Vilems savilka augšup uzacis. Nu tad daudz laimes dzimšanas dienā! Viņš pacēla glāzi uz manu pusi. Vai dzimšanas dienās, kas to lai zina!
SIMT ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA . neveiksmes
PAVASARA DIMESTRA laikā es cietu vairākas neveiksmes.
Pirmā bija galvenokārt neveiksme manis paša acīs. Biju gaidījis, ka illiešu valodas apguve būs samērā viegla. Taču izrādījās, ka tas ir ārkārtīgi tālu no patiesības.
Nedaudzu dienu laikā biju iemācījies temu valodu tādā līmenī, ka varēju aizstāvēties tiesā. Bet temu valodā pastāv stingra sistēma, un es jau iepriekš šo to biju zinājis no savām studijām. Varbūt galveno lomu spēlēja tas, ka temu un aturiešu valodai bija daudz kopēja. Viens un tas pats alfabēts rakstu valodā, daudzi radniecīgi vārdi.
Illiešu valodai nebija nekā kopēja ar aturiešu vai šaldu valodu; tai nebija līdzības pat ar ademu valodu. Tā atgādināja neloģisku, samudžinātu jucekli. Četrpadsmit darbības vārdu laiki īstenības izteiksmē. Dīvainas formālās uzrunu galotnes.
Nevarēja teikt, piemēram, “rektora zeķes”. O nē! Tas būtu pārāk vienkārši. Visas piederības formas bija dīvaini divpusējas: it kā rektoram piederētu viņa zeķes, bet tajā pašā laikā zeķēm neizprotamā kārtā būtu īpašumtiesības uz rektoru. Tas komplicētā veidā ietekmēja abu vārdu gramatisko formu. It kā tāds vienkāršs apstāklis kā zeķu piederība pamatos mainītu attiecīgā cilvēka dabu.
Tā nu pat pēc vairāku mēnešu mācīšanās rektora vadībā illiešu gramatika man joprojām bija neizdibināms jūklis. Apguvis biju tikai nelielu savstarpēji nesaistītu vārdu krājumu. Mana izpratne par stāstu mezgliem bija vēl bēdīgāka. Mēģināju labot stāvokli, sarunādamies ar Deohu. Taču viņš nebija nekāds labais skolotājs un atzinās, ka pazinis tikai vienu cilvēku, kurš pratis lasīt stāstu mezglus: savu vecmāmiņu, kas mirusi, kad viņš vēl bijis zēns.
Otru neveiksmi es cietu padziļinātās ķīmijas kursā, ko vadīja Mandraga gillers Anisats. Kaut gan viela man šķita saistoša, es nespēju saprasties ar Anisatu.
Man ļoti patika atklājumi, ko piedāvāja ķīmijas pasaule. Mani aizrāva eksperimenti un atkārtotu mēģinājumu izaicinājums. Mani saistīja sarežģīto problēmu šķetināšana. Un jāatzīstas, ka muļķīgi vilinošas man šķita ari izmantojamās iekārtas un piederumi. Pudeles un caurulītes. Skābes un sāļi. Dzīvsudrabs un liesma. Ķīmijai piemīt kaut kas pirmatnējs, kaut kas tāds, ko nevar izskaidrot vārdos. To var tikai just vai nejust.
Anisats to nejuta. Viņam ķīmija nozīmēja pierakstītas lappuses un rūpīgi izstrādātas skaitļu rindas. Viņš lika man atkārtot vienu un to pašu titrēšanu tikai tāpēc, ka nebiju izdarījis pareizu pierakstu. Kāpēc skaitlis noteikti jāpieraksta? Kāpēc man desmit minūtes jāraksta tas, ko manas rokas spēj paveikt piecās minūtēs?
Tā nu mēs strīdējāmies. Sākumā iecietīgi, tomēr neviens nebija ar mieru atkāpties. Rezultātā nebija pagājušas pat divas dimestra dienkopas, kad mēs “Tīģelī” kliedzām viens uz otru, bet pārējie studenti klausījās un vēroja mūs vaļējām mutēm un satriektām sejām.
Viņš lika man atstāt klasi un nosauca mani par nekaunīgu dennerlingu, kas neprot cienīt autoritātes. Es viņu nosaucu par iedomīgu pedantu, kura patiesais aicinājums meklējams rēķinvedības kantori. Godīgi sakot, mums abiem bija zināma taisnība.
Neveiksmi es piedzīvoju arī matemātikā. Kad vairākus mēnešus biju klausījies Felas pacilātajos stāstos par mācībām maģistra Brandera vadībā, nolēmu pilnveidot savas zināšanas skaitļu pasaulē.
Diemžēl matemātikas augstākās virsotnes mani nesajūsmināja. Es neesmu dzejnieks. Es nemīlu vārdus pašu vārdu dēļ. Un es neesmu arī aritmētiķis. Skaitļi, kas saistās tikai ar skaitļiem, mani nespēj ieinteresēt.
Pēc aiziešanas no ķīmijas un aritmētikas nodarbībām man atlika daudz brīva laika. Daļu no tā es pavadīju “Frakcijā”, kur pagatavoju pats savu Bezasiņu Dūri. Tā aizceļoja pie pircēja, lāgā nesasniedzis plauktu. Daudz laika es pavadīju ari Arhīvos un “Medikā”, strādādams pie esejas ar virsrakstu “Par marantas nelietderību”. Arvils pret to izturējās skeptiski, tomēr atzina, ka mani sākotnējie pētījumi esot uzmanibas vērti.
Zināmu laiku es atvēlēju ari romantikai. Tas man bija jaunums, jo agrāk sievietes man nebija pievērsušas daudz uzmanības. Vai varbūt es gluži vienkārši nebiju pratis reaģēt uz viņu uzmanību.
Taču tagad es biju vecāks un savā ziņā ari gudrāks. Un pēc stāstiem, kuri ceļoja no mutes mutē, sievietes sāka izrādīt interesi par mani.
Mani romantiskie piedzīvojumi allaž bija patīkami un īsi. Nevaru pateikt, kāpēc tie bija īsi, varu tikai konstatēt acīmredzamu faktu: man nepiemīt nekas tāds, kas radītu sievietē vēlēšanos ilgstoši uzturēt attiecības ar mani. Simmons, piemēram, varēja piedāvāt daudz vairāk. Viņš bija kā neapstrādāts dārgakmens. Pirmajā brīdī, šķiet, nekā žilbinoša, bet zem virskārtas atklājas ievērojama vērtība. Simmons bija tik maigs, laipns un uzmanīgs, cik sieviete varēja vēlēties. Viņš darīja Felu laimīgu līdz apskurbumam. Simmons bija princis.
Bet ko varēju piedāvāt es? Neko īpašu. Es biju drīzāk savdabīgs akmentiņš, ko var pacelt, kādu laiku nēsāt līdzi un beidzot aizmest projām līdz ar atskārsmi, ka zem interesantās virskārtas ir tikai sacietējusi masa.
* * *
- Maģistr Kilvin, es jautāju, stāvēdams kabineta durvis, vai jūs varat iedomāties metālu, kas pēc divtūkstoš gadu intensīva lietojuma nebūtu nodeldēts vai nobružāts?
Lācīgais artefakcijas meistars pacēla galvu no misiņa ierīces, kurā greba rakstus, un pievērsa skatienu man. Nu, kādu izgudrojumu tad tu pašlaik plāno, Re’lar Kvout?
Pēdējos trijos mēnešos es biju mēģinājis radīt jaunu ierīci, kas būtu tikpat veiksmīga kā mana Bezasiņu Dūre. Daļēji darīju to naudas dēļ, bet ari tāpēc, ka biju uzzinājis: Kilvins daudz labprātāk izvirza tos studentus, kuri var lepoties ar trim vai četriem vērtīgiem izgudrojumiem.
Diemžēl arī te es biju cietis veselu rindu neveiksmju. Man bija vairāk nekā ducis gudru ideju, taču neviena nebija guvusi īstenojumu.
Lielāko daļu ideju bija noraidījis Kilvins pats. Astoņas no manām gudrajām iecerēm bija jau īstenotas, turklāt dažas jau pirms vairāk nekā simt gadiem. Piecās, kā paziņoja Kilvins, vajadzētu izmantot rūnas, kuras Re’laram nav atļautas. Trīs idejas bija matemātiski nepamatotas, un Kilvins ar vienkāršu skici ātri vien parādīja, kāpēc tās lemtas neveiksmei, aiztaupīdams man daudzas veltīgi izšķiestas stundas.
Vienu no manām idejām viņš noraidīja kā “pilnīgi nepiemērotu atbildīgam artefakcijas meistaram”. Es apgalvoju, ka mehānisms, kas saīsinātu šaujamieroča atkārtotai pielādēšanai nepieciešamo laiku, palīdzētu aizsargāt kuģus no pirātiem. Tas palīdzētu aizstāvēt pilsētas pret Vi Sembi uzbrucējiem…
Bet Kilvins par to negribēja ne dzirdēt. Kad viņa seja sāka apmākties kā negaisa debesis, es aši pārtraucu savus rūpīgi pārdomātos argumentus.
Beigu beigās par pamatotām, pieņemamām un oriģinālām tika atzītas tikai divas manas idejas. Taču pēc vairāku nedēļu darba biju spiests mest pie malas ari tās, jo nespēju iedvest tām dzīvību.
Kilvins nolika malā irbuli un nepabeigto misiņa ierīci un pagriezās pret mani. Es cienu studentus, kuri savos projektos ņem vērā izturigumu, Re’lar Kvout. Tomēr tūkstoš gadu ir daudz prasīts pat no akmens, kur nu vēl no metāla. Nerunāsim nemaz par metālu, kas tiek aktīvi lietots.