traki! es aizstāvēdamies teicu. Mazajās Karaļvalstīs to dzer pat grūtas sievietes. Arī Arvils to pieminēja vienā no savām lekcijām. To gatavo no ziedputekšņiem, zivju eļļas un ķiršu kauliņiem. Tur ir visi nepieciešamie uztura elementi.
- Kvout, mēs taču tevi nenosodām! Vilems ar norūpējušos seju uzlika roku man uz pleca. Ne man, ne Simam nav iebildumu, ja tu esi grūta illiešu sieviete.
Simmons nicīgi nošņaukājās un pēc tam iesmējās par to, ka ir nošņaukājies.
Mēs trijatā nesteidzīgi devāmies atpakaļ uz Universitātes pilsētiņu un drīz nonācām pie augstās Akmens tilta velves. Un, tā kā tuvumā nebija neviena, kas mūs varētu dzirdēt, es Simmonam par prieku nodziedāju “Ēzelīti Džekiju”.
Vilems un Simmons piedienīgi aizklunkuroja līdz savām “Steliņģu” istabām. Taču es nejutos noskaņots uz naktsmiegu un vēl kādu laiku klejoju pa Universitātes pilsētiņas tukšajām ielām, ar patiku elpodams spirgto nakts gaisu.
Pastaigas solī pagāju garām tumšajām aptieku, stikla darbnīcu un grāmatsējēju darbnīcām. Šķērsoju rūpīgi apcirptu zālienu, kas vēdīja tīru, sausu rudens lapu un svaigi pļautas zāles aromātu. Gandrīz visi viesnīcu un krogu logi bija tumši, bet bordeļos vēl spīdēja gaisma.
Maģistru zāles pelēkās akmens sienas mēness gaismā atstaroja sudrabainu mirdzumu. Vientuļa gaisma no ēkas iekštelpām apspīdēja vitrāžas logu, kas atveidoja Tekamu klasiskajā pozā, basām kājām stāvam pie alas ieejas un sarunājamies ar studentu pulciņu.
Pagāju garām “Tīģelim”, kura neskaitāmie skursteņi, gandrīz vairs nekūpēdami, tumši spīgoja uz mēness izgaismoto debesu fona. Pat naktī šī vieta oda pēc amonija un apdegušām puķēm, skābes un spirta; gadsimtu gaitā akmens sienas bija uzsūkušas neskaitāmu smaržu sajaukumu.
Visbeidzot es nonācu pie Arhīviem. Piecstāvu ēka, kurā nebija neviena loga, man atgādināja milzīgu ceļakmeni. Masīvās durvis bija aizvērtas, tomēr ap durvju aiļu es redzēju spraucamies sarkanīgo simpātijas lampu gaismu. Eksāmenu periodā maģistrs Lorrens ļāva piekļūt Arhīviem arī nakts laikā, lai visiem Arkanuma locekļiem dotu iespēju nodoties mācībām tieši tik, cik vajadzīgs. Visiem protams, izņemot vienu.
Devos atpakaļ uz “Ankeru” un redzēju, ka viesnīca ir tumša un klusa. Man bija sētas durvju atslēga, taču es nevēlējos taustīties cauri tumsai, tāpēc devos uz tuvējo šķērsielu. Labā kāja uz lietusūdens mucas, kreisā kāja uz palodzes, kreisā roka pie dzelzs notekcaurules. Klusi uzrāpos līdz trešā stāva logam, ar stieples gabalu atvilku bultu un iekāpu savā istabā.
Tajā valdīja piķa melna tumsa, un es jutos pārāk noguris, lai kāptu lejā meklēt apgaismojumu kamīna oglēs. Tāpēc pastiepu roku pie lampas blakus savai gultai un pieskāros deglim, mazliet notriepdams pirkstus ar eļļu. Pēc tam nomurmināju sasaistes vārdus un jutu, ka manu roku pārņem saltums: ķermeņa siltums aizplūda projām. Kādu brīdi nekas nemainījās, un es pikti savilku pieri, cenzdamies pārvarēt mēreno alkohola miglainību. Aukstums spiedās man rokā arvien dziļāk, un es sajutu drebuļus, tomēr deglis beidzot uzplaiksnīja spožā liesmā.
Tagad man ļoti sala, un es aizvēru logu, pārlaizdams skatienu mazajai istabiņai ar slīpajiem griestiem un šauro gultu. Pats sev par pārsteigumu es aptvēru, ka Civilizācijas Četros Stūros nav nevienas citas vietas, kurā es vēlētos atrasties. Jutos gandrīz vai tā, it kā būtu mājās.
Varbūt jūs tur neredzat neko savādu, taču man šī sajūta bija ļoti neparasta. Tā kā es biju uzaudzis Edema Rū cilts vidū, mājas man nekad nenozīmēja vienu pastāvīgu vietu. Mājas bija vezumu virkne un dziesmas pie apmetnes ugunskura. Kad mana trupa aizgāja bojā, man tas nozīmēja vairāk nekā ģimenes un bērnības draugu zaudējumu. Tajā brīdī līdz zemei nodega visa mana pasaule.