- Sveika! es teicu. Tevi sauc Amlija, vai ne?
Viņa nervozi paskatījās uz mani un pamāja ar galvu.
- Es esmu Kvouts, es teicu un viegli paklanījos.
- Es zinu, kas tu esi, viņa sacīja. Esmu redzējusi tevi Artefakcijā.
- Pareizāk būtu saukt to par “Frakciju”, es teicu. Pastiepu viņai pretī nopirkto maisiņu. Vai gribi mandeles medū?
Amlija papurināja galvu.
- Tās ir ļoti garšīgas, es sacīju un vilinoši sakratīju kukurūzas vālītes apvalku.
Viņa stomīgi pastiepa roku un paņēma vienu mandeli.
- Vai šī ir rinda uz pusdienlaika eksāmeniem? es jautāju, pamādams uz stāvētāju pusi.
Viņa papurināja galvu. Mēs varēsim stāties rindā tikai pēc dažām minūtēm.
- Cik smieklīgi, ka viņi liek mums tā gaidīt! es teicu. Kā aitām aplokā. Visa šī norise laupa ikvienam dārgo laiku, turklāt tā ir klaji aizskaroša! Pamanīju, ka Amlijas sejā uzzib raižpilna izteiksme. Kas noticis? es apjautājos.
- Tu vienkārši pārāk skaļi runā, viņa teica, paskatīdamās apkārt.
- Es tikai nebaidos pateikt to, ko visi citi klusībā domā, es teicu.
- Visa šī eksāmenu norise ir bezjēdzīga līdz pilnīgam idiotismam! Maģistrs Kilvins zina, uz ko es esmu spējīgs. To zina arī Elksa Dals. Branders par mani nezina vispār neko. Kāpēc lai viņam būtu līdzvērtīga balss, izlemjot manu mācību maksu?
Amlija paraustīja plecus, vairīdamās no mana skatiena.
Es nokodu vēl vienu mandeles gabaliņu un izspļāvu to uz bruģakmeņiem. Fū! Pastiepu plaukstu viņai pretī. Vai tev tās garšo pēc plūmēm?
Amlija uzmeta man izklaidīgu, negribīgu skatienu, bet tad viņas skatiens cieši pievērsās kaut kam mums aiz muguras.
Es pagriezos un ieraudzīju, ka pāri pagalmam uz mūsu pusi nāk Ambrozs. Kā vienmēr, viņš izskatījās itin iespaidīgs ģērbies spodri baltā linā, samtā un brokātā. Galvā viņam bija cepure ar lielu, baltu spalvu pušķi, un tas manī iesvēla gluži nesaprātīgu niknumu. Dīvainā kārtā Ambrozs šoreiz bija viens, bez ierastās izdabātāju un roklaižu svītas.
- Brīnišķīgi! es teicu, līdzko viņš bija pienācis pietiekami tuvu.
- Ambroz, tava klātbūtne ir kā sūda glazūra uz sūda kūkas, ko mēs saucam par kārtējo eksāmenu norisi!
Man par izbrīnu, Ambrozs par to tikai pasmaidīja. A, Kvouts! Ari man prieks tevi redzēt.
- Es šodien iepazinos ar vienu no tavām kādreizējām sirdsdāmām, es teicu. Viņa cīnījās ar smagu emocionālu traumu, ko acīmredzot bija pārcietusi, kad redzēja tevi kailu.
Pēc šiem vārdiem Ambroza seja mazliet apmācās, un es pieliecos tuvāk Amlijai, skatuves čukstā teikdams: Es no drošiem avotiem zinu, ka Ambrozam ir ne vien ļoti maziņš penis, bet viņš turklāt spēj uzbudināties tikai beigta suņa, Gibejas hercoga portreta un puskaila galeru bundzinieka klātbūtnē.
Amlijas sejas izteiksme ledaini sastinga.
Ambrozs paskatījās uz viņu. Es tev ieteiktu iet projām! viņš teica Amlijai. Tev nav nekādas vajadzības klausīties tādas nejēdzības!
Amlija gandrīz skriešus aizskrēja projām.
- Gods, kam gods pienākas! es teicu, noskatīdamies viņai pakaļ.
- Neviens labāk par tevi nespēj piespiest sievieti mesties bēgt. Piesitu pirkstus pie neesošas platmales. Tu varētu pasniegt mācību stundas. Varētu apmācīt veselu kursu.
Ambrozs mierīgi stāvēja, pašapzinīgi mādams ar galvu un vērodams mani ar dīvaini īpašniecisku skatienu.
- Ar šo platmali tu izskaties pēc tāda, kam patīk jauni zēni, es piebildu. Un man ir liela vēlēšanās notriekt to tev no galvas, ja tu pēc iespējas drīzāk nevāksies projām. Es cieši ieskatījos viņam acīs. Starp citu, kā jūtas tava roka?
- Pašlaik krietni vien labāk, Ambrozs draudzīgi atbildēja. Neizkustēdamies no vietas, viņš to izklaidīgi paberzēja un pasmaidīja.
