Es negribīgi atdevu viņai noslēpumaino kasti. Ja tai būtu slēdzene, es varētu mēģināt to atdarīt, taču nespēju pat iedomāties, kur varētu būt eņģes vai vāka salaiduma vieta. Kastē bez vāka un atslēgas / Vīra dārgumi glabājas. Atmiņā nesaprātīgi uznira bērnu dienu skaitāmpantiņš, un es ar pūlēm apvaldīju smieklus, tēlodams klepu.
Alverons, šķiet, neko nemanīja. Kā vienmēr, es uzticos tavai klusēšanas prasmei. Viņš piecēlās. Diemžēl esmu izlietojis lielāko daļu mums paredzētā laika. Tev noteikti ir padomā daudz cita darāmā. Vai satiksimies rīt, lai apspriestos par Amiru? Otrā zvana laikā?
Biju piecēlies kājās reizē ar maeru. Ja drīkstu ieminēties, jūsu gaišība, man ar jums jāapspriež vēl kāds jautājums.
Viņš nopietni paskatījās uz mani. Acīmredzot tas ir kaut kas svarīgs?
- Svarīgs un steidzams, jūsu gaišība, es nervozi atbildēju. Ilgāk to vairs nedrīkst atlikt. Es būtu ierunājies par to agrāk, ja laiks un savrupības iespējas mums būtu to ļāvušas.
- Nu labi, viņš teica un apsēdās atpakaļ krēslā. Kas tevi tik briesmīgi steidzina?
- Lerand, Meluāna teica ar vieglu pārmetumu balsī. Ir jau pāri pilnai stundai. Heianiss mūs gaidīs.
- Lai pagaida! maers atbildēja. Kvouts man ir krietni kalpojis visādos veidos. Viņš neko nesaka un nedara lieki, un es pats sev kaitētu, ja neievērotu viņa vajadzības.
-Jūsu gaišība man glaimo. Bet jautājums patiešām ir nopietns. Es pametu skatienu uz Meluānu. Turklāt diezgan delikāts. Ja jūsu kundze vēlas iet projām, varbūt tā tiešām būs labāk.
- Ja jautājums ir tik nopietns, vai man nevajadzētu palikt? viņa šķelmīgi noprasīja.
Es uzmetu maeram jautājošu skatienu.
- Visu, ko tu vēlies man teikt, vari teikt arī manai kundzei! viņš sacīja.
Es vilcinājos. Man vajadzēja pēc iespējas drīzāk izstāstīt Alveronam
par viltus aktieru trupu. Biju pārliecināts: ja pirmo viņš noklausīsies manu versiju, es varētu izklāstīt notikuma apstākļus sev labvēlīgā gaismā. Ja vispirms pienāks ziņas no oficiāliem avotiem, viņš droši vien nevēlēsies aizvērt acis pret to, ka es pats pēc brīvas gribas esmu nogalinājis deviņus ceļiniekus.
Tomēr mazāk par visu es šādā sarunā vēlējos Meluānas klātbūtni. Tā nevarēja palīdzēt. Tā varēja tikai sarežģīt situāciju. Mēģināju vēl pēdējo reizi. Tā būs drūma saruna, jūsu gaišība.
Alverons papurināja galvu, mazliet saraucis pieri. Mums nav noslēpumu.
Es apspiedu bezcerīgu nopūtu un izvilku no ēnsega iekšējās kabatas biezu salocīta pergamenta gabalu. Vai tas ir kāds no aizbildniecības dokumentiem, ko izsniegusi jūsu gaišība?
Viņa pelēkās acis pārskrēja tam pāri, un tajās atspoguļojās pārsteigums. Jā. Kā tas nokļuva pie tevis?
- Ai, Lerand! Meluāna iesaucās. Es zināju, ka tu ļauj ubagiem ceļot caur tavām zemēm, bet nevarēju iedomāties, ka esi nolaidies tik zemu, lai viņus atbalstītu!
- Esmu patrons tikai dažām trupām, viņš atbildēja. Tieši tā, kā pieklājas manam stāvoklim. Ikviena cienījama nama aizbildniecībā ir vismaz daži mūziķi.
- Manējā nav! Meluāna noteikti paziņoja.
- Ir ērti, ja ir pašam sava trupa, Alverons draudzīgi teica. Un vēl ērtāk, ja tādas ir vairākas. Tad var izvēlēties piemērotāko izklaidi katram rīkotajam pasākumam. Kā tu domā, no kurienes nāca mūziķi, kas spēlēja mūsu kāzās?
Kad Meluānas sejas izteiksme neatmaiga, Alverons turpināja: Viņiem nav atļauts izpildīt neko piedauzīgu vai pagānisku, mīļā. Es viņus ļoti stingri kontrolēju. Un vari būt droša: neviena pilsēta man piederošās zemēs neļaus ceļojošai trupai uzstāties, ja tai nebūs līdzi rakstiskas aristokrāta atļaujas.
Alverons atkal pievērsās man: Tātad atgriezīsimies pie iesāktā! Kā viņu dokuments nokļuva pie tevis? Trupai bez tā ir grūti iztikt.
