Stāstīju viņiem arī par savu ceļojumu uz ademu zemi. Sākumā viņi neticēja ne vārdam, bet tad es parādīju viņiem zobenu un trīs reizes noliku uz lāpstiņām viņu labāko cīkstoni. Pēc tam viņi uzlūkoja mani ar citādu cieņu un izturējās ar primitīvāku, bet tiešāku draudzību.
Mājupceļā es no viņiem uzzināju daudz jauna. Viņi iepazīstināja mani ar jūras stāstiem un zvaigžņu vārdiem. Viņi runāja par vēju un ūdeni, un par sievišķiem, piedodiet, par sievietēm. Viņi mēģināja man iemācīt jūrnieku mezglus, taču man nebija ķēriena, kaut ari es itin veikli iemanījos tos atraisīt.
Visumā ceļojums pagāja patīkami. Jūrnieku draudzība, vēja dziesma burās, sviedru, sāls un darvas smaka… Dienu gaitā tas viss pamazām gaisināja rūgtumu, ko manī bija atstājusi maera Alverona un viņa mīlošās sievas necienīgā izturēšanās.
SIMT ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA . mājās
BEIDZOT MĒS piestājām Tarbeanā, un jūrnieki palīdzēja man atrast lētu vietu laivā, kas devās augšup pret straumi uz Anilinu. Pēc divām dienām izkāpu Imrē un, kad debesis sāka iekrāsot pirmais ausmas zilgums, mēroju ceļu uz Universitāti.
Es nekad mūžā nebiju pazinis neko tādu, ko sauc par mājām. Bērns būdams, biju audzis uz ceļa, kopā ar savu trupu nemitīgi braukdams no vienas vietas uz nākamo. Mājas man nenozīmēja konkrētu vietu. Tās nozīmēja cilvēkus un apjumtus ratus. Vēlāk Tarbeanā es biju iekārtojies slepenā vietā, kur savienojās trīs jumti, dodami man patvērumu no lietus. Es tur gulēju un glabāju vairākas vērtīgas lietas, taču šo patvērumu nepavisam nevarēja saukt par mājām.
Šī iemesla dēļ es nekad nebiju izjutis to, ko cilvēks mēdz izjust, pēc ceļojuma atgriezdamies mājās. Pirmoreiz es to iepazinu todien, šķērsodams Omethi upi un juzdams zem kājām pazīstamo Akmens tiltu. Nokļuvis platās arkas augstākajā vietā, ieraudzīju virs kokiem slejamies Arhīvu pelēkos apveidus.
Drīz mani apņēma Universitātes ielu pazīstami mierinošā gaisotne. Biju kavējies projām trīs ceturtdaļas no gada. Dažā ziņā šis laiks šķita krietni ilgāks, bet vienlaikus viss bija tik pazīstams, it kā es vispār nebūtu bijis projām.
Kad sasniedzu Ankera viesnīcu, galvenā ieeja bija slēgta. Apsvēru iespēju ierāpties savā istabā pa logu, tomēr drīz pārdomāju: man plecā bija lauta un ceļamaiss un pie sāniem Cezūra.
Tāpēc devos uz “Steliņģiem” un pieklauvēju pie Simmona istabas durvīm. Bija agrs, un es zināju, ka viņu pamodināšu, taču biju ļoti sailgojies ieraudzīt pazīstamu seju. Brīdi pagaidījis un nedzirdējis nevienu skaņu, pieklauvēju skaļāk un izmēģināju uzklāt sejai pēc iespējas mundru smaidu.
Simmons atvēra durvis izspūrušiem matiem un apsarkušām acīm, kas liecināja par neizgulētu miegu. Viņš pablenza uz mani ar miglainu skatienu. īsu mirkli viņa seja bija pilnīgi neizteiksmīga, un tad viņš metās uz priekšu un sagrāba mani mežonīgā skāvienā.
- Pie Dieva pārogļotajām miesām! viņš iesaucās, lietodams stiprākus vārdus, nekā es biju paradis no viņa dzirdēt. Kvout! Tu esi dzīvs!
* * *
Simmons drusku apraudājās, tad kādu laiku kliedza uz mani, un pēc tam mēs izsmējāmies un pārrunājām visu pēc kārtas. Cik varēju spriest, Threpe bija sekojis manam ceļojumam uzmanīgāk, nekā varēju iedomāties. Pēc tam kad mans kuģis bija pazudis bez vēsts, viņš bija izdarījis visļaunākos secinājumus.
Vēstule no manis būtu izkliedējusi tādas bažas, bet man nekad nebija ienācis prātā rakstīt un sūtīt vēstuli. Doma par saraksti ar mājām man bija pilnīgi sveša.
