Es vārgi pasmaidīju. Šķiet, ka stāvoklis ir daudz sarežģītāks. Pacēlu koka gredzenu, lai viņš to varētu apskatīt. Man vajadzīgs tavs padoms, lai es saprastu, ko tas nozīmē.
Bredona omulīgais smaids izgaisa ātrāk nekā tad, ja es būtu izvilcis un parādījis viņam asiņainu nazi. Augstie kungi un dāmas! viņš iesaucās. Jel saki, ka esi saņēmis to no kāda vecmodīga lauksaimnieka!
Es papurināju galvu un pasniedzu gredzenu viņam.
Bredons apgrozīja to pirkstos. Meluāna? viņš klusi jautāja. Atdevis gredzenu atpakaļ, viņš ieslīga tuvākajā krēslā un pārlika spieķi pār ceļiem. Viņa seja bija kļuvusi tāda kā pelēcīga. Vai to tev atsūtīja maera jaunā kundze? Vai tas ir aicinājums?
- Aicinājums tas pavisam noteikti nav, es atbildēju. Kopā ar to viņa atsūtīja arī apburošu vēstuli. Pacēlu to viņam pretī.
Bredons pastiepa roku. Vai drīkstu to apskatīt tuvāk? viņš jautāja, bet tad strauji atvilka roku atpakaļ. Lūdzu, piedod! Tas bija briesmīgi nepieklājīgs jautājums…
- Tu man izdarītu lielu pakalpojumu, ja to izlasītu, es teicu, iespiezdams vēstuli viņam rokā. Man ir ārkārtīgi svarīgi dzirdēt tavas domas.
Bredons paņēma vēstuli un sāka lasīt, viegli kustinādams lūpas. Jo tālāk viņš virzījās, jo bālāka kļuva viņa seja.
- Šai lēdijai ir dotības sulīgi izteikties, es sacīju.
- To nevar noliegt, Bredons apstiprināja. Tikpat labi viņa to būtu varējusi rakstīt ar asinīm.
- Droši vien viņa tā būtu gribējusi, es teicu. Bet viņai būtu vajadzējis nonāvēties, lai varētu aizpildīt otru lappusi. Pasniedzu Bredonam otru papīra lapu.
Bredons to paņēma un turpināja lasīt, kļūdams ar katru brīdi bālāks.
- Pie visiem Dieviem mums apkārt! viņš iesaucās. Vai tāds vārds kā “furunkuls” valodā vispār ir pazīstams? viņš noprasīja.
- Ir gan, es atbildēju.
Bredons pabeidza lasīt otro lappusi un pēc tam sāka lasīt visu vēlreiz no gala. Beidzot viņš paskatījās uz mani. Ja pasaulē būtu sieviete, viņš teica, kas mīlētu mani ar desmito daļu no kvēles, kādu šī lēdija jūt pret tevi, es uzskatītu sevi par laimīgāko cilvēku zemes virsū.
- Ko tas nozīmē? es jautāju, paceldams gredzenu. Jutu no tā dvašojam dūmu smaržu. Acīmredzot viņa bija iededzinājusi tajā savu vārdu tikai šorīt no rīta.
- No lauksaimnieka? Bredons paraustīja plecus. Tas var nozīmēt daudz ko atkarībā no koka. Bet šajā gadījumā? No aristokrātu pārstāves? Viņš papurināja galvu, acīmredzot nespēdams atrast vārdus.
- Biju domājis, ka galma gredzeniem ir tikai trīs veidi, es teicu.
- Tikai trīs, kurus mēdz izmantot, Bredons atbildēja. Tikai trīs, kurus mēdz sūtīt un rādīt atklātībā. Kādreiz koka gredzenus sūtīja, lai izsauktu kalpotājus. Tos, kuri dzelzs gredzeniem bija pārāk zemi. Bet tas bija ļoti sen. Vēlāk izveidojās pieņēmums, ka nosūtīt galma cilvēkam koka gredzenu nozīmē viņu ārkārtīgi noniecināt.
- Ar noniecinājumu es varu samierināties, es atvieglots sacīju.
- Mani ir noniecinājuši vērtīgāki cilvēki nekā viņa.
- Tas bija pirms simt gadiem, Bredons teica. Daudz kas ir mainījies. Problēma bija tāda: kad koka gredzeni kļuva par noniecinājuma izpausmi, daži sulaiņi to dēļ jutās aizvainoti. Ja negribi apvainot savu staļļa pārraugu, nesūti viņam koka gredzenu. Bet, ja viņš tādu nesaņems, par to var apvainoties tavs drēbnieks.
Es saprotoši pamāju ar galvu. Un tā tālāk. Beigu beigās koka gredzens kļuva par apvainojumu ikvienam.
- Jā, Bredons apstiprināja. Gudrs cilvēks nevēlas sanaidoties ar kalpotājiem, viņš teica. Pat zēns, kurš atnes tev pusdienas, var justies aizskarts, un pat viszemākajiem ir pieejami neskaitāmu un neredzamu atriebību veidi. Koka gredzenus vienkārši vairs nelieto. Droši vien tie būtu pilnīgi aizmirsti, ja par tiem neizskanētu atgādinājumi dažos lugu sižetos.
Es paskatījos uz gredzenu. Tātad es esmu zemāks par zēnu, kas aizvāc samazgas.
Bredons neveikli nokremšļojās. Patiesībā tas nozīmē vēl vairāk. Viņa ar to grib teikt, ka tu vispār neesi cilvēks. Tu neesi tā vērts, lai tevi atcerētos kā cilvēcisku būtni.
- Ak tā, es noteicu. Saprotu.
Uzvilku koka gredzenu sev pirkstā un savilku plaukstu dūrē. Īstenībā jāteic, ka tas man nevainojami piegulēja.
- Tas nav gredzens nēsāšanai! Bredons teica, acīmredzami juzdamies neomulīgi. Patiesībā tas ir kaut kas pavisam pretējs. Viņš ziņkāri paskatījās uz mani. Laikam jau Alverona gredzens vairs nav pie tevis?
- Viņš ir pieprasījis to atpakaļ. Es paņēmu no galda maera vēstuli un iedevu Bredonam ari to.
- “Cik drīz vien iespējams,” Bredons atkārtoja un sausi iesmējās.
- Tas pasaka vairāk, nekā pirmajā brīdī var likties. Viņš nolika vēstuli uz galda. Tomēr tā droši vien ir labāk. Ja maers tev neatrautu savu labvēlību, tu kļūtu par kaujas lauku starp viņiem abiem, par pipargraudu starp viņa miezeri un viņas piestu. Abu rīvēšanās saberztu tevi druskās.
Bredona skatiens atgriezās pie koka gredzena manā pirkstā. Jādomā, ka viņa tev nepasniedza to personiski? viņš jautāja ar cerību balsī.
- Atsūtīja ar ziņnesi. Es klusi nopūtos. Arī sargi to redzēja.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Atvēru durvis, un izsūtāmais zēns pasniedza man vēstuli.
Aizvēru durvis un apskatīju zīmogu. Lords Praeveks, es teicu.
Bredons papurināja galvu. Varu derēt, ka tas vīrs katru nomoda brīdi pavada, piespiedis ausi pie atslēgas cauruma vai laizīdams kādam pakaļu.
Es pasmiedamies atvēru vēstuli un ātri pārlaidu tai acis. Viņš prasa atpakaļ savu gredzenu! es teicu. Raksts ir izsmērēts, viņš nav pat pagaidījis, līdz nožūst tinte.
Bredons pamāja ar galvu. Ziņa izplatās lielā ātrumā. Nebūtu tik ļauni, ja Alveronam pie labās rokas cieši nesēdētu tā sieviete. Bet viņa tur sēž, un viņa ir skaidri pateikusi savas domas. Ikviens, kas pret tevi izturas drusku labāk nekā pret suni, nenoliedzami pievienosies viņas nicinājumam. Bredons pavicināja Meluānas vēstuli. Un droši var paredzēt, ka tik pamatīgu nicinājumu laikazobs necik drīz nenodeldēs.
Bredons pamāja uz trauku ar gredzeniem un sausi, neskanīgi pasmējās. Tieši tagad, kad tu esi sācis saņemt pa kādam sudraba gredzenam.
Piegāju pie trauka, izvilku Bredona gredzenu un sniedzu to viņam.
- Tev jāņem tas atpakaļ, es teicu.
Bredona sejā parādījās aizskarta izteiksme, un viņš nepakustējās, lai paņemtu gredzenu.
- Es drīz došos projām un nepavisam nevēlos, lai tev būtu jācieš sekas par saskarsmi ar mani, es teicu. Esmu ārkārtīgi pateicīgs par palīdzību, ko saņēmu no tevis. Pats mazumiņš, ar ko varu atbildēt, ir pēc iespējas neaptumšot tavu reputāciju.
Bredons brīdi vilcinājās, tad aizvēra acis un nopūtās. Ar zaudētāja sejas izteiksmi viņš paņēma gredzenu atpakaļ.
- Ā! es ieteicos, atcerēdamies vēl kaut ko. Aizgāju līdz neslavas stāstu kaudzei un izvilku lapas, kurās bija aprakstītas viņa pagāniskās orģijas. Te ir stāstiņi, kas varētu tevi uzjautrināt, es teicu, pasniegdams tās Bredonam. Tagad tev droši vien vajadzētu iet projām. Uzturēšanās manā tuvumā tev noteikti nenāks par labu.
Bredons nopūtās un pamāja ar galvu. Man žēl, ka tev viss tā iegrozījās, manu zēn. Ja būsi vēl kādreiz šajā pusē, noteikti apciemo mani! Šādas būšanas ar laiku pierimst. Viņa acis atkal apstājās pie koka gredzena manā pirkstā. Nudien, tev nevajadzētu to nēsāt.