Atbildēju, cik sakarīgi spēju, un beidzot Elodins atlaidās krēslā, piekrītoši mādams pats sev ar galvu. Tā ir laba zīme, ja audzēknis dodas ķert vēju un patiešām to notver, viņš atzinīgi teica. Tagad tu esi to izsaucis jau divreiz. Turpmāk būs arvien vieglāk.
- Patiesībā trīsreiz, es teicu. Kad biju Ademrē, es to notvēru vēlreiz.
Elodins iesmējās. Tu medīji vēju līdz pat kartes malai! viņš iesaucās un izdarīja plašu žestu ar kreiso roku, izpletis pirkstus. Bezgala pārsteigts, es sapratu, ka tā ir daļa no ademu roku valodas ar nozīmi izbrīns un godbijība. Kā tu tobrīd juties? Kā tev šķiet, vai tu spētu vēlreiz atrast vēja vārdu, ja rastos vajadzība?
Koncentrēju domas, cenzdamies ievirzīt prātu Virpuļojošajā Lapā. Pēdējoreiz biju to darījis pirms mēneša un tūkstoš jūdžu attālumā, un nebija viegli iedabūt prātu dīvainajā, kustīgajā tukšumā.
Beidzot man tas izdevās. Pārlaidu skatienu mazajai telpai, cerēdams ieraudzīt vēja vārdu kā pazīstama drauga seju. Taču redzēju vienīgi putekļu krislīšus zibam saules gaismā, kas slīpi staroja no loga.
- Nu? Elodins jautāja. Vai tu varētu to izsaukt, ja vajadzētu?
Es vilcinājos. Varbūt.
Elodins saprotoši pamāja ar galvu. Bet droši vien ne jau tad, kad tev to lūgtu kāds cits?
Biju spiests piekrist un jutos visai sarūgtināts.
- Nezaudē dūšu! Tas mums dos virzienu, kurā strādāt. Viņš plati pasmaidīja un uzsita man pa plecu. Bet man šķiet, ka tavs stāsts ietver vairāk, nekā tu apzinies. Tu izsauci kaut ko vairāk par vēju. No tava teiktā es spriežu, ka tu izsauci pašas Felurianas vārdu.
Brīdi kavējos domās. Manas atmiņas par Fae valstībā pavadīto laiku bija dīvaini saraustītas, un tikpat miglainas bija arī atmiņas par saskarsmi ar Felurianu: izplūduši, sapņiem līdzīgi mirkļi. Kad pūlējos atcerēties tos sīkāk, gandrīz šķita, ka tas viss noticis ar citu cilvēku. Laikam tas ir iespējams.
- Vairāk nekā iespējams! Elodins apgalvoja. Ļoti šaubos, vai tik senu un varenu būtni kā Feluriana varētu pakļaut tikai ar vēju. Negribu noniecināt tavus sasniegumus, viņš steigšus piebilda. Izsaukt vēju spēj labi ja viens students no tūkstoša. Bet izsaukt dzīvas būtnes vārdu, turklāt vēl tad, ja tā ir Fae valstības būtne… Viņš lūkojās uz mani, izbrīnā savilcis uzacis. Tas jau ir gluži cits stāsts.
- Kāpēc dzīvas būtnes vārdam jābūt tik atšķirīgam? es jautāju un pats atbildēju uz savu jautājumu. Tāpēc, ka cilvēks ir komplicētāks.
- Tieši tā! Elodins atsaucās. Mana atskārsme viesa viņā pacilātību.
- Lai kaut ko nosauktu vārdā, tev tas pilnībā jāizprot. Akmens vai vēja brāzma ir gana sarežģīti. Bet cilvēks… Viņš zīmīgi apklusa.
- Neuzdrošinos teikt, ka būtu izpratis Felurianu, es sacīju.
- Kaut kas tevī viņu izprata, Elodins nepiekrita. Tavs dusošais prāts. Tas ir nenoliedzams retums. Ja tu būtu apzinājies, cik tas ir grūti, tev nebūtu nekādu cerību to izdarīt.
* * *
Tā kā trūkums vairs nespieda mani nebeidzamas stundas strādāt “Frakcijā”, es varēju nodoties mācibām daudz vairāk nekā agrāk. Turpināju ierastos kursus, pilnveidojot simpātijas, medicīnas un artefakcijas prasmes, tad pievienoju tiem nodarbības ķīmijā, herboloģijā un salīdzinošajā sieviešu anatomijā.
Sastapšanās ar Loklesu neatslēdzamo lādi bija uzjundījusi manu ziņkāri, un es mēģināju izdibināt kaut ko par illiešu stāstu mezgliem. Tomēr drīz atklāju, ka grāmatas par Illu ir galvenokārt vēsturiskas, nevis lingvistiskas un nesniedz nekādu informāciju par to, kā mezgls faktiski izlasāms.
