- Pašu labāko tu vēl neesi redzējusi, Alverons atbildēja. Pagaidi, līdz viņš sāks darboties! Tam zēnam prāts strādā kā dzelzs veseris.
- Kā to lai atver? es jautāju. Pasvārstīju koka gabalu rokās un jutu iekšpusē kaut kādu kustību. Priekšmetam nebija ne eņģu, ne vāka, un es neredzēju pat salaiduma vietu, kas varētu liecināt par vāku. Tas izskatījās kā viengabala klucis no tumša, smaga koka. Taču es zināju, ka tā ir kaste. Es jutu, ka tā ir kaste. Tā gaidīja, kad to atvērs.
- Mēs nezinām, Meluāna atbildēja. Šķiet, viņa gribēja piebilst vēl kaut ko, bet vīrs viņu uzmanīgi apklusināja.
- Kas tajā iekšā? Es vēlreiz to pasvārstīju un jutu, ka saturs sašūpojas.
- Mēs nezinām, viņa atkārtoja.
Interesants bija jau pats koks. Tas bija tik tumšs, ka varētu būt roahs, taču tam bija tumšsarkans šķiedras tīklojums. Šķita, ka tas ir kāds garšvielu koks. Tas tikko jaušami smaržoja pēc… kaut kā. Pēc kaut kā pazīstama, tomēr nosaukums nedevās rokā. Pievirzīju seju tuvāk un dziļi caur degunu ievilku elpu, sajuzdams kaut ko līdzīgu citrona aromātam. Smarža bija tracinoši pazīstama. Kas tas par koku?
Atbilde bija klusēšana.
Pacēlu acis un sastapu viņu skatienus. Jūs man nedodat nekādu pavedienu, ar ko varētu sākt, es teicu un pasmaidīju, lai vārdi neizklausītos aizskaroši.
Alverons paliecās krēslā uz priekšu. Tev jāatzīst, ka mans jautājums ir izcils! viņš teica ar vāji slēptu saviļņojumu. Tu jau agrāk esi apliecinājis savas teicamās minēšanas spējas. Pelēkajās acīs zibēja satraukuma dzirkstis. Kādus minējumus tu vari izteikt par šo?
- Tas ir dzimtas mantojums, es nevilcinādamies atbildēju. Ļoti sens…
- Kā tu domā, cik sens? Alverons nepacietīgi iejaucās.
- Varbūt trīstūkstoš gadu vecs, es pieļāvu. Drusku vairāk vai mazāk. Meluāna pārsteigumā sastinga. Droši vien tas daudz neatšķiras no jūsu minējumiem.
Viņa mēmi pamāja ar galvu.
- Grebumi ir nodiluši daudzu gadu lietošanas laikā.
- Grebumi? Alverons pārjautāja, saliecies uz priekšu.
- Tie ir tikko sataustāmi, es teicu, aizvērdams acis. Bet es tos jūtu.
- Es neko tādu nejutu.
- Es ari ne, Meluāna pievienojās vīram. Viņa izklausījās mazliet aizskarta.
- Man ir īpaši jutīgas plaukstas, es atklāti sacīju. Manā darbā tādas ir vajadzīgas.
- Maģijā? viņa jautāja ar prasmīgi apslāpētu bērnišķu apbrīnu.
- Un mūzikā, es piebildu. Vai atļausiet? Viņa pamāja ar galvu. Es satvēru viņas plaukstu savējā un piespiedu to kastes augšdaļai.
- Nu? Vai jūtat?
Meluāna sarauca pieri, cenzdamās sakopot uzmanību. Varbūt mazdrusciņ. Viņa atvilka plaukstu atpakaļ. Vai tu esi pārliecināts, ka tie ir grebumi?
- Negludumi ir pārāk regulāri, lai būtu nejauši. Kā tas var būt, ka jūs to neesat pamanījuši agrāk? Vai jūsu dzimtas vēsturē par to nekas nav rakstīts?
Meluāna izskatījās gluži satriekta. Nevienam pat prātā nenāktu kaut ko pierakstīt par Loeclos kasti! Vai tad es neteicu, ka tas ir visslepenākais noslēpums?
- Parādi ari man! Alverons teica. Es pārvilku viņa pirkstus pāri koka rakstam. Viņš sarauca pieri. Neko nejūtu. Laikam mani pirksti ir pārāk veci. Vai tās varētu būt vēstules?
Es papurināju galvu. Raksts ir nepārtraukts, drīzāk atgādina arabesku. Bet tas neatkārtojas, tas mainās… Man prātā iešāvās kāda doma.
- Tas varētu būt illiešu stāstu mezgls.
- Vai tu vari to izlasīt? Alverons jautāja.
Pārlaidu pirkstus kokam. Illiešu valodu es tik labi neprotu, lai varētu izlasīt vienkāršu mezglu pat tad, ja turētu rokās auklu. Es papurināju galvu. Turklāt mezgli pēdējos trīstūkstoš gados noteikti ir mainījušies. Universitātē es zinu dažus cilvēkus, kuri spētu to atšifrēt.