Es iemetu mutē vēl vienu mandeli, tad saviebos un atkal to izspļāvu.
- Kas noticis? Ambrozs jautāja. Vai tev negaršo plūmes? Tad, negaidīdams atbildi, viņš pagriezās un devās projām. No viņa sejas nenozuda smaids.
Es nedarīju neko, tikai neizpratnē noskatījos viņam pakaļ, un tas skaidri raksturo manu prāta stāvokli. Pacēlu mandeļu maisiņu pie sejas un dziļi ievilku elpu. Sajutu viegli appelējušas kukurūzas, medus un kanēļa aromātu. Tur nebija ne jausmas no plūmēm vai muskatrieksta. Kā Ambrozs varēja zināt…?
Tad spējā atklāsmes bridi man viss kļuva skaidrs. Tajā pašā mirklī nodimdēja zvans, vēstīdams dienas vidu, un visi, kuriem bija tāda pati plāksnīte kā man, pievienojās garajai rindai, kas stiepās pāri pagalmam. Bija pienācis mans eksāmena laiks.
Es metos projām no pagalma, cik ātri vien kājas nesa.
* * *
Palicis gluži bez elpas pēc skrējiena līdz “Steliņģu” trešajam stāvam, es drudžaini dauzīju pa istabas durvīm. Simmon! es saucu. Atver durvis un atsaucies!
Gaiteni atvērās vairākas durvis, un istabu iemītnieki neizpratnē raudzījās mani. Viena no izbāztajām galvām ar izspūrušiem smilškrāsas matiem piederēja Simmonam. Kvout? viņš noprasīja. Ko tu dari? Tās taču vispār nav manas durvis!
Es pieskrēju klāt, iegrūdu viņu istabā un aizvēru durvis no iekšpuses.
- Simmon! Ambrozs mani sazāļoja! Es jūtu, ka man galvā kaut kas nav kārtībā, bet nesaprotu, kas notiek!
Simmons pasmīnēja. Es biju domājis, ka… Viņš aprāvās, neticīgi blenzdams uz mani. Ko tu dari? Nespļauj uz manas grīdas!
- Man mutē ir dīvaina garša, es paskaidroju.
- Nav svarīgi! viņš pikti atcirta, izskatīdamies gluži apstulbis. Kas tev uznācis? Šķūni esi dzimis, vai?
Es spēcīgi iesitu viņam pa seju ar plaukstu, un viņš atmuguriski aizstreipuļoja līdz sienai. Jā, es patiešām esmu dzimis šķūnī! es drūmi izgrūdu. Vai tev kaut kas nepatīk?
Simmons stāvēja, ar vienu roku atbalstījies pret sienu, otru piespiedis pie vaiga, uz kura pletās arvien sārtāks laukums. Viņa seja pauda grūti aprakstāmu pārsteigumu. Dieva dēļ, kas ar tevi notiek?
- Nekas nenotiek! es atbildēju. Tikai tev derētu uzmanīt savu toni! Tu man patīc, bet tas vien, ka man nav bagātu vecāku, nenozīmē, ka tu būtu kaut mata tiesu labāks par mani! Es saraucu pieri un nospļāvos vēlreiz. Fū, cik pretīgs, ciest nevaru muskatriekstu! Jau kopš bērnu dienām.
Simmona sejā atplaiksnīja piepeša atskārsme. Tā garša tev mutē… viņš teica. Vai tā atgādina plūmes ar garšvielām?
Es pamāju ar galvu. Kaut kas izcili riebīgs!
- Pie Dieva pelniem! Simmons klusi izmeta, un viņa balsi skanēja drūma nopietnība. Tā ir. Tu nemaldies. Tu esi sazāļots. Es zinu, kas tas ir. Viņš aprāvās un noskatījās, kā es pagriežos un dodos uz durvīm. Ko tu dari?
- Eju nogalināt Ambrozu, es teicu. Par to, ka viņš mani saindēja.
- Tā nav inde. Tā ir… Viņš spēji apklusa, tad turpināja rāmā, nosvērtā balsī: Kur tu dabūji to nazi?
- Es to nēsāju piesaitētu pie kājas, zem biksēm, es atbildēju. Ārkārtas vajadzībai.
Simmons dziļi ievilka elpu un sparīgi to izpūta. Vai tu varētu ļaut man mirkli kaut ko paskaidrot, pirms ej nogalināt Ambrozu?
Es paraustīju plecus. Labi.
- Varbūt tu varētu apsēsties, kamēr mēs runājam? Viņš pamāja uz krēslu.
Es nopūtos un apsēdos. Lai notiek! Bet nerunā gari! Man drīz jābūt eksāmenā.
Simmons rāmi pamāja ar galvu un apsēdās uz gultas malas man pretī. Tu taču zini, kā ir, kad cilvēks piedzeras un sadomā darīt kaut ko stulbu? Un viņu no tā nevar atrunāt, kaut gan skaidri redzams, ka tā ir nejēdzība?