Šis priekšmets izskatījās citāds nekā mans kādreizējais bultu ķērājs. Es savējo biju gatavojis no atgriezumiem, un tam bija raupjas malas. Bazila atnestais darinājums bija gluds un spīdīgs. Visas daļas teicami piegulēja cita citai, un rīks bija pārklāts ar plānu, caurspīdīgu alķīmiskas lakas kārtiņu, lai pasargātu to no lietus un rūsas. Gudri darīts, es nodomāju, man vajadzēja to iekļaut jau sākotnējā risinājumā.
Kaut arī man glaimoja apziņa, ka mans projekts kādam ir tik labi paticis, lai viņš gatavotu līdzīgu priekšmetu, es vienlaikus jutos aizkaitināts, ka šis bultu ķērājs ir ievērojami vairāk noslīpēts nekā mans oriģināls. Ievēroju, ka atsevišķās daļas ir uzkrītoši vienādas. Vai kāds izgatavoja veidnes? es jautāju.
- Jā, Bazils apstiprināja. Jau labi sen. Divus komplektus. Viņš pasmaidīja. Jāteic, ka tā ir ļoti gudra ierīce. Man bija ilgi jālauza galva par to, kā darbojas inerciālais sprūds, bet tagad beidzot esmu sapratis… Viņš piesita pirkstu pie pieres. Divus tādus es pagatavoju pats. Nauda ir pieklājīga, ja samēro ar izlietoto laiku. Tā vis nav kaut kāda klāja lampa.
Tas man izvilināja smaidu. Jebkas ir labāks par klāja lampām, piekritu viņam un paņēmu priekšmetu rokās. Vai šis ir tavs darbs?
Bazils papurināja galvu. Manējo nopirka jau pirms mēneša. Šie ilgi nestāv plauktā. Tas bija gudri, ka tu noteici tik zemu cenu.
Pagrozīju savu izgudrojumu rokās un ieraudzīju, ka metālā ir iegravēts vārds. Lielie burti bija iegrebti dziļi, tāpēc sapratu, ka uzraksts ir iestrādāts ari veidnē. “Bezasiņu Dūre”, es izlasīju.
Paskatījos uz Bazilu. Viņš pasmaidīja. Tu aizceļoji, neiedevis tam pienācīgu nosaukumu, viņš teica. Tad Kilvins to oficiāli piereģistrēja un iekļāva sarakstos. Pirms pārdošanas mums vajadzēja to kaut kā nosaukt. Viņa smaids kļuva mazliet bālāks. Bet tas bija ap to laiku, kad pienāca ziņa par tavu pazušanu jūrā. Kilvins iesaistīja maģistru Elodinu…
- Lai atrastu īsto vārdu, es teicu, joprojām grozīdams priekšmetu rokās. Protams!
- Kilvins drusku ņurdēja pretī, Bazils sacīja. Nosauca to par dramatisku muļķību. Bet vārds pielipa. Viņš noliecās un, brīdi pameklējies, izvilka reģistru grāmatu. Lai nu kā, vai gribi saņemt savu daļu? Viņš sāka šķirstīt lappuses. Līdz šim laikam tev noteikti sakrājies jau krietns cipars. Šos rīkus gatavo daudzi.
Atradis meklēto lappusi, Bazils pārvilka pirkstu kādai rindai. Re, tepat ir! Līdz šim pārdoti divdesmit astoņi…
- Bazil, es nesaprotu, par ko tu runā! es viņu pārtraucu. Par pirmo, ko es pagatavoju, Kilvins man jau samaksāja.
Bazils sarauca pieri. Tā ir tava izgudrotāja daļa, viņš lietišķi paskaidroja. Redzēdams neizpratni manā sejā, viņš turpināja: Katru reizi, kad “Novietne” kaut ko pārdod, “Frakcija” saņem trīsdesmit procentus no starpniecības naudas, un tas, kurš attiecīgo lietu ir izgudrojis, saņem desmit procentus.
- Biju iedomājies, ka “Novietne” patur visus četrdesmit, es izbrīnījies teicu.
Bazils paraustīja vienu plecu. Visbiežāk jā. Lielākā daļa agrāko projektu pieder “Novietnei”. Parasti mums ir darīšana ar sen izgudrotām lietām. Bet ja gadās kaut kas jauns…
- Manets man to nekad nav teicis, es sacīju.
Bazils savilka seju tādā kā vainīgā grimasē. Vecais Manets ir darba zirgs, viņš iecietīgi atbildēja. Bet viņam nav daudz novatorisku ideju. Viņš te ir darbojies, hm, trīsdesmit gadu? Šķiet, šajā laikā nav tapis neviens projekts ar viņa vārdu. Bazils pārlapoja reģistru grāmatu, pārlaizdams ātru skatienu lappusēm. Lielākajai daļai nopietnu artefakcijas meistaru ir vismaz viens garadarbs, ar ko lepoties, kaut arī tas būtu gluži nelietderīgs.