Es vilcinājos. Biju neziņā, kā vislabāk izklāstīt notikumus Meluānas klātbūtnē. Biju iecerējis runāt divatā ar maeru. Taisnība, jūsu gaišība. Viņi ir nogalināti.
Maers neizskatījās pārsteigts. Tā jau es domāju. Skumji, protams, bet tā laiku pa laikam gadās.
Meluānas acis iezibējās. Man loti patiktu, ja tā gadītos biežāk!
- Vai tev ir zināms, kas viņus nogalināja? maers vaicāja.
- la varētu teikt, jūsu gaišība.
Viņš gaidoši savilka uzacis. Paskaidro!
- To izdarīju es.
- Ko tu izdarīji?
Es nopūtos. Nogalināju cilvēkus, kuru rīcībā bija šis dokuments.
Viņš sastinga krēslā. Ko?
- Viņi bija nolaupījuši divas meitenes pilsētā, kurai gāja cauri. Es apklusu, meklēdams vārdus, kas būtu pietiekami piedienīgi Meluānas ausīm. Ļoti jaunas meitenes, jūsu gaišība, un vīrieši pret viņām neizturējās labi.
Meluānas seja, kas jau labu brīdi bija skarba, pēc šiem vārdiem kļuva ledaini salta. Bet, pirms viņa paguva kaut ko sacīt, Alverons neticīgi noprasīja: Un tu atļāvies pats par to viņus sodīt? Nogalināt veselu izpildītāju trupu, kurai es biju izsniedzis atļauju? Viņš pārvilka roku pierei. Cik cilvēku tur bija?
- Deviņi.
- Augstais Dievs…
- Es domāju, ka viņš darīja pareizi! Meluāna dedzīgi iesaucās. Tev vajadzētu piešķirt viņam pārdesmit sargu un sūtīt viņu izdarīt to pašu ar katru Rū klaidoņu bandu, ko sastop tavās zemēs.
- Mīļā, Alverons iebilda ar bardzības pieskaņu balsī, man viņi nav daudz patīkamāki kā tev, bet likums paliek likums. Kad…
- Likums ir tas, ko nosaki tu! sieva viņu pārtrauca. Šis cilvēks tev ir izdarījis cēlu pakalpojumu. Tev vajadzētu piešķirt viņam zemes gabalu un titulu un uzņemt viņu savā padomē.
- Viņš ir nogalinājis deviņus manus pavalstniekus, Alverons skarbi atteica. Kad cilvēki pārkāpj likuma robežas, sākas anarhija. Ja es būtu to dzirdējis no nejaušiem avotiem, liktu pakārt viņu kā bandītu.
- Viņš nogalināja deviņus Rū izvarotājus. Deviņus slepkavīgus zagļus un klaidoņus. Ja pasaulē ir par deviņiem Edema Rū neliešiem vairāk, tas ir pakalpojums mums visiem. Meluāna paskatījās uz mani. Ser, jūs darījāt tieši to, kas bija pareizi un apstākļiem atbilstoši.
Šī nepamatotā uzslava tikai uzpūta manī karstākas dusmu liesmas, ko biju pūlējies savaldīt. Visi tie nebija vīrieši, kundze, es atbildēju.
To dzirdot, Meluāna mazliet nobālēja.
Alverons ar plaukstām saberzēja seju. Augstais Dievs, cilvēk! Tavs godīgums ir kā bendes cirvis!
- Un man jāpiebilst līdz ar atvainošanos jums abiem, es nopietni turpināju, ka tie, kurus es nogalināju, nebija Edema Rū ļaudis. Tie pat nebija īsta trupa.
Alverons gurdi papurināja galvu un ar pirkstiem uzsita pa dokumentu, ko turēja priekšā. Te ir rakstīts pretējais. Gan Edema Rū ļaudis, gan ceļojošu aktieru trupa.
- Atļauja bija nozagta, jūsu gaišība. Tie, kurus es sastapu ceļā, bija nogalinājuši Edema Rū trupu un ieņēmuši viņu vietu.
Alverons ziņkārīgi paskatījās uz mani. Izklausās, ka tu par to esi pārliecināts.
- Viens no viņiem pats man to izstāstīja, jūsu gaišība. Atzinās, ka viņi ir tikai tēlojuši aktieru trupu. Izlikušies par Edema Rū ļaudīm.
Meluāna, šķiet, netika skaidrībā, vai tāda doma viņu mulsina vai iedveš riebumu. Kurš var gribēt izlikties par Edema Rū?
Alverons piekrītoši pamāja. Mana sieva izteica saprātīgu domu, viņš sacīja. Ticamāk liekas, ka viņi tev ir melojuši. Kurš necenstos noliegt tādu piederību? Kurš labprātīgi atzītos, ka ir viens no Edema Rū ļaudīm?
Man pāršalca karsts vilnis, un piepeši es izjutu kaunu par to, ka visu šo laiku esmu slēpis savas Edema Rū asinis. Es nešaubos, ka jūsu sākotnējā trupa bija Edema Rū ļaudis, jūsu gaišība. Bet tie, kurus es nogalināju, nebija tādi. Neviens pie Rū cilts piederīgais nedarītu to, ko darīja viņi!