- Mēs viņus pārsteidzām negaidot, jūsu gaišība, es diezgan pašapmierināti atbildēju, ļaudams nojaust, ka izteikums ir mīkstināts.
Maera seja saīga. Nu, diezgan, iztiksim bez tāda provinciāla humora, es to uzskatu par izcili bezgaumīgu. Vienkārši izstāsti man patiesību, un darīts!
- Es izstāstīju patiesību, jūsu gaišība. Ja būtu zinājis, ka jūs prasīsiet pierādījumus, es būtu ļāvis Dedanam atnest jums maisu ar īkšķiem. Man vajadzēja veselu stundu, lai izdzītu šo domu viņam no galvas.
Biju gaidījis, ka tas maeru pārliecinās, taču tā nenotika. Varbūt tev vajadzēja viņam to atļaut, Alverons teica.
Stāvoklis šķita kļūstam arvien nopietnāks. Jūsu gaišība, ja es gribētu melot, tad būtu izgudrojis ticamāku stāstu. Ļāvu viņam mirkli to pārdomāt. Turklāt, ja gribat pierādījumus, varat vienkārši aizsūtīt kādu to noskaidrot. Līķus mēs sadedzinājām, bet galvaskausi joprojām būs atrodami. Nometnes vietu es atzīmēšu kartē.
Maers izvēlējās citādu taktiku. Un kā ar citiem stāstiem? Piemēram, par laupītāju vadoni? Par vīru, kas nepievērš uzmanību cauršautai kājai? Kurš ieiet savā teltī un “pazūd”?
- Arī tā ir patiesība, jūsu gaišība.
Alverons ilgi lūkojās manī, tad nopūtās. Nu labi, es tev ticu, viņš teica. Tomēr tās ir dīvainas un satraucošas ziņas, viņš nomurmināja gandrīz tikai pats sev.
- Tā ir, jūsu gaišība.
Maers uzmeta man savādu, vērtējošu skatienu. Un ko tu par to domā?
Pirms paguvu atbildēt, aiz durvīm atskanēja sievietes balss. Alverona drūmais skatiens izgaisa, un viņš izslējās krēslā taisnāk. Es pacēlu plaukstu pie mutes, aizsegdams smaidu.
- Tā ir Meluāna! Alverons teica. Ja nemaldos, viņa atnesis mums jautājumu, kuru pieminēju iepriekš. Viņš viltīgi pasmaidīja. Domāju, ka tev tas patiks, jo noteikti liks palauzīt galvu.
SIMT TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . bez slēdzenes
STEIPSS IEVEDA Meluānu istabā, un mēs ar Alveronu piecēlāmies kājās. Viņa bija tērpusies pelēkās un mēļās krāsās, un cirtainie kastaņkrāsas mati bija atsukāti atpakaļ, atsedzot elegantās kakla līnijas.
Aiz Meluānas ienāca divi kalpotāju zēni, nesdami koka lādi. Maers pagājās pretī un saņēma sievas elkoni, bet Steipss lika zēniem novietot lādi blakus viņas krēslam. Tad Alverona sulainis ar rokas mājienu aizraidīja zēnus projām un pats devās uz durvīm, pirms iziešanas sazvērnieciski pamirkšķinādams man ar aci.
Joprojām stāvēdams, es pagriezos pret Meluānu un paklanījos. Priecājos par izdevību sastapt jūs vēlreiz… milēdij? Pēdējo vārdu izrunāju jautājoši, jo skaidri nezināju, kā man pienāktos viņu uzrunāt. Laklesu zemes kādreiz bija aptvērušas veselu grāfisti, taču tas bija pirms asiņainajiem nemieriem, kad īpašnieki vēl bija noteicēji pār Tinuē. Stāvokli sarežģīja arī Meluānas laulība ar Alveronu, jo es nezināju, vai maeršona titulam pastāv atbilstoša sievietes uzruna.
Meluāna bezrūpīgi atmeta ar roku, nepievērsdama šim apstāklim daudz uzmanības. Mūsu starpā pietiek ar “lēdiju”, vismaz privātas sarunas laikā! Man nav vajadzīgas formalitātes no cilvēka, kuram esmu tik daudz parādā. Viņa saņēma Alverona roku. Lūdzu, apsēdies!
Vēlreiz paklanījos un apsēdos, uzmezdams lādei pēc iespējas nevērīgu skatienu. Tā bija tik liela kā prāvas bungas, darināta no labi savienotiem bērza dēļiem un apsista ar misiņu.
Zināju, ka tagad pienāktos pieklājīgi sarunāties par nenozīmīgām lietām, līdz par lādi ierunāsies kāds no viņiem. Tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku. Man teica, ka jūs atnesīšot līdzi kādu jautājumu. Tam jābūt pamatīgam, ja jūs to glabājat tik rūpīgi ieslēgtu. Es pamāju uz lādes pusi.