Man galvā riņķoja skaitļu virknes. Tātad desmit procentu no katriem astoņiem talantiem, es nomurmināju, tad paskatījos augšup. Vai tu gribi teikt, ka mani šeit gaida divdesmit divi talanti?
Bazils pamāja ar galvu, pētīdams žurnāla ierakstu. Divdesmit divi un četri, viņš noteica un izvilka zīmuli un papīra lapu. Vai gribi izņemt visu?
Es nespēju apvaldīt smaidu.
* * *
Kad devos uz Imri, mans naudas maks bija tik smags, ka baidījos, vai nesākšu klibot. Iegriezos Ankera viesnīcā, lai paņemtu savu ceļamaisu: uzlikts uz otra pleca, tas radīja zināmu līdzsvaru.
Kādu laiku klīdu pa pilsētu, bezmērķīgi apstaigādams vietas, kurās savulaik bijām kavējušies kopā ar Dennu. Nebeidzu domāt, kurā pasaules malā viņa pašlaik varētu atrasties.
Beidzis ierasto meklējumu rituālu, devos uz šauro ieliņu, kas oda pēc veciem taukiem, un uzkāpu pa šaurajām kāpnēm. Enerģiski pieklauvēju pie Devi durvīm, kādu laiku nogaidīju, tad pieklauvēju atkal, šoreiz skaļāk.
Aiz durvīm noklabēja aizbīdnis, un apgriezdamās noklikstēja atslēga. Durvis pavērās šaurā spraugā, un manī raudzījās bāli zilu acu pāris. Es pasmaidīju.
Durvis lēni atslīdēja vaļā. Uz sliekšņa stāvēja Devi, nolaidusi rokas gar sāniem un raudzīdamās manī ar trulu, neizteiksmīgu skatienu.
Es izbrīnā savilku uzacis. Kas noticis? Vai es nedzirdēšu nevienu šķelmīgu asprātību?
- Es nekārtoju darījumus uz sliekšņa, Devi mehāniski sacīja. Viņas balss bija pilnīgi neizteiksmīga. Tev jānāk iekšā.
Es gaidīju, bet Devi neatkāpās malā. Jutu no istabas viņai garām strāvojam kanēļa un medus smaržu.
- Devi, vai tev nekas nekait? es jautāju.
- Tu taču… Viņa aprāvās, joprojām truli skatīdamās uz mani. Viņas balss bija tukša un nedzīva. Tu esot miris.
- Gan šajā, gan daudzējādā citādā ziņā man jāsagādā vilšanos, es teicu.
- Es biju pārliecināta, ka viņš to ir izdarījis, Devi turpināja. Viņa tēvam pieder barona īpašumi, ko sauc par Pirātu salām. Man bija skaidrs, ka viņš to ir izdarījis, jo mēs toreiz aizdedzinājām viņa istabas. Faktiski es biju tā, kas pielaida uguni, bet viņš to nevarēja zināt. Viņš redzēja tikai tevi. Tevi un to keldiešu puisi.
Devi uzmanīgāk ielūkojās manī, samirkšķinādama acis. Vienmēr biju zinājis, ka šai gaeletei ar laumiņas seju ir gaiša āda, tomēr pirmo reizi es redzēju viņu tik bālu. Tu esi garāks, viņa teica. Biju aizmirsusi, cik tu esi garš.
- Un es biju aizmirsis, cik tu esi skaista, es teicu. Tomēr pavisam aizmirst to nebija iespējams.
Devi joprojām stāvēja durvīs nobālušu seju un, nenovērsdama skatienu, lūkojās manī. Es nobažījies paspēru soli uz priekšu un viegli uzliku plaukstu uz viņas rokas. Devi neatrāvās, kaut gan es neapzināti biju to gaidījis. Viņa tikai paskatījās lejup uz manu plaukstu.
- Es gaidu kādu sulīgu domu graudu! mēģināju viņu draudzīgi paķircināt. Parasti tev tie padodas ašāk.
- Laikam šobrīd es nespēšu ar tevi mēroties asprātībā, Devi atbildēja.
- Par mērošanos asprātībā es nekad nebiju domājis, es teicu. Tomēr man patīk šad un tad paķircināties.
Devi tikko jaušami pasmaidīja, un viņas vaigos atgriezās drusciņa sārtuma. Ak tu zirga sūds! viņa izmeta.
- Tas jau ir labāk, es uzmundrinoši attraucu un izvilku viņu no durvju ailas dzirkstošajā rudens pēcpusdienā. Es zināju, ka tu to spēj!
* * *
Mēs divatā aizgājām līdz tuvākajai viesnīcai, un pēc maza alus kausa un prāvām pusdienām Devi atguvās no trieciena, ko bija izraisījusi mana parādīšanās nepārprotami dzīvā izskatā. Drīz vien viņas mēle kļuva tikpat asa kā agrāk, un mēs dzērām pikantu sidru, bārstīdami abpusēji ķircinošas dzēlības.