Viesnīcas ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja smagi soļi. Durvju aizbīdnis trokšņaini nograbēja, pēc tam atskanēja skaļš: “Hallo!”, kam sekoja vairāki klauvējieni.
- Vienu mirkli! Kots iesaucās. Aizsteidzies pie ārdurvīm, viņš pagrieza masīvo atslēgu durvju spožajā misiņa slēdzenē.
Uz lieveņa stāvēja Greiams, pacēlis masīvo plaukstu nākamajam klauvējienam. Ieraugot viesnīcnieku, laikazoba izvagotā seja atplauka smaidā. Vai Basts šorīt atkal darbojas tavā vietā? viņš jautāja.
Kots iecietīgi pasmaidīja.
- Viņš ir lāga zēns, Greiams teica. Tikai viegli uzbudināms. Nodomāju, ka tu šodien varbūt nemaz neslēgsi vaļā. Viņš nokremšļojās un brīdi novērsa skatienu lejup. Šajos apstākļos es par to nebrīnītos.
Kots iebāza atslēgu kabatā. Strādājam kā katru dienu. Ko es varu darīt tavā labā?
Greiams pakāpās sānis no durvīm un norādīja uz ielu, kur stāvēja rati ar trim mucām. Tās bija jaunas, no bāla, pulēta koka ar spožām metāla stīpām. Es zināju, ka vakarnakt nekāda gulēšana nesanāks, tāpēc sameistaroju tev šīs. Turklāt dzirdēju, ka šodien te iegriezīšoties Bentoni ar pirmo ziemas ābolu kravu.
- Tas ir ļoti laipni no tevis.
- Glītas un stingras, ziemu izturēs teicami. Greiams piegāja pie ratiem un lepni paklaudzināja pa mucas sānu. Ziemas ābols Lieliski palīdz
* aizdzīt izsalkumu. Viņš paskatījās uz Kotu ar dzirkstošu uguntiņu acīs un vēlreiz paklaudzināja pa mucas sānu. Saproti? Redzi, kādas stīpas?
Kots paklusi norūcās un paberzēja seju ar plaukstu.
Greiams guldzoši pasmējās un pārlaida plaukstu vienai no mucas spožajām stīpām. Es nekad agrāk nebiju gatavojis mucu ar misiņa stīpām, bet šitās sanāca tik labas, cik vien varēja gribēt. Ja nav pietiekami stingras, padod man ziņu! Gan savedīšu kārtībā.
- Labi, ka tās tev neprasīja pārāk daudz rūpju, viesnīcnieks teica.
- Mans pagrabs kļūst mitrs. Baidos, ka dzelzs pāris gados varētu sarūsēt.
Greiams pamāja ar galvu. Prātīgi sacīts! viņš teica. Daudzi neskatās tik tālu uz priekšu. Viņš saberzēja plaukstas. Vai nāksi palīgā? Man negribētos nosviest kādu zemē un apskādēt tavu grīdu.
Abi vīri ķērās pie darba. Divas mucas ar misiņa stīpām viņi nonesa pagrabā, bet trešo aizvēla aiz letes un cauri virtuvei ieripināja pieliekamajā telpā.
Pēc tam viņi atgriezās zālē un nostājās katrs savā letes pusē. Brīdi valdīja klusums, un Greiams pārlaida skatienu tukšajai telpai. Pie bāra letes bija par diviem soliņiem mazāk nekā agrāk, un viena galda vietā bija palicis tukšums. Allaž kārtīgajā ēdamzālē tādi robi izcēlās kā trūkstoši zobi mutē.
Greiams atrāva skatienu no tīri noberztajiem grīdas dēļiem blakus letei. Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka divus nespodrus dzelzs šimus, un viņa plauksta gandrīz noturējās nenodrebējusi. Ielej man vienu mazo alu, Kot, labi? viņš teica tādā kā skarbā, ieplaisājušā balsī. Es zinu, ka ir agrs, bet man priekšā gara diena. Jāpalīdz Marioniem savest mājā kviešus.
Viesnīcnieks ielēja alu un klusēdams pasniedza to viesim. Greiams iedzēra malku, vienā paņēmienā iztukšodams pusi kausa. Viņam bija apsarkušas acis. Tas bija nelabs vakars, viņš teica, neskatīdamies uz Kotu, un iedzēra vēl vienu malku.
Kots pamāja ar galvu. Tas bija nelabs vakars. Ļoti iespējams, ka tie būs vienīgie vārdi, ko Greiams pasacīs par sen pazīstama cilvēka nāvi. Nāve šiem ļaudīm nebija nekas svešs. Viņi kāva savus lopus. Viņi mira no drudža, triekas un strutainiem ievainojumiem. Nāvi viņi uzlūkoja par kaut ko līdzīgu nepatīkamam kaimiņam. Labāk to nepieminēt, citādi tas var sadzirdēt un ierasties ciemos.