- Pienāca ziņojums, ka visi kuģa pasažieri esot pazuduši bez vēsts, Simmons teica. Ziņa ātri izplatījās pa “Eoliju”, un uzmini, kurš to dzirdēja un palaida tālāk!
- Stančions? es teicu, zinādams, cik ļoti viņam patīk baumas.
Simmons drūmi papurināja galvu. Ambrozs.
- O, tas ir lieliski, es sausi izmetu.
- Tādu ziņu būtu nepatīkami saņemt no jebkura, Simmons turpināja. Bet no viņa mutes tā izskanēja sevišķi pretīgi. Es biju gandrīz pārliecināts, ka viņš pats ir parūpējies, lai nogremdētu tavu kuģi. Simmons bāli pasmaidīja. Viņš nogaidīja un pavēstīja man to tieši pirms eksāmeniem. Kā vari iedomāties, es pārbaudījumā pilnīgi izgāzos un aizvadīju vēl vienu dimestri kā E’lirs.
- Aizvadīji? es pārjautāju. Un pēc tam izcīnīji Re’laru?
Simmons pasmīnēja. Tas notika vakar. Biju nokritis pagulēt pēc
lielajām svinībām, līdz tu šorīt mani uzmodināji.
- Kā iet Viļam? es jautāju. Vai viņš smagi pārdzīvoja manu nāves ziņu?
- Vils ir nosvērts kā vienmēr, Simmons atbildēja. Tomēr jā, to viņš uzņēma diezgan sāpīgi. Simmons saviebās. Un Ambrozs kā spēdams Arhīvos indēja viņam dzīvi. Viļam viss apriebās, un viņš uz vienu dimestri aizbrauca mājās. Šodien viņam vajadzētu atgriezties.
- Un kā klājas visiem citiem? es jautāju.
Simmonam, šķiet, piepeši uzplaiksnīja kāda doma. Viņš piecēlās kājās.
- Ak Dievs, Fela! viņš izmeta pavisam citādā tonī.
- Kas ir? es jautāju. Vai viņai kaut kas noticis?
- Ari viņa sāpīgi pārdzīvoja ziņu par tevi. Simmons vārgi pasmaidīja. Izrādās, ka bija tevī pamatīgi ieķērusies.
- Fela? es apstulbis pārjautāju.
- Vai tad tu neatceries? Mēs ar Viļu domājām, ka tu viņai patīc.
Tas šķita neticami sen. Jā, es atceros.
Simmons neveikli sagrozījās. Nu re. Kamēr tu biji projām, mēs abi ar Viļu pavadījām daudz laika kopā ar viņu. Un… Simmons izdarīja neizprotamu rokas kustību, un viņa sejā parādījās kaut kas starp kaunīgu biklību un apmierinātu smīnu.
Man atausa gaisma. Tu un Fela? Sim, tas taču ir lieliski!. Es sajūsmināts plati pasmaidīju, bet tad mani samulsināja viņa sejas izteiksme.
- Ak vai! Mans smaids izdzisa. Sim, es neparko negribētu stāties jums ceļā!
- To es zinu. Viņš nevarīgi pasmaidīja. Es tev uzticos.
Es izberzēju acis. Nudien, šī ir ellīga atgriešanās! Un es vēl neesmu pat ticis līdz eksāmeniem.
- Šodien ir pēdējā diena, Simmons atgādināja.
- Es zinu. Piecēlos kājās. Bet pirms tam man vēl šis tas jāpadara.
* * *
Atstāju savu mantību Simmona istabā un devos pie Universitātes kasiera “Dobuma” pagrabtelpās. Rīems bija vīrietis ar skābu, saspringtu seju un puspliku galvvidu, un viņš mani necieta jau kopš brīža, kad pirmajā dimestrī maģistri mācību maksas vietā man bija piešķīruši pabalstu. Viņš nebija radis izsniegt naudu, un tāds gadījums bija nepatīkami izsitis viņu no sliedēm.
Parādīju viņam savu atklāto kredītvēstuli, kas nodrošināja finansējumu no Alverona līdzekļiem. Kā jau iepriekš teicu, tas bija iespaidīga izskata dokuments. Uz tā bija pašrocīgs maera paraksts. Vaska zīmogi. Augstas kvalitātes pergaments. Nevainojams rokraksts.
Pievērsu kasiera uzmanību apstāklim, ka maera vēstule dod Universitātei atļauju segt manu mācību maksu no Alverona līdzekļiem jebkādā daudzumā. Jebkādā daudzumā.
Kasieris pārlasīja dokumentu vēlreiz un atzina, ka tas atbilstot patiesībai.
Žēl gan, ka mana mācību maksa vienmēr bijusi tik zema, es skaļi prātoju. Nekad tā nav pārsniegusi desmit talantus. Universitātei tā ir zaudēta izdevība. Maers taču ir bagātāks par Vintasas karali. Un maksātu jebkādu summu…