Meluāna paskatījās uz Alveronu un iesmējās, it kā viņš būtu pajokojis. Mans vīrs jau teica, ka tu neesot tas, kurš ļaus mīklai ilgi kavēties neatrisinātai.
Es mazliet nokaunējies pasmaidīju. Tas ir pretēji manai dabai, kundze.
- Es negribētu, lai tev manis dēļ jācīnās ar savu dabu. Viņa pasmaidīja. Vai tu varētu pienest to tuvāk un nolikt man priekšā?
Man izdevās pacelt lādi, nenodarot sev pāri, bet, ja tā svēra mazāk par desmit stoniem, tad es esmu dzejnieks.
Meluāna sēdēja, saliekusies krēslā uz priekšu, uz lādes pusi. Lerands man izstāstīja, kāda loma tev bijusi mūsu tuvināšanā. Par to tev paldies! Esmu tava parādniece. Viņas tumšbrūnās acis bija bezgala nopietnas.
- Tomēr domāju, ka lielāko daļu no šī parāda atmaksāšu, parādot tev to, ko grasos parādīt. Cilvēkus, kas to ir redzējuši, es varu saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Bet neatkarīgi no jebkāda parāda man pat prātā nebūtu nācis tev to rādīt, ja mans vīrs nebūtu galvojis par tavu prasmi glabāt noslēpumus. Viņa izteiksmīgi ieskatījās man acīs.
- Zvēru pie savas rokas, ka nevienam nestāstīšu, ko esmu redzējis! es dedzīgi apgalvoju, cenzdamies tomēr savu dedzību pārlieku neizrādīt.
Meluana pamāja ar galvu. Gaidīju, ka pēc tam viņa izvilks atslēgu, bet viņa tikai piespieda plaukstas pie lādes malām un viegli pārbīdīja divus dēlīšus. Atskanēja kluss kliksts, un vāks atsprāga vaļā.
Lockless, es nodomāju pie sevis. Bez slēdzenes.
Atvērtais vāks atklāja skatienam citu lādi, mazāku un plakanāku. Tā bija maizes kastes lielumā, un misiņa slēdzenes plāksnītē redzamais atslēgas caurums pēc apveidiem izskatījās nevis kā atslēgas caurums, bet kā vienkāršs aplis. Meluāna kaut ko noņēma no ķēdītes, kas karājās viņai ap kaklu.
- Vai drīkstu to apskatīt? es jautāju.
Meluāna šķita pārsteigta. Kā, lūdzu?
- Atslēgu. Vai drīkstu mirkli to apskatīt?
- Dieva kreņķis! Alverons iesaucās. Mēs vēl neesam tikuši līdz interesantākajai detaļai! Es tev piedāvāju gadsimtu noslēpumu, bet tu gribi apbrīnot ietinamo papīru!
Meluāna iedeva man atslēgu, un es to ātri, bet uzmanīgi apskatīju, pagrozīdams pirkstos. Man patīk lupināt noslēpumus kārtu pa kārtai, es paskaidroju.
- Kā sīpolu? viņš nicīgi nosēcās.
- Kā puķi, es izlaboju un atdevu atslēgu Meluānai. Paldies!
Meluāna ielika atslēgu slēdzenē un atvēra iekšējās lādes vāku. Tad,
iestiprinājusi atslēgu atpakaļ ķēdītē, viņa to paslēpa zem drēbēm un bridi kārtoja matus un apģērbu, lai novērstu savā izskatā jebkādu nepilnību. Man šķita, ka viņa to dara veselu stundu.
Beidzot viņa pastiepās un ar abām rokām izvilka kaut ko no lādes. Turēdama to aiz paceltā vāka, kur es to nevarēju redzēt, viņa paskatījās uz mani un dziļi ievilka elpu. Tas ir bijis… viņa iesāka.
- Labāk ļauj viņam to apskatīt, mīļā! Alverons saudzīgi pārtrauca.
Mani interesē, ko viņš par to domās pats, bez iepriekšējiem paskaidrojumiem. Maers klusi pasmējās. Turklāt baidos, ka zēnu ķers lēkme, ja tu vēl ilgāk liksi viņam gaidīt.
Meluāna bijīgi pasniedza man tumšu, kastei līdzīgu koka kluci biezas grāmatas lielumā. Es satvēru to abās rokās.
Kaste bija nesamērīgi smaga savam izmēram, un koka virsma zem maniem pirkstiem šķita gluda kā pulēts akmens. Pārlaizdams tai roku, es jutu, ka tās sānus klāj grebumi. Tie nebija tik uzkrītoši, lai piesaistītu skatienu: mani pirksti tik tikko juta smalkos raksta izciļņus līdzenajā kokā. Pārlaidu plaukstu augšdaļai un jutu, ka ari to klāj līdzīgs grebuma raksts.
- Tev bija taisnība, Meluāna klusi sacīja. Viņš atgādina bērnu, kas dabūjis Vidusziemas svētku dāvanu.