Rīems bija attapīgs vīrietis un tūlīt saprata manu mājienu. Pēc neilgas tielēšanās mēs paspiedām viens otram roku, un es pirmo reizi redzēju viņu pasmaidām.
Ātri iekodu pusdienas un iestājos rindā aiz pārējiem studentiem, kuri vēl nebija nokārtojuši pārbaudījumus. Lielākā daļa no tiem bija jaunatnācēji, bet daži, tāpat kā es, gatavojās atsākt mācības pēc pārtraukuma. Rinda bija gara, un visi izskatījās vairāk vai mazāk noraizējušies. Es svilpoju, lai īsinātu laiku, un no ratu tirgotāja nopirku gaļas pīrāgu un krūzi ar karstu sidru.
Kad nokļuvu gaismas lokā pie maģistru galda, apkārt uzvirmoja satraukta šalkoņa. Ari maģistri bija dzirdējuši bēdīgo ziņu un, ieraugot mani dzīvu, jutās diezgan pārsteigti lielākā daļa patīkami pārsteigti. Kilvins pieteica, lai es visā drīzumā ierodoties darbnīcā, bet Mandrags, Dals un Arvils sāka diskutēt par to, kādus kursus es turpmāk studēšot. Elodins tikai pamāja ar roku; viņš bija vienīgais, kuru īpaši neietekmēja mana brīnumainā atgriešanās no viņpasaules.
Neilgais apjukuma brīdis beidzās, rektors atjaunoja kārtību, un sākās mans eksāmens. Uz Dala un Kilvina jautājumiem es atbildēju bez grūtībām, taču kļūdījos Brandera uzdotajos rēķinos un biju spiests atzīties, ka nezinu atbildi uz Mandraga jautājumu par sublimāciju.
Elodins ar nevērīgu rokas mājienu palaida garām savu jautājuma iespēju un plati nožāvājās. Lorrens uzdeva apbrīnojami vieglu jautājumu par Mendera ķecerībām, un mana atbilde bija ātra un gudra. Bet Arvila jautājums par lacilliju man lika labu brīdi padomāt.
Pēdējais bija Hemme, kurš jau kopš manas stāšanās maģistru galda priekšā bija sēdējis drūms kā negaisa mākonis un naidīgi skatījies caur pieri. Mans viduvējais sniegums un lēnās atbildes tomēr bija ievilkušas viņa lūpu kaktiņos pašapmierinātu smīnu. Ikreiz, kad atbildēju nepareizi, viņa acis iedzirkstījās priekā.
- Paskat tikai! viņš novilka, pārcilādams papīru kaudzi priekšā uz galda. Nebiju domājis, ka mums vēlreiz būs jāsastopas ar tādu gaisa jaucēju kā tu. Viņš savilka seju mākslotā smaidā. Es dzirdēju, ka tu esot miris.
- Es dzirdēju, ka jūs valkājot sarkanu mežģīņu korseti, atbildēju lietišķā toni. Bet es neticu visām blēņām, ko izplata tenkotāji.
Sacēlās sašutuma troksnis, un pret mani tūlīt izvirzīja apsūdzību “par nepiedienīgu izturēšanos pret maģistru”. Man piesprieda uzrakstīt atvainošanās vēstuli un samaksāt soda naudu viena sudraba talanta apjomā. Gandarījums pilnīgi atsvēra maksu.
Tomēr mana uzvedība nebija cildināma, turklāt tā izpaudās nereizē un jo vairāk kaitēja tāpēc, ka manas eksāmena atbildes nebija spožas. Tā nu mana mācību maksa sasniedza divdesmit četrus talantus. Protams, mana izturēšanās liecināja, ka jūtos loti neveikli.
Pēc tam es aizgāju atpakaļ uz Universitātes kasi. Oficiāli pasniedzu Rīemam Alverona kredītvēstuli un neoficiāli saņēmu savu norunāto daļu: pusi no katras summas, kas pārsniedz desmit talantus. Ieliku saņemtos septiņus talantus makā un izklaidīgi prātoju, vai kāds jebkad ir tik labi atalgots par nekaunību un sliktām zināšanām.
Devos uz Ankera viesnīcu un ar prieku uzzināju, ka tās saimniekam neviens nav pavēstījis par manu nāvi. Manas istabas atslēga gulēja kaut kur Kentes jūras dibenā, bet Ankeram bija rezerves eksemplārs. Uzkāpu augšā un, ieraugot pazīstamos slīpos griestus un šauro gultu, sajutu patīkamu mieru. Visas virsmas klāja plāna putekļu kārta.
Varbūt jūs domājat, ka pēc Alverona muižas krāšņajiem apartamentiem šī necilā istabiņa ar slīpajiem griestiem un šauro gultu man šķitīs apgrūtinoši maza. Ja tā, tad jūs ārkārtīgi maldāties. Enerģijas pilns, izkravāju ceļamaisu un sāku slaucīt no kaktiem zirnekļa tīklus.
Pēc stundas man bija izdevies dabūt vaļā lādi, kas stāvēja gultas galā, un izņemt tajā noglabātās lietas. Atradu savu daļēji izjaukto harmonijas pulksteni un mazliet paknibinājos ap to, cenzdamies atcerēties, vai esmu gribējis to izjaukt vai salikt kopā.
