-Ja esmu jūs aizvainojis, lūdzu piedošanu, jūsu gaišība! Es apstājos un paklanījos zemāk nekā iepriekš.
Mana padevīgā izturēšanās šķita viņu nomierinām. Viņš pasmaidīja un uzlika roku man uz pleca. Tas nav vajadzīgs. Paskaties uz košo ainavu! Lapkritis vairs nav tālu.
Mēs pastaigājāmies gandrīz stundu, sarunādamies par nenozīmīgiem sīkumiem. Es izturējos nevainojami pieklājīgi, un Alverona noskaņojums manāmi uzlabojās. Ja glaimošana maera patmīlībai palīdz man nodrošināt viņa labvēlību, tā nav pārlieku barga maksa par viņa aizgādību.
- Man jāteic, ka apprecēšanās jūsu gaišībai ir nākusi par labu.
- Paldies! viņš atturīgi palocīja galvu. Man tā ir ļoti pa prātam.
- Un kā turas veselība? es jautāju, tuvodamies pieļaujamām saviesīgas sarunas robežām.
- Izcili labi, viņš atbildēja. Nešaubos, ka tas ir vēl viens laulības dzīves ieguvums. Maers uzmeta man skatienu, kas nepārprotami teica, lai vairāk netaujāju vismaz tik publiskā vietā kā šī.
Turpinājām pastaigu, palaikam sasveicinādamies ar ceļā sastaptajiem augstmaņiem. Maers tērzēja par dažādiem niekiem, stāstīja galma baumas. Es centos pieskaņoties, sacīdams atbilstošus vārdus atbilstošās vietās. Taču patiesībā dedzīgi vēlējos, kaut tas drīzāk beigtos un mēs sāktu nopietnu sarunu privātā situācijā.
Tomēr es zināju arī to, ka Alveronu nedrīkst steidzināt. Mūsu sarunas mēdza notikt pēc zināma rituāla. Ja es to pārkāptu, tas maeru tikai aizkaitinātu. Tāpēc es gaidīju, jūsmoju par puķu smaržu un tēloju interesi par galma tenkām.
Pēc stundas ceturkšņa sarunu noslēdza pazīstama pauze. Zināju, ka tagad mēs bridi nodosimies strīdīgu domu apmaiņai. Pēc tam varbūt dosimies uz kādu savrupu vietu, lai pārrunātu svarīgākus jautājumus.
- Es vienmēr esmu domājis, Alverons beidzot darīja zināmu gaidāmās diskusijas tematu, ka ikvienam cilvēkam ir jautājums, kas mīt viņa būtības centrā.
- Kā to saprast, jūsu gaišība?
- Es uzskatu, ka ikvienam ir kāds jautājums, kas virza viņu uz priekšu. Jautājums, kas urda bezmiega naktīs. Jautājums, kas kaitina gluži kā suni vecs kauls. Ja saproti cilvēka jautājumu, tu piekļūsti tuvāk viņa būtības izpratnei. Maers ar vieglu smaidu uzmeta man iesāņus skatienu.
- Vismaz tā es vienmēr esmu uzskatījis.
Brīdi pārdomāju viņa vārdus. Es labprāt jums piekristu, jūsu gaišība.
Alverons izbrīnījies sarauca uzacis. Tik vienkārši? Šķita, ka viņš ir mazliet vīlies. Biju gaidījis, ka tu drusku pacīnīsies!
Es papurināju galvu, priecādamies par ērtu izdevību pamest pašam savu temata pavedienu. Mani kāds jautājums urda jau vairākus gadus, un es paredzu, ka tas urdīs mani vairākus gadus arī turpmāk. Tāpēc jūsu gaišības doma man ir pilnīgi saprotama.
- Tiešām? viņš ieinteresēts atjautāja. Un kāds ir šis jautājums?
Apsvēru domu pastāstīt viņam patiesību. Par saviem čandriānu meklējumiem un par manas trupas bojāeju. Tomēr tūlīt sapratu, ka tas nav iespējams. Noslēpums joprojām gulēja man sirdī, smags kā liels, nogludināts akmens. Tas bija pārāk personīgs, lai to darītu zināmu tik gudram cilvēkam kā maers. Turklāt tas atklātu manas Edema Rū saknes, un līdz šim es maera galmā nevienam to nebiju teicis. Maers zināja, ka es neesmu aristokrāts, tomēr nezināja, ka man ir tik zema izcelsme.
- Acīmredzot tas ir smags jautājums, ja liek tev tik ilgi domāt, Alverons pazobojās, redzēdams manu vilcināšanos. Bet es gribu, lai tu pasaki! Turklāt piedāvāju abpusēju darījumu: jautājums pretjautājumu. Varbūt mēs palīdzēsim viens otram atrast atbildi.
Tas bija nenoliedzami iedarbīgs pamudinājums. Es centos uzmanīgi izvēlēties vārdus. Kur atrodas Amirs?