Protams, tas neattiecās uz stāstiem. Stāsti par noindētiem karaļiem, divkaujām un seniem kariem patika visiem. Tajos nāve bija ietērpta svešās drānās un aizraidīta tālu no pašu durvīm. Uguns skurstenī vai krupa klepus biedēja ikvienu. Taču Gibejas hercoga tiesas prāva vai Enfastas aplenkums tas bija pavisam kas cits. Stāsti bija gluži kā lūgsnas, kā buramvārdi, ko cilvēks skaita pie sevis, vienatnē vēlu staigādams tumsā. Kaut kas līdzīgs amuletiem, ko par puspeniju varēja nopirkt no sīktirgotāja tīrās drošības labad.
- Cik ilgi tas pierakstītājs te uzkavēsies? Greiams pēc brīža jautāja, atbalsij nodimdot kausā. Varbūt man arī derētu katram gadījumam uztaisīt kaut kādu dokumentu. Viņš sarauca pieri. Mans papiņš tos visus sauca par likumpapīriem. Nevaru atcerēties, kāds bija īstais nosaukums.
- Ja gribi parūpēties tikai par mantu, to sauc par īpašuma novēlējumu, viesnīcnieks lietišķi sacīja. Ja par citiem jautājumiem, tad tas ir pēdējās gribas rīkojums.
Greiams pārsteigts paskatījās uz viesnīcnieku.
- Vismaz tā es esmu dzirdējis, viesnīcnieks teica, pievērsis skatienu letei un spodrinādams to ar tīru, baltu audekla gabalu. Pierakstītājs kaut ko tamlīdzīgu stāstīja..
- Pēdējās gribas… Greiams nomurmināja, neatraudams muti no dzēriena kausa. Laikam vienkārši teikšu viņam, lai uztaisa man likumpapīrus un pats nosauc tos, kā vajag. Viņš paskatījās uz viesnīcnieku.
- Droši vien arī citi gribēs kaut ko tādu darīt, ja jau laiki ir tādi, kādi ir.
īsu mirkli šķita, ka viesnīcnieka vaibstos pazib aizkaitinājums. Tomēr nē, nekā tāda tur nebija. Viņš stāvēja aiz letes un izskatījās tāds pats kā vienmēr, ar mierīgu un patīkamu izteiksmi sejā. Viņš nepiespiesti pamāja ar galvu. Pierakstītajā teica, ka atsākšot darbu ap dienas vidu, Kots tejča. Vakardienas notikumi viņu drusku satricināja. Ja kāds atnāks agrāk par pusdienlaiku, viņš var piedzīvot vilšanos.
Greiams paraustīja plecus. Tam nav nozīmes. Līdz pusdienlaikam tikpat visā pilsētā nebūs vairāk par cilvēkiem desmit. Iedzēris vēl vienu malku, viņš paskatījās pa logu. Skaidrs, ka šodien visi līkņās pa laukiem.
Viesnīcnieks izskatījās itin kā atvieglots. Pierakstītājs būs šeit ari rīt. Tāpēc nevienam nav jāsteidzas šurp tieši šodien. Netālu no Abotsfordas laupītāji viņam atņēma zirgu, un tagad viņš mēģina atrast citu.
Greiams līdzjūtīgi nosēcās. Ek, nabags! Ražas vākšanas laikā viņš neatradīs zirgu ne par kādu naudu. Pat mūsu Kārteram neizdevās Nellijas vietā dabūt citu pēc tam, kad viņa ķēvīti pie Vecakmeņu tilta piebeidza tas zirneklīgais briesmonis. Viņš papurināja galvu. Kaut kas šai pasaulē ir sagājis galīgi greizi, ja tādas lietas notiek pāris jūdžu no tavām durvīm! Kādreiz senāk…
Greiams aprāvās. Augstie kungi, nu jau es sāku izklausīties pēc sava vecā papiņa! Viņš piespieda zodu pie krūtīm un atdarināja rupju, sēcošu balsi: Kādreiz senāk, kad es biju puika, laiki bija tādi, kā pienākas. Melderis nemānījās ar svariem, un ļautiņi nebāza degunu citu darīšanās.
Viesnīcnieka sejā parādījās skumīgs smaids. Mans tēvs mēdza sacīt, ka alus esot bijis labāks un ceļi nebijuši tik izdangāti.
Greiams pasmaidīja, taču smaids tūlīt izgaisa. Viņš nolaida skatienu, it kā juzdamies neveikli par to, ko grasās sacīt. Es zinu, ka tu neesi šejienietis, Kot. Tas nav viegli. Daži ļautiņi domā, ka svešinieks neprot ne tik daudz kā noteikt dienas stundu.
Viņš dziļi ievilka elpu, joprojām neskatīdamies viesnīcniekam acīs.
- Bet es nojaušu, ka tu zini daudz ko tādu, ko nezina citi. Tev piemīt tāds kā plašāks skatiens. Viņš paskatījās augšup, un viņa acis izskatījās nopietnas un gurdas; tumšie loki ap tām liecināja par negulētu nakti.