Pēc tam aizstaigājām atpakaļ līdz viņas dzīvoklim virs miesnieka bodes, un Devi atklāja, ka ir aizmirsusi aizslēgt durvis.
- Žēlīgais Tehlu! viņa izdvesa, līdzko bijām iegājuši iekšā, un drudžaini paskatījās apkārt. Tā man gadās pirmoreiz.
Pārlaidis skatienu istabai, es pārliecinājos, ka nekas liels kopš mana pēdējā apmeklējuma tajā nav mainījies, ja neņem vērā to, ka otrs Devi grāmatplaukts bija līdz pusei pilns. Pētīju grāmatu virsrakstus, kamēr Devi apstaigāja pārējās istabas, raudzīdamās, vai kaut kā netrūkst.
- Vai gribi paņemt kaut ko izlasīt? viņa jautāja, atgriezdamās pie manis.
- Patiesībā gribēju kaut ko piedāvāt tev, es teicu.
Noliku ceļamaisu uz viņas rakstāmgalda un rakņājos tajā, līdz atradu plakanu vaskadrānā ievīstītu taisnstūra paciņu, kas bija pārsieta ar auklu. Nometu ceļamaisu uz grīdas un uzliku paciņu uz galda, pabīdīdams to uz viņas pusi.
Ar šaubpilnu izteiksmi sejā Devi piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās un atraisīja iesaiņojumu. Tajā bija Celum Tinture eksemplārs, kuru biju nočiepis no Kaudika bibliotēkas. Tas nebija īpašs retums, tomēr alķīmiķei, kura izraidīta no Arhīviem, tas varēja kalpot par noderīgu izziņu avotu. Tiesa gan, par alķīmiju es daudz neko nezināju.
Devi nopētīja grāmatu. Un ko tas nozīmē?
Es iesmējos. lā ir dāvana.
Viņa paskatījās uz mani, šauri samiegusi acis. Ja tu domā, ka tādā veidā dabūsi aizdevuma pagarinājumu…
Es papurināju galvu. Man vienkārši likās, ka tev tā varētu patikt, es teicu. Ja runa ir par aizdevumu… Izvilku naudas maku un noskaitīju uz rakstāmgalda deviņas prāvas talantu monētas.
- Ak tā! Devi, mazliet pārsteigta, noteica. Izskatās, ka daži ir bijuši ienesīgā ceļojumā. Viņa paskatījās uz mani. Vai labāk negribi pagaidīt, līdz būsi samaksājis mācību maksu?
- Par to ir jau gādāts, es atbildēju.
Devi nepakustējās, lai savāktu naudu. Man negribētos jauna dimestra sākumā atstāt tevi ar tukšu kabatu, viņa teica.
Pasvārstīju naudas maku rokā. Tas nodzinkstēja ar pievilcīgi krāšņu, gandrīz melodisku skaņu.
Devi izņēma atslēgu un atslēdza rakstāmgalda apakšējo atvilktni. Viņa pēc kārtas izņēma manu “Retorikas un loģikas” eksemplāru, manas talanta stabulītes, simpātijas lampu un Dennas gredzenu.
Viņa rūpīgi nolika visus priekšmetus uz galda, tomēr joprojām nesteidzās savākt monētas. Tavā rīcībā vēl ir divi mēneši, pirms noteiktais laiks būs galā, viņa teica. Vai esi pārliecināts, ka negribi pagaidīt?
Neizpratnē paskatījos uz naudu, kas gulēja uz galda, pēc tam pārlaidu skatienu Devi istabai. Kā puķe, kas atraisa ziedlapas, man galvā spēji atausa atskārsme. Runa nav par naudu, vai ne? es sacīju, izbrīnījies, ka tik ilgi neesmu to aptvēris.
Devi piešķieba galvu uz sāniem.
Ietvēru rokas kustībā grāmatplauktus, lielo gultu ar samta aizkariem, Devi pašu. Nekad agrāk nebiju ievērojis, ka viņas šķietami neizsmalcinātais apģērbs ir šūts no laba auduma un tikpat eleganti piegriezts kā jebkura aristokrāta ietērps.
- Runa nav par naudu, vai ne? es atkārtoju. Vēlreiz paskatījos uz viņas grāmatām. Šī bibliotēka bija vismaz piecsimt talantu vērta.
- Nauda tev ir tikai ēsma. Tu to pasvied izmisušiem cilvēkiem, kuri tev var noderēt, un ceri, ka viņi nespēs to atdot. Tavs īstais darbalauks ir pakalpojumi.
Devi klusi pasmējās. Nauda noder vienmēr, viņa teica, un viņas acīs dzirkstīja uguntiņas. Bet pasaulē ir daudz kā tāda, ko cilvēki nekad nepārdod. Pakalpojumiem un saistībām ir daudz, daudz lielāka vērtība.
Paskatījos lejup uz deviņiem mirdzošajiem talantiem, kas gulēja uz Devi rakstāmgalda. Tev nav nekādas minimālās aizdevuma summas, vai ne? es jautāju, jau iepriekš zinādams atbildi. Tu man tā teici tikai tādēļ, lai es būtu spiests aizņemties vairāk. Tu cerēji, ka izrakšu sev pārāk dziļu bedri un nespēšu tev atdot parādu.