Tad ķēros pie Mirušajiem reģistriem un kādā no nepievilcīgajiem zemo griestu pagrabstāva kaktiem atradu atsevišķu plauktu ar pamestām grāmatām par Illu. Pēc tam, meklēdams vietu, kur apsēsties un lasīt, aiz sastatņu plaukta izvirzījuma atklāju mazu, skatienam slēptu istabiņu.
Tas nebija lasāmkambaris, kā man šķita pirmajā brīdī. Tajā bija novietotas neskaitāmas koka spoles, ap kurām satītas mezglotas auklas. Tās nebija grāmatas vārda precīzajā nozīmē, bet gan savdabīgs illiešu ekvivalents. Pāri visam klājās plāna putekļu kārta, un es šaubījos, vai pēdējos gadu desmitos kāds šajā istabā ir spēris kāju.
Slepenas lietas man allaž ir nozīmējušas lielu vilinājumu. Tomēr es drīz atklāju, ka izlasīt mezglus ir neiespējami, ja vispirms nav apgūta illiešu valoda. Tādu nodarbību Universitātē nebija, un pēc ilgākas taujāšanas es neatradu nevienu Valodniecības maģistra gilleru, kurš zinātu vairāk par dažiem atsevišķiem vārdiem.
Tas mani īpaši nepārsteidza, jo Illa bija tikpat kā saberzta putekļos zem Aturas impērijas dzelzs zābaka. Nelielo daļiņu, kas pastāvēja vēl šodien, apdzīvoja galvenokārt aitas. Un, stāvot illiešu zemes vidū, varēja aizsviest akmeni pāri robežai. Tomēr tāds meklējumu iznākums mani nepārprotami sarūgtināja.
Bet pēc dažām dienām Valodniecības maģistrs ataicināja mani pie sevis uz kabinetu. Viņš bija uzzinājis par manu interesi, un izrādījās, ka viņš itin labi prot illiešu valodu. Valodniecības maģistrs piedāvāja man individuālas mācības, un es ar prieku pieņēmu šo piedāvājumu.
Kopš ierašanās Universitātē biju redzējis Valodniecības maģistru tikai eksāmenu laikā un tajās reizēs, kad biju izsaukts “uz ragiem” par disciplīnas pārkāpumiem. Rektora amatā viņš bija diezgan drūms un oficiāls. Taču tad, kad maģistrs Herma nesēdēja rektora krēslā, viņš bija apbrīnojami prasmīgs un patīkams skolotājs, asprātīgs cilvēks ar apbrīnojami negodbijīgu humora izjūtu. Kad viņš man pirmoreiz pastāstīja piedauzīgu anekdoti, es aiz pārsteiguma gandrīz apgāzos.
Elodinam šajā dimestri nebija nodarbību, bet es viņa vadībā uzsāku vārdu meistarības privātstundas. Tagad, kad šķietamajā Elodina plānprātībā biju saskatījis zināmu metodi, šis darbs padevās krietni vieglāk.
Grāfs Threpe bija bezgala sajūsmināts, ieraudzīdams mani dzīvu, un sarīkoja augšāmcelšanās svinības, kurās lepni iepazīstināja mani ar vietējo aristokrātiju. Šim notikumam par godu es pasūtīju īpašu apģērbu un nostalģijas uzplūdā liku to pašūt senajās krāsās, kādas bija valkājusi mana trupa: zaļajos un pelēkajos lorda Greifallova toņos.
Pēc svinībām, sēžot pie vīna pudeles Threpes viesistabā, es izstāstīju viņam savus piedzīvojumus. Notikumus ar Felurianu paturēju pie sevis, jo zināju, ka viņš tik un tā tiem neticētu. Nevarēju stāstīt arī visu, ko biju darījis, būdams maera dienestā. Tāpēc Threpe nosprieda, ka Alverona atlīdzība bijusi visai dāsna. Es nepūlējos to apstrīdēt.
SIMT ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . stāsti
ZIEMAS DIMESTRA laikā Ambrozs bija aplaimojis Universitāti ar iepriecinošu prombūtni, taču pavasari viņš atgriezās vecajā ligzdā kā uzbāzīgs, neciešams gājputns. Tā nebija sagadīšanās, ka nākamajā dienā pēc viņa atgriešanās es izlaidu visas nodarbības un no rīta līdz vakaram uzturējos darbnīcā, gatavodams sev jaunu grammu.
Līdzko nokusa sniegs un zeme atkal kļuva stingra, es atsāku vingrināties ketana mākslā. Atcerēdamies, cik dīvaini man tas bija šķitis, kad redzēju to pirmoreiz, es trenējos savrupā meža stūri uz ziemeļiem no Universitātes.
Līdz ar pavasari pienāca nākamo eksāmenu laiks. Aizgāju uz tiem, pamatīgu paģiru mocīts, un netiku galā ar vairākiem jautājumiem. Mana nākamā mācību maksa tika noteikta astoņpadsmitarpus talantu apjomā, un es nopelnīju četrus talantus ar sīknaudu, ko man izsniedza kasieris.