- Amirs ar asiņainajām rokām, Alverons klusi novilka pie sevis. Viņš sāniski uzmeta man skatienu. Laikam jau tu nejautā, kur ir apglabātas viņu mirstīgās atliekas.
- Nē, jūsu gaišība, es atbildēju ar drūmu nopietnību.
Viņa seja kļuva domīga. Interesanti! Es atvieglots ievilku elpu. Biju pa pusei gaidījis, ka atbilde būs strupa un nevērīga: Amirs ir beidzis pastāvēt pirms vairākiem gadsimtiem! Taču Alverons teica: Zini, kad biju jaunāks, es daudz lasīju un pētīju par Amiru.
- Tiešām, jūsu gaišība? es atjautāju, izbrīnījies par negaidīto veiksmi.
Maers paskatījās uz mani, un viņa lūpas izliecās tikko jaušamā smaidā. Tas vēl nebūtu nekas! Kad biju zēns, es gribēju būt viens no Amira bruņiniekiem. Mirkli es saklausīju viņā tādu kā mulsumu. Redzi, ne jau visi stāsti par Amira ordeni ir drūmi. Viņi darīja daudz ko svarīgu. Pieņēma grūtus lēmumus, ko neviens cits nevēlējās pieņemt. Tas cilvēkus biedē, tomēr es uzskatu, ka viņi bija nozīmīgs spēks cīņā par labo.
- Arī es tā vienmēr esmu domājis, es atzinos. Tīrās ziņkāres labad: kurš bija jūsu mīļākais stāsts?
- Par Atreionu, Alverons mazliet skumīgi atbildēja. Gadiem ilgi neesmu par to domājis. Astoņus Atreiona Zvērestus es laikam varētu noskaitīt no galvas. Viņš papurināja galvu un paskatījās uz manu pusi. Un tavējais?
- Atreions man ir drusku par asiņainu, es atzinos.
Alverons izskatījās uzjautrināts. Ne jau bez pamata viņus iedēvēja par “asiņainajām plaukstām”, viņš teica. Kiridu tetovējumi nebija necik dekoratīvi!
- Taisnība! es piekritu. Tomēr man labāk patīk sers Savjens.
- Protams, maers saprotoši pamāja ar galvu. Tu esi romantiķis.
Kādu laiku staigājām klusēdami, tad nogriezāmies ap stūri un pagājām garām strūklakai. Bērnībā es biju ļoti aizrāvies ar viņiem, Alverons beidzot teica, it kā atzīdamies mazliet mulsinošā vājībā. Vīrieši un sievietes, kam aiz muguras stāv visa baznīcas vara. Un tas bija laiks, kad aiz baznīcas stāvēja visa Aturas vara. Viņš pasmaidīja. Drosmīgi, cīņas spara pilni un atbildīgi tikai paši sev un Dievam.
- Un pārējiem amiriešiem, es piebildu.
- Un visbeidzot pontifikam, maers nobeidza. Tu noteikti esi lasījis viņa paziņojumu par Amiru?
-Jā-
Mēs nonācām pie neliela, izliekta koka un akmens tilta, velves augšdaļā apstājāmies un lūkojāmies ūdeni, vērojot gulbju lēno slidējumu pa straumi. Vai zini, ko es atklāju, kad biju jaunāks? maers jautāja.
Es papurināju galvu.
- Kad biju jau pārāk pieaudzis, lai mani interesētu bērnu stāstiņi par Amiru, es sāku prātot par konkrētākiem jautājumiem. Cik amiriešu bija pavisam? Cik viņu vidū bija muižnieku? Cik zirgu viņi varēja raidīt bruņotā kaujā? Alverons mazliet pagriezās, lai redzētu manu reakciju.
- Tolaik es dzīvoju Feltonā. Tur ir neliels kantoris, kurā viņi glabā visus baznīcas reģistrus visam ziemeļu apgabalam. Es divas dienas urbos pa viņu grāmatām. Vai zini, ko es atradu?
- Neko, es atbildēju. Jūs neatradāt neko.
Alverons pagriezās un paskatījās uz mani. Viņa sejā bija lasāms apvaldīts pārsteigums.
- To pašu es atklāju Universitātē, es teicu. Radās iespaids, ka kāds ir aizvācis no Arhīviem informāciju par Amiru. Protams, ne jau visu. Tomēr konkrētu, saturīgu ziņu bija ļoti maz.
Redzēju maera gudrajās, pelēkajās acīs iedzirkstamies atskārsmi, it kā viņš izdarītu pats savus secinājumus. Un kurš kaut ko tādu būtu varējis izdarīt? viņš jautāja.
- Kuram būtu vēl nopietnāks iemesls kā pašiem amiriešiem? es atjautāju. Un tas nozīmē, ka viņi joprojām ir kaut kur tepat.
- Mēs atgriežamies pie tava jautājuma. Alverons atkal sāka iet, bet šoreiz lēnāk nekā iepriekš. Kur ir Amirs?