Devi saulaini pasmaidīja. Tu esi izpratis spēlīti, viņa teica un sāka vākt kopā monētas. Paldies par piedalīšanos!
SIMT ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA . zobens un ēnsegs
TAGAD, KAD mans naudas maks bija neticami pilns un Alverona kredltvēstule nodrošināja mācību maksu, ziemas dimestris man aizritēja bezrūpīgi kā pastaiga dārzā.
Bija ļoti savādi, ka nevajadzēja vairs dzivot kā sīkstulim. Es valkāju drēbes, kas man labi piegulēja, un varēju atļauties nodot tās mazgāšanā. Kad vien vēlējos, varēju dzert kafiju un ēst šokolādi. Man vairs nebija augu dienu jāsvlst “Frakcijā”, un es varēju darboties gluži vienkārši tādēļ, lai apmierinātu savu zinātkāri un īstenotu projektus, kuri man sagādāja patiesu prieku.
Tā kā gandrīz gadu biju pavadījis projām no Universitātes, man vajadzēja krietnu laiku, lai atkal iejustos tās dzīvē. Savādi šķita diendienā nenēsāt zobenu. Pret to šeit valdīja nelabvēlīga attieksme, un es zināju, ka tas nebūtu iemantoto nepatikšanu vērts.
Sākumā atstāju Cezūru savā istabā. Taču es labāk par daudziem citiem zināju, cik viegli ir šeit ielauzties un to nozagt. Loga papildu aizslēgs varēja atturēt tikai ļoti izsmalcinātu zagli. Lietišķāk noskaņots kramplauzis vienkārši izsistu stiklu, paņemtu, ko vēlas, un pazustu nepilnas minūtes laikā. Tā kā zobens bija neatvietojams vistiešākajā nozīmē un es biju solījis to glabāt drošībā, pēc neilga laika pārvietoju to uz slēptuvi Apakšzemē.
Ēnsegu turēt pie rokas bija vienkāršāk, jo es mācēju, nedaudz piestrādājot, mainīt tā apveidus. Tagad tas reti viļņoja pats no sevis. Biežāk bija vērojams, ka tas īpaši neplīvo pat spēcīgās vēja brāzmās. Varētu domāt, ka citi to tūlīt pamanīs, taču tā nenotika. Pat Vilems un Simmons, kas mēdza zoboties par manu sirsnību pret apmetni, nesaskatīja tajā neko citu kā tikai īpaši izsmalcinātu apģērba gabalu.
Patiesībā vienīgi Elodins ievēroja, ka tas nav gluži ikdienišķs apmetnis. Kas tas tāds? viņš iesaucās, kad mēs sastapāmies nelielā iekšpagalmā blakus “Centram”. Kā tas noticis, ka tu esi enshaedn?
- Kā, lūdzu? es atjautāju.
- Tavs ēnu apmetnis, zēn! Tavs mainīgais ēnsegs! Kā, pie visiem Dieviem, tu tiki pie shaed? Manu izbrīnu viņš noturēja par nezināšanu.
- Vai tad tu pats nezini, kas tev mugurā?
- Es zinu, kas tas ir. Tikai brīnos, kā to zināt jūs, es atbildēju.
Elodins uzmeta man apvainotu skatienu. Es nebūtu nekāds vārdnieks, ja pa gabalu nepazītu feju ēnsegu! Viņš satvēra apmetņa stūri pirkstos. Jā, tas ir lielisks. Gabaliņš no senas maģijas, kādu reti gadās turēt rokās.
- īstenībā tā ir gluži nesena maģija, es teicu.
- Ko tu ar to gribi teikt? Elodins noprasīja.
Sapratis, ka mans paskaidrojums izvērtīsies garā stāstā, Elodins aizveda mani uz mazu, mājīgu krodziņu, kuru es agrāk nebiju pamanījis. Patiesībā to bija grūti pat saukt par krodziņu. Tajā nebija ne čalojošu studentu, ne alus dvingas. Tā bija krēslaina, klusa telpa ar zemiem griestiem un šur tur izvietotiem mīkstiem, ērtiem krēsliem. Gaisā jautās ādas un veca vīna smarža.
Mēs sēdējām blakus sildītājam un malkojām karstu sidru ar garšvielām, un es izstāstīju Elodinam visu par savu neparedzēto ceļojumu Fae valstībā. Tas man sagādāja brīnišķu atvieglojumu. Līdz šim es nevienam nebiju uzdrošinājies to stāstīt, jo baidījos, ka mani izsmies un izstums no Universitātes.
Elodins izrādījās apbrīnojami uzmanīgs klausītājs. Sevišķi viņu ieinteresēja cīņa starp mani un Felurianu, kad viņa bija centusies pakļaut mani savai gribai. Kad biju beidzis stāstīt, Elodins apbēra mani ar jautājumiem. Vai es atceroties, ko esot teicis, lai izsauktu vēju? Ko es tobrīd esot jutis? Vai dīvainās modrības stāvoklis esot vairāk atgādinājis sajūtas dzērumā vai pēc spēcīga trieciena?