Meluānas acis nikni iezibējās. Tu nepazīsti Rū ļaudis!
Es paskatījos viņai acīs. Milēdij, varu sacīt, ka es viņus pazīstu gluži labi.
- Bet kāpēc? Alverons jautāja. Kurš cilvēks veselā prātā lai mēģinātu izlikties par Edema Rū?
- Tā ir vieglāk ceļot, es atbildēju. Un jūsu vārds piedāvā teicamu aizsardzību.
Par tādu paskaidrojumu viņš tikai paraustīja plecus. Droši vien tie bija Rū ļaudis, kam apnicis godīgi strādāt, tāpēc tie nolēma labāk zagt un laupīt.
- Nē, jūsu gaišība, es teicu. Viņi nebija Edema Rū.
Alverons pārmetoši paskatījās uz mani. Ek, beidz! Kurš var pateikt atšķirību starp bandītiem un Rū baru?
- Tur nekādas atšķirības nav! Meluāna skarbi noskaldīja.
- Jūsu gaišība, es zinu atšķirību, es iekaisis teicu. Es pats esmu no Edema Rū cilts.
Istabā iestājās klusums. Maera sievas sejā trieciena neizpratni nomainīja neticība, kas pārtapa dusmās un riebumā. Meluāna piecēlās kājās, un bridi šķita, ka viņa raidīs man spļāvienu, bet tad viņa stīvi izgāja pa durvīm. Noklaudzēja papēži, viņas personīgajam sargam sastingstot miera stājā, un tas devās viņai līdzi uz tālākajām istabām.
Alverons bargu seju raudzījās manī, nenovērsdams skatienu. Ja tas bija joks, tad ļoti bezgaumīgs joks.
- Tas nebija joks, jūsu gaišība, es atbildēju, cenzdamies apvaldīt dusmas.
- Un kāpēc tu uzskatīji par vajadzīgu slēpt to no manis?
- Es to neesmu slēpis, jūsu gaišība. Jūs pats vairākkārt esat minējis, ka es nepavisam neesmu no augstas kārtas.
Viņš nikni uzsita pa krēsla paroci. Tu zini, ko es ar to domāju! Kāpēc tu nekad nepieminēji, ka esi no Edema Rū ļaudīm?
- Manuprāt, iemesls ir acīmredzams, jūsu gaišība, es stīvi sacīju, cenzdamies nemest vārdus viņam sejā ar naidu. Daudziem augstdzimušiem deguniem nepatīk “Edema Rū” vārdu smaka. Jūsu sieva pārliecinājās, ka viņas smaržas to nespēj piesegt.
- Milēdijai pagātnē ir bijusi nelaimīga pieredze ar Rū ļaudīm, viņš itin kā aizbildinādamies sacīja. To tev derētu ņemt vērā.
- Esmu dzirdējis par viņas māsu. Par visas ģimenes traģisko negodu. Iemīlēties un aizbēgt kopā ar ceļojošu aktieri! Cik briesmīgi! es indīgi teicu, iekaisis karstās dusmās. Viņas māsas veselais saprāts dara godu viņas dzimtai, bet par jūsu milēdijas rīcību gan to nevar sacīt. Manas asinis ir tikpat labas kā jebkura cita asinis un labākas nekā daudziem citiem. Un pat tad, ja tā nebūtu, viņai nav tiesību tā izturēties pret mani.
Alverona seja nocietinājās. Es gan teiktu, ka viņai ir tiesības izturēties pret tevi tā, kā viņa vēlas! maers noskaldīja. Tavs pēkšņais paziņojums viņu vienkārši izbiedēja. Zinot, kā viņa jūtas attiecībā uz jums, klaidoņiem, es domāju, ka viņa parādīja apbrīnojamu savaldību.
- Bet es domāju, ka viņai nepatīk patiesība. Ceļojoša aktiera mēle viņu iedabūja gultā ātrāk nekā viņas māsu.
Līdzko biju to pateicis, sapratu, ka esmu gājis par tālu. Sakodu zobus, lai nepasacītu vēl ko ļaunāku.
- Tagad pietiks! Alverons salti un oficiāli noteica, un viņa acis bija bargas un naidīgas.
Devos projām, pauzdams aizskartu pašcieņu, cik tobrīd spēju to sakopot. Nevis tāpēc, ka man vairs nebūtu ko sacīt, bet tāpēc, ka viņš izsauktu sargus, ja es kavētos kaut minūti ilgāk, un sargu pavadībā es nevēlējos aiziet.
SIMT ČETRDESMITĀ NODAĻA . taisnīgs atalgojums
KAD NĀKAMAJĀ rītā ģērbos, pie manis ieradās izsūtāmais zēns ar biezu aploksni, uz kuras bija Alverona zīmogs. Apsēdos pie loga un, to atvēris, ieraudzīju iekšā vairākas vēstules. Virsējā bija rakstīts:
“Kvout!
Pēc ilgākām pārdomām esmu nospriedis, ka Tavas asinis ir mazsvarīgas salīdzinājumā ar pakalpojumiem, kurus Tu man esi izdarījis.
