Kad viņš bija aizgājis, es izvilku no trauka Steipsa zelta gredzenu un Alverona dzelzs gredzenu. Pēc tam izgāju gaitenī.
- Iešu apciemot Steipsu, es laipni sacīju sargiem. Vai jūs abiem labpatiktos mani pavadīt?
Garākais pameta skatienu uz gredzenu manā pirkstā, tad aši paraudzījās uz savu biedru un nomurmināja piekrītošu atbildi. Pagriezos un devos projām, abiem pavadoņiem soļojot aiz muguras.
* * *
Steipss ieveda mani savā viesistabā un aizvēra durvis. Viņa istabas bija vēl elegantākas par manējām un acīmredzami ilgāk apdzīvotas. Uz tuvējā galdiņa pamanīju lielu trauku ar gredzeniem. Visi tie bija no zelta. Vienīgais dzelzs gredzens bija no Alverona, un to viņš nēsāja pirkstā.
Kaut gan Steipss izskatījās pēc bodnieka, viņš bija ļoti vērīgs. Asais skatiens tūlīt pamanīja gredzenu manā pirkstā. Tātad viņa to ir izdarījusi, Steipss papurināja galvu. Tev nevajadzētu to nēsāt!
- Es nekaunos par to, kas esmu, es atbildēju. Ja šis ir Edema Rū gredzens, tad es to nēsāšu.
Steipss nopūtās. Viss ir daudz sarežģītāk.
- Zinu, es atbildēju. Neesmu nācis šurp, lai sarežģītu tavu dzīvi. Vai tu varētu šo nodot no manis maeram? Iedevu viņam Alverona gredzenu.
Steipss ielika to kabatā.
- Un gribēju atdot arī šos. Iedevu viņam divus līdzpaņemtos gredzenus. Viens bija spožs zelta gredzens, otrs no balta kaula. Es negribu pasliktināt tavas attiecības ar tava saimnieka jauno sievu.
Steipss tos paņēma un pacēla zelta gredzenu augstāk pret gaismu.
- Ja tu to paturētu, tas neizbēgami notiktu, viņš teica. Es atrodos maera dienestā. Tāpēc man jāievēro galma spēļu noteikumi.
Tad viņš pastiepa roku, satvēra manu plaukstu un iespieda tajā kaula gredzenu. Bet šim nav sakara ar manu pienākumu pret maeru. Šis apliecina parādu starp diviem cilvēkiem. To galma spēles nevar ietekmēt. Steipss ieskatījās man acīs. Un es pieprasu, lai tu to paturi!
* * *
Vienatnē paēdu vēlīnas vakariņas. Sargi joprojām pacietīgi stāvēja aiz durvīm, un es piekto reizi pārlasīju maera vēstuli. Katrā lasīšanas reizē cerēju pamanīt starp rindām kādu labestīgu jūtu dzirksti. Bet tādas tur vienkārši nebija.
Uz galda gulēja maera atsūtītie papīri. Izbēru tiem blakus sava maka saturu. Tur bija divi zelta rojāli, četri sudraba nobli, astoņarpus peniju un neizskaidrojama iemesla dēļ viens Modegas strelums. Nekādi nespēju atcerēties, kur un kad esmu to dabūjis.
Kopā tur bija drusku mazāk par astoņiem talantiem. Saliku tos kaudzītē blakus Alverona dokumentiem. Astoņi talanti, piedošana, rakstiska atļauja spēlēt un mācību maksa Universitātei. Itin nozīmīgs atalgojums.
Un tomēr es jutos noniecināts. Biju izglābis Alveronu no indes, atmaskojis nodevēju viņa galmā, sagādājis viņam sievu un atbrīvojis viņa lielceļus no ļoti bīstamiem ļaudīm.
Par spīti tam visam, joprojām biju palicis bez patrona. Vēl bēdīgāk bija tas, ka vēstulē nebija neviena vārda par Amiru un par atbalstu, ko viņš bija solījis nodrošināt maniem meklējumiem.
Tomēr ar pretošanos es neko nebūtu panācis, toties zaudēt varētu daudz. Sabēru naudu atpakaļ makā un ieliku Alverona vēstules flautas futrāļa slēptajā nodalījumā.
Pievācu arī trīs grāmatas, ko biju paņēmis no Kaudika bibliotēkas, jo neviens nezināja, ka tās ir pie manis, un izbēru gredzenus no trauka nelielā maisiņā. Skapī karājās divi duči elegantu apģērba komplektu. Tie maksātu labu naudu, taču nest līdzi tos nebūtu viegli. Paņēmu divus labākos komplektus un pārējos atstāju turpat.
Visbeidzot piestiprināju pie jostas Cezūru un apliku ap pleciem savu ēnsegu. Šie divi priekšmeti pārliecināja mani, ka Vintasā pavadītais laiks nav iztērēts veltīgi, kaut arī tos biju nopelnījis pats bez jebkādas Alverona palīdzības.
Aizvēru durvis, nodzēsu lampas un pa logu izkāpu dārzā. Pēc tam ar saliektas stieples palīdzību noslēdzu logu un aizvēru slēģus no ārpuses.
Puicisks nedarbs? Varbūt, bet es nepavisam nevēlējos aiziet no muižas maera sargu pavadībā. Turklāt doma par to, kā viņi lauzīs galvu par manu pazušanu, izraisīja man smieklus, un smiekli labvēlīgi iedarbojas uz gremošanu.
* * *
Aizgāju no muižas, neviena nemanīts. Mans ēnsegs bija ļoti piemērots slepeniem gājieniem tumsā. Pēc stundas meklējumiem atradu Lejas Severenā nepievilcīga izskata grāmatsējēju.
Viņš bija nepatīkams tips ar plēsoņas tikumiem, tomēr viņu patiesi ieinteresēja neslavas stāstu kaudze, ko aristokrāti bija atsūtījuši uz manām istabām. Par visu kopā viņš man piedāvāja četrus rīlus līdz ar solījumu samaksāt desmit penijus par katru grāmatas eksemplāru, kas pēc nodrukāšanas tikšot pārdots. Mēs atvadījāmies, es izgāju no veikala, sadedzināju līgumu un divreiz nomazgāju rokas. Tomēr saņemto naudu es paturēju.
Pēc tam pārdevu abus apģērbu komplektus un Kaudika grāmatas, tomēr vienu no tām paturēju sev. Nākamās divas stundas pavadīju ostā un sameklēju kuģi, kam nākamajā dienā jāatiet uz Džanpuju.
Kad pilsētu ieskāva nakts tumsa, es staigāju pa Severenas augstākajām ielām, cerēdams nejauši satikt Dennu. Protams, tas nenotika. Nojautu, ka viņa jau ilgi ir projām. Pilsēta kļūst citāda, ja tajā kaut kur ir Denna, un Severena šķita tukša kā olas čaumala.
Pēc vairākām bezcerīgu meklējumu stundām apstājos pie pilsētas priekanama un kādu laiku pavadīju, tukšodams dzērienu kausus kroga zālē. Nakts bija klusa, un sievietes garlaikojās. Tāpēc es izmaksāju visām dzeramo, un mēs draudzīgi aprunājāmies. Es pastāstīju vairākus stāstus, un viņas klausījās. Nospēlēju vairākas dziesmas, un viņas aplaudēja. Tad lūdzu viņam kādu pakalpojumu, un viņas smējās, smējās, smējās…
Izbēru līdzpaņemtos gredzenus no maisiņa traukā un atstāju to uz bāra letes. Sievietes steidzās tos pielaikot un strīdējās, kurai pienāktos sudraba gredzeni. Izmaksāju vēlreiz katrai pa dzērienam un devos projām mazliet labākā garastāvoklī.
Kādu laiku klīdu pa ielām bez mērķa un beidzot nonācu nelielā publiskā parkā, kas atradās Kraujas malā un pavēra skatu uz Lejas Severenu. Lampu gaisma pa lielākai daļai bija oranža, bet šur tur es redzēju pa kādai gāzes liesmai un simpātijas lampai, kas meta zilgani zaļu un sarkanīgu apgaismojumu. Aina bija tikpat aizraujoša, it kā es skatītu to pirmo reizi.
Kad ilgāku laiku biju tā sēdējis, attapos, ka neesmu viens. Mazliet attālāk pie koka stāvēja pavecs vīrs, atspiedies pret stumbru, un vēroja lejā pilsētas gaismas tāpat kā es. No viņa strāvoja tikko jaušama un itin patīkama alus smarža.
- Vai nav smuka vieta, ko? vīrietis teica, un akcents ļāva nojaust, ka viņš ir ostas strādnieks.
Es piekritu. Kādu laiku mēs klusēdami vērojām zibošās ugunis. Noņēmu no pirksta koka gredzenu un domāju, ka varētu nosviest to lejā no klints. Taču tagad, kad to redzētu cits cilvēks, tas šķita diezgan bērnišķīgs žests.
- Runā, ka augstmanis no šitās vietas varot apmīzt pusi Severenas, ostinieks bezrūpīgi izmeta.
Iebāzu gredzenu apmetņa kabatā. Lai paliek piemiņai! Tie ir slinkākie, es sacīju. Tie, kurus man gadījies satikt, spēj mīzt krietni tālāk.
SIMT ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA . mājupceļš
ATCEĻĀ UZ Universitāti liktenis man bija labvēlīgs. Pūta labs ceļavējš, un laiks ritēja ar iepriecinošu vienmuļību. Jūrnieki bija dzirdējuši par manu tikšanos ar Felurianu, tāpēc ceļā es baudīju zināmu popularitāti. Nospēlēju viņiem dziesmu, kuru biju sacerējis par toreizējo piedzīvojumu, un izklaidēju viņus ar stāstiem par Fae valstību; tiesa, ne tik bieži, kā viņi to vēlējās.