Mans jautājums, protams, bija saistīts ar Cezūru. Tomēr es atturējos stāstīt Kilvinam patiesību. Labi zināju, ka Artefakcijas maģistrs neatzīst artefakcijas izmantojumu saistībā ar jebkāda veida ieročiem. Droši vien viņš prastu novērtēt meistarību, ko prasījusi šī zobena darināšana, taču viņam noteikti nepatiktu, ka tāds ierocis ir manā īpašumā.
Es pasmaidīju. Tas nav izgudrojumam, es teicu. Jautāju tīrās ziņkārības pēc. Ceļojuma laikā man gadījās redzēt zobenu, kas bija pilnīgi lietojams un ass. Tomēr daži apstākļi liecināja, ka tas ir vairāk nekā divtūkstoš gadu vecs. Vai jūs zināt tādu metālu, kas tik ilgā laikā varētu nesalūzt? Turklāt palikt ass?
- Ā! Kilvins noteica, neizskatīdamies īpaši pārsteigts. Tādas lietas pastāv. Sena maģija, tā varētu teikt. Vai ari senas prasmes, kas mums šodien ir zudušas. Tādi priekšmeti ir šur tur izkaisīti pa pasauli. Apbrīnojamas ierīces. Mīklaini darinājumi. Ir daudz drošu avotu, kas stāsta par mūžīgi degošu lampu. Kilvins ar plašu žestu pamāja uz stikla puslodēm, kas bija sakrautas uz viņa darba galda. Kaut kas no tā mums ir pat šeit, Universitātē.
Manī uzbangoja ziņkāre. Kas tieši? es jautāju.
Kilvins izklaidīgi plucināja bārdu. Man ir kāda ierīce bez jebkādas sigaldrijas, kas nedara, šķiet, neko citu kā tikai patērē leņķisko kustības daudzumu. Man ir četri stieņi no balta metāla, vieglāki par ūdeni, un es tos nekādi nevaru ne izkausēt, ne deformēt. Melna stikla loksne, kuras vienai pusei nav pilnīgi nekādu berzes īpašību. Neparastas formas akmens, kas saglabā siltumu mazliet virs sasalšanas temperatūras, vienalga, cik silta ir apkārtējā vide. Viņš paraustīja masīvos plecus. Mīklainas lietas.
Gribēju kaut ko sacīt, bet aprāvos, tomēr pēc brīža turpināju: Laikam būtu nepiedienīgi jautāt, vai drīkstu kaut ko no tā apskatīt?
Kilvina smaids balti iezīmējās pret tumšo seju un bārdu. Jautāt nekad nav nepiedienīgi, Re’lar Kvout, viņš atbildēja. Studentam jābūt zinātkāram. Man nepatiktu, ja tu pret tādām lietām būtu vienaldzīgs.
Plecīgais artefakcijas meistars piegāja pie sava lielā koka rakstāmgalda, kas bija tik apkrauts un nokaisīts uzmetumiem un skicēm, ka virsma tik tikko bija redzama. Izvilcis no kabatas atslēgu, viņš atslēdza vienu no atvilktnēm un izņēma divus nespodrus metāla kubiņus, mazliet lielākus par spēļu kauliņiem.
- Daudzas senās lietas mēs nespējam ne izprast, ne izmantot, viņš teica. Tomēr dažas ir apbrīnojami noderīgas. Viņš sakratīja abus kubiņus plaukstā, un tie sasizdamies tīkami iedzinkstējās. Šos mēs saucam par sargakmeņiem.
Kilvins noliecās un nolika tos abus uz grīdas vairāku pēdu atstatumā vienu no otra. Viņš tiem pieskārās un kaut ko ļoti klusi sacīja bārdā. Pārāk klusi, lai es varētu sadzirdēt.
Es sajutu gaisā tikko jaušamu pārmaiņu. Pirmajā brīdi man šķita, ka istaba kļūst aukstāka, bet pēc brīža sapratu patiesību: es vienkārši vairs nejutu karstuma starojumu no gruzdošās ēzes Kilvina kabineta tālākajā kaktā.
Kilvins kā starp citu paņēma dzelzs stieni, ar ko mēdza rušināt ogles, un spēcīgi trieca to pret manu galvu. Kustība bija tik nevērīga, ka pārsteidza mani pilnīgi negaidot, un es nepaguvu ne atkāpties, ne sarauties.
Stienis apstājās divu pēdu attālumā no manis, it kā būtu atsities pret neredzamu šķērsli. Tas notika bez jebkādas skaņas, un satvertais gals Kilvina plaukstā nenoraustījās atlēciena iespaidā.
Es piesardzīgi pastiepu roku, un tā atdūrās pret… neko. Gluži tā, it kā netveramais gaiss manā priekšā piepeši būtu sacietējis.
Kilvins pasmīnēja. Sargakmeņi ir sevišķi noderīgi, ja veicam bīstamus eksperimentus vai pārbaudām jaunu iekārtu, viņš teica. Tie neizprotami rada taumisku un kinētisku barjeru.