Tomēr mana dvēsele ir saistīta ar citu, kuras sirdsmiers man ir svarīgāks nekā savējais. Kaut gan biju cerējis arī turpmāk izmantot Tavus pakalpojumus, tas nav iespējams. Vēl vairāk tā kā Tava klātbūtne ir manas sievas nemitīgo pārdzīvojumu cēlonis, man jālūdz Tevi nosūtīt atpakaļ manu gredzenu un atstāt Severenu, cik drīz vien iespējams.”
Pārtraucu lasīt, piecēlos un aizgāju atvērt savas istabas durvis. Gaitenī stāvēja divi Alverona sargi, sastinguši miera stājā.
- Jā, ser? viens no viņiem jautāja, pārlaizdams skatienu manam nepilnīgajam apģērbam.
- Gribēju tikai pārbaudīt, es teicu un aizvēru durvis.
Atgriezos agrākajā vietā un atkal paņēmu vēstuli.
“Runājot par notikumiem, kas izraisīja šos neveiksmīgos apstākļus, es uzskatu, ka Tu esi rīkojies atbilstoši manām un visas Vintasas interesēm. Turklāt šorīt es saņēmu ziņojumu, ka sarkanmatains “džentlmenis”, vārdā Kvouts, esot atdevis ģimenēm divas Levinšīras meitenes.
Atalgojumam par Taviem pakalpojumiem es piedāvāju turpmāko:
Pirmkārt, pilnīgu piedošanu par tiem, kurus Tu nogalināji pie Levinšīras.
Otrkārt, kredītvēstuli, kas dos Tev iespēju saņemt naudu mācību maksai Universitātē.
Treškārt, rakstisku atļauju ceļot, muzicēt un spēlēt teātri man piederošajās zemēs, kur vien Tu vēlētos to darīt.
Visbeidzot, savu pateicību.
Maeršons Lerands Alverons.”
Es ilgi sēdēju, vērodams putnus, kas lidinājās ārā aiz loga. Aploksnes saturs bija tieši tāds, kā Alverons bija rakstījis. Kredītvēstule bija īsts mākslas darbs, un to četrās vietās bija parakstījis un apzīmogojis Alverons un viņa kases galvenais pārzinis.
Atļaujas dokuments bija pat vēl pievilcīgāks. Tas bija rakstīts uz bieza krēmkrāsas pergamenta, un uz tā bija pašrocīgs maera paraksts, kas apstiprināts gan ar dzimtas, gan Alverona personisko zīmogu.
Taču tas nebija patronāžas dokuments. Es to izlasīju ļoti uzmanīgi. Bez vārdiem bija skaidrs, ka es neesmu maera dienestā un starp mums nav nekādu saistību. Tomēr tā bija atļauja brīvi ceļot un uzstāties, izmantojot viņa vārdu. Tas bija savāds kompromisa dokuments.
Tikko biju beidzis ģērbties, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Es nopūtos, paredzēdams, ka atnākuši vēl kādi sargi, lai skubinātu mani drīzāk atbrīvot istabu.
Bet aiz durvīm stāvēja cits izsūtāmais zēns. Viņš turēja sudraba paplāti, uz kuras gulēja cita vēstule. Uz tās bija redzams Laklesu dzimtas zīmogs. Blakus tam atradās gredzens. Paņēmu to un neizpratnē pagrozīju rokās. Tas nebija no dzelzs, kā varēja gaidīt, bet no bāla koka. Uz tā rupjā rakstā bija iededzināts Meluānas vārds.
Ievēroju, ka izsūtāmā zēna skatiens šaudās no gredzena pie manis un atpakaļ. Turklāt ievēroju arī to, ka sargi uz gredzenu neskatās. Uzkrītoši neskatās. Tik uzkrītoša neskatīšanās iespējama tikai tad, ja uzmanību ir piesaistījis kaut kas ļoti interesants.
Iedevu zēnam savu sudraba gredzenu. Aiznes to Bredonam! es teicu. Un netūļājies!
* * *
Kad atvēru durvis, Bredons skatījās uz sargiem. Strādājiet dūšīgi, puiši! viņš noteica, rotaļīgi piesizdams vienam no viņiem pa krūtīm ar savu spieķi. Sudraba vilka galva viegli iedzinkstējās pret sarga krūšu aizsegu, un Bredons pasmaidīja lādzīga tēvoča smaidu. Jūsu modrība ļauj mums visiem justies drošāk!
Viņš aizvēra durvis un paskatījās uz mani, izbrīnā savilcis uzacis. Lai Dievs žēlīgs, mīļo zēn, tu strauji kāp augšup! Es zināju, ka esi iekarojis drošu vietu maera paspārnē, bet dabūt sev divus personīgos sargus! Viņš piespieda plaukstu pie sirds un dramatiski nopūtās. Drīz tu būsi pārāk aizņemts, lai atcerētos tādus kā nabaga vecais, nederīgais Bredons!