Tā kā man nebija citu steidzamu saistību, pēc iekārtošanās nolēmu doties vēlreiz pāri upei. Iegriezos “Eolijā”, kur Deohs mani apsveica ar aizrautīgu lāča skāvienu, gandrīz paceldams mani gaisā. Pēc ilgā laika, ko biju pavadījis ceļā, starp svešiniekiem un ienaidniekiem, es biju aizmirsis, ko nozīmē atrasties draudzīgu seju lokā. Kopā ar Deohu un Stančionu iedzērām pa kausam un pārmijām stāstus, līdz ārā sāka krēslot, un es devos tālāk, atstājis viņus veicam vakara pienākumus.
Kādu laiku staigāju pa pilsētu, apmezdams loku gar dažiem pazīstamiem pansiju namiem un krogiem. Izstaigāju divus vai trīs publiskos parkus. Pasēdēju uz soliņa zem koka kādā no iekšpagalmiem. Deohs bija man teicis, ka veselu gadu neesot redzējis pat Dennas ēnu. Tomēr pat neauglīgi viņas meklējumi deva man savdabīgu sirdsmieru. Dažā ziņā šķita, ka tā ir mūsu attiecību būtība.
* * *
Vēlākā vakara stundā es uzkāpu uz “Centra” jumta un pa skursteņu un šīfera, māla un skārda plāksnīšu pazīstamo labirintu devos uz pazīstamo vietu. Nogriezies gar stūri, ieraudzīju uz skursteņa sēžam Auri. Viņas garie, smalkie mati peldēja ap galvu tā, it kā viņa atrastos zem ūdens. Auri lūkojās augšup uz mēnesi un šūpoja kailās kājas.
Es klusi noklepojos, un Auri paskatījās uz manu pusi. Viņa nolēca no skursteņa, pārskrēja jumta laukumam un apstājās dažu soļu attālumā no manis. Viņas smaids bija spožāks nekā mēness. “Čirkstūdenī” ir apmetusies vesela ežu ģimene! viņa jūsmīgi paziņoja.
Tad viņa paspēra vēl divus soļus un satvēra manu plaukstu abās savējās. Mazuļi ir sīciņi kā ozolzīles! Auri viegli parāva mani aiz rokas. Aiziesim apskatīt!
Ļāvu, lai Auri ved mani pāri jumtam līdz ābelei, pa kuru mēs allaž rāpāmies lejā uz iekšpagalmu. Kad beidzot bijām to sasnieguši, viņa apstājās, paskatījās lejup uz ābeli un pēc tam uz manu plaukstu, ko joprojām turēja savās sīkajās, baltajās rokās. Tvēriens nebija ciešs, bet apņēmīgs, un viņa negrasījās laist mani vaļā.
- Man tevis pietrūka, viņa klusi teica, nepaceldama skatienu. Neej vairs projām!
- Laikam neiešu vis, es maigi sacīju. Man šeit ir pārāk daudz, ko darīt.
Auri mazliet piešķieba galvu un paskatījās augšup uz mani cauri kuplajam matu mākonim. Piemēram, apciemot mani?
- Piemēram, apciemot tevi, es apstiprināju.
SIMT ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA . bezasiņu Dūre
PĒC ATGRIEŠANĀS Universitātē mani gaidīja vēl viens pārsteigums.
Dažas dienas vēlāk aizgāju uz “Frakciju”, lai atsāktu darbu. Kaut gan pašlaik man vairs nebija izmisīgi jāclnās par iztiku, es jutu vajadzību pēc paša darba. Veidojot kaut ko savām rokām, cilvēks gūst dziļu gandarījumu. īstena artefakcija ir kā dziesma ar taustāmiem apveidiem. Tas ir radīšanas akts.
Tāpēc es aizgāju uz “Novietni”, nolēmis sākt ar kaut ko vienkāršu, jo ilgāku laiku nebiju praktizējies. Piegājis pie lodziņa, ieraudzīju pazīstamu seju. Sveiks, Bazil! es teicu. Ko tu šoreiz esi pastrādājis, ka tevi nosūtīja uz šejieni?
Bazils nolaida skatienu. Neatbilstoši rīkojos ar reaģentiem, viņš atrūca.
Es iesmējos. Tas nav tik traki! Pēc dienkopas tiksi atpakaļ.
- Jā. Viņš paskatījās uz mani un neveikli pasmaidīja. Man jau stāstīja, ka tu esot atpakaļ. Vai atnāci pēc patenta atlīdzības?
Pārtraucu domās uzskaitīt materiālus, kas man būtu vajadzīgi karstuma piltuves pagatavošanai. Kā, lūdzu?
Bazils piešķieba galvu. Pēc patenta atlīdzības, viņš atkārtoja. -» Par Bezasiņu Dūri. Viņš bridi neizpratnē skatījās uz mani, bet tad attapās. Pareizi, tu taču nevari zināt… Uz bridi aizgājis no lodziņa, Bazils atgriezās, nesdams kaut ko līdzīgu astoņmalu lampai, kas viscaur bija darināta no dzelzs.