Alverons paskatījās uz Meluānu, bet viņa noteikti papurināja galvu.
- Es nepieļaušu, lai par to uzzina svešinieki!
Maers izskatījās vīlies par šo atbildi, tomēr neuzstāja. Viņš atkal pievērsās man: Atgriezīsimies vēlreiz pie taviem jautājumiem! Kas tas ir par koku?
- Tam ir trīstūkstoš gadu, es balsī prātoju. Tas ir smags, kaut arī izdobts. Tātad tam jābūt ilgnoturigam kokam, tādam kā skābardis vai rennels. Krāsa un svars liek man domāt, ka tajā ir ari daudz metāla kā roahā. Visticamāk, dzelzs un varš. Es paraustīju plecus. Tas ir viss, ko varu pateikt.
- Kas tajā ir iekšā?
Es ilgi domāju, pirms mēģināju atbildēt. Kaut kas mazāks par sālnīcu… sāku prātot. Meluāna pasmaidīja, bet Alverons tikko jaušami sarauca pieri, un es steigšus turpināju: Kaut kas no metāla, spriežot pēc tā, kā svars pārvietojas, kad es pagriežu kasti slīpi. Aizvēru acis un ieklausījos apslāpētajos būkšķos, saturam mainot vietu kastē. Nē. Spriežot pēc svara, tas varētu būt kaut kas no stikla vai akmens.
- Kaut kas vērtīgs, Alverons sacīja.
Es atvēru acis. Tas nav teikts. Tas ir kļuvis vērtīgs tāpēc, ka ir sens un ilgu laiku ir bijis dzimtas īpašums. Tas ir vērtīgs arī tāpēc, ka ir noslēpumains. Bet vai tas bija vērtīgs jau sākumā? Es paraustīju plecus. Kurš to var pateikt?
- Bet vērtīgas lietas mēdz glabāt ieslēgtas, Alverons aizrādīja.
- Tieši tā. Es pacēlu kasti augstāk, atklādams skatienam gludo koku. Šeit nekas nav ieslēgts. Varbūt to būtu vajadzējis ieslēgt. Varbūt tas ir kaut kas bīstams.
- Kāpēc tu tā domā? Alverons ziņkārīgi noprasīja.
- Kāpēc būtu jāuzņemas visas šīs neērtības? Meluāna iebilda.
- Kāpēc būtu jāglabā tas, kas ir bīstams? Ja kaut kas ir bīstams, to iznīcina. Šķita, ka viņa, to teikdama, ir atbildējusi pati uz savu jautājumu.
- To varētu darīt vienīgi tad, ja glabājamā lieta ir gan vērtīga, gan bīstama.
- Varbūt tā bija pārāk noderīga, lai to iznīcinātu, Alverons ieminējās.
- Varbūt to nebija iespējams iznīcināt, es pieļāvu.
- Paliek pēdējais un labākais jautājums, Alverons teica, saliekdamies krēslā vēl vairāk uz priekšu. Kā to lai atver?
Es ilgi pētīju kasti, grozīju to rokās, taustīju sānus. Vilku pirkstus pār grebuma rakstiem, meklēdams salaiduma vietu, ko acis nespēja ieraudzīt. Viegli to pakratīju, pētīju gaisu tai apkārt, pacēlu to pret gaismu.
- Man nav ne jausmas, biju spiests atzīties.
Alverons mazliet saguma. Laikam jau tas bija par daudz gribēts. Bet varbūt te var noderēt kāda maģija?
Negribēju sacīt viņam, ka tāda veida maģija eksistē tikai pasakās.
- Man tāda nav zināma.
- Vai tu esi domājusi par iespēju to vienkārši atlauzt? Alverons jautāja sievai.
Par tādu ierosinājumu Meluāna jutās tikpat satriekta kā es. Nemūžam! viņa iesaucās, līdzko bija atguvusi elpu. Tas ir mūsu dzimtas pamatu pamats! Drīzāk es nobārstītu ar sāli visas mūsu zemes līdz pēdējam akram!
- Kaut gan šis koks ir ļoti ciets, es steigšus sacīju, atlaužot to ar varu, jūs droši vien iznicinātu saturu. It īpaši tad, ja tur iekšā ir kaut kas vārīgs.
- Tā bija tikai īslaicīga doma, Alverons mierinoši teica sievai.
- Nelāga doma! Meluāna skarbi atmeta, bet tad laikam nožēloja teikto. Piedod, bet, pat iedomājoties kaut ko tādu… Acīmredzami satraukta, viņa apklusa pusvārdā.
Alverons paplikšķināja viņai pa roku. Es saprotu, mīļā! Tev taisnība, tā bija nelāga doma.
- Vai tagad es varu to nolikt atpakaļ? Meluāna jautāja.