Pārvilku roku neredzamajai barjerai. Tā nebija cieta un nebija pat stingra. Kad piespiedu plaukstu, tā padevās un šķita slidena kā ieziests stikls.
Kilvins vēroja mani ar vieglu uzjautrinājumu sejā. Patiesību sakot, Re’lar Kvout, pirms Elodina izteiktā ierosinājuma man bija doma nosaukt tavu bultu ķērāju par Mazo Sargu. Viņš drusku sarauca pieri. Protams, tas nebūtu gluži precīzs nosaukums, tomēr trāpīgāks par Elodina teatrālo ērmību.
Es atspiedos pret neredzamo barjeru. Tā bija noturīga kā akmens siena. Tagad, ieskatīdamies ciešāk, es pamanīju tādu kā gaisa kropļojumu, it kā es raudzītos cauri nekvalitatīvai stikla rūtij. Tas ir daudzkārt pārāks par manu bultu ķērāju, maģistr Kilvin.
- Taisnība! Kilvins samierinoši pamāja ar galvu un noliecies pacēla kubiņus, kaut ko klusi nomurminādams. Barjera pazuda, un es mazliet sagrīļojos. Toties tavu izgudrojumu mēs varam bezgalīgi atkārtot. Šī mīkla ir neatkārtojama.
Kilvins brīdi turēja abus metāla priekšmetus masīvajā saujā. Šie ir noderīgi, tomēr nekad neaizmirsti: artefakcijas meistaru veido gudrība un piesardzība. Viņš sakļāva plaukstu pār sargakmeņiem. Mistika lai paliek dzejniekiem, priesteriem un muļķiem.
* * *
Par spīti pārējām neveiksmēm, mācības maģistra Elodina vadībā man padevās gluži labi. Viņš apgalvoja: lai es pilnveidotos kā vārdnieks, man esot vajadzīgs tikai laiks un patiesa nodošanās. Es netaupīju ne vienu, ne otru, un viņš to izmantoja visai dīvainos veidos.
Mēs stundām ilgi minējām mīklas. Viņš lika man izdzert pinti ābolu liķiera un pēc tam izlasīt Tekama “Teofāniju” no vāka līdz vākam. Trīs dienas no vietas viņš lika man nēsāt acu apsēju, un tas, protams, neuzlaboja manas sekmes citās mācībās, toties sagādāja nebeidzamu jautrību Vilemam un Simmonam.
Viņš mudināja mani izpētīt, cik ilgi es spēju palikt nomodā. Un, tā kā varēju atļauties tērēt neierobežotu daudzumu kafijas, es izturēju gandrīz piecas diennaktis. Tiesa, uz beigām kļuvu diezgan nesakarīgs un sāku dzirdēt balsis.
To visu vēl papildināja notikums uz Arhīvu jumta. Šķiet, tādā vai citādā atstāstā par to ir dzirdējis ikviens.
Tuvojās mežonīgs negaiss, un Elodins nosprieda, ka man būtu noderīgi kādu laiku pabūt tam pašā vidū. Jo tuvāk, jo labāk, viņš teica. Elodins zināja, ka Lorrens neparko neļautu mums kāpt uz Arhīvu jumta, tāpēc viņš gluži vienkārši nozaga atslēgu.
Diemžēl tam bija neizbēgamas sekas: pēc tam kad atslēga noripoja no jumta, neviens nezināja, ka mēs esam iesprostoti tur augšā. Tā nu mēs abi bijām spiesti pavadīt veselu nakti uz akmens jumta zem klajas debess, pilnīgi pakļauti trakojošas vētras varai.
Tikai nākamajā priekšpusdienā stihija pierima tiktāl, ka varējām lejas pagalmā sasaukt palīdzību. Pēc tam izrādījās, ka otras atslēgas nav, un Lorrens izvēlējās taisnāko ceļu: lika vairākiem plecīgiem skrīviem vienkārši sadragāt durvis, kuras veda uz jumtu.
Tur vēl nebūtu nekā briesmīga, ja Elodins, sākoties lietum, nebūtu uzstājis, ka mums jāizģērbjas kailiem, jāievīsta drēbes vaskadrānā un virsū jāuzliek ķieģelis. Pēc Elodina domām, tam bija jāpalīdz man izjust negaisu visaugstākajā pakāpē.
Vējš sacēlās pamatīgāks, nekā viņš bija domājis, un gan ķieģeli, gan mūsu apģērba sainīti tas uzsvieda gaisā kā sausu lapu klēpi. Tāpēc mēs palikām arī bez atslēgas. Tā bija noglabāta Elodina bikšu kabatā.
Šī iemesla dēļ maģistrs Lorrens, Lorrena gillers Distrels un trīs muskuļoti skrivi ieraudzīja Elodinu un mani uz Arhīvu jumta pilnīgi kailus un slapjus kā žurkas. Piecpadsmit minūšu laikā par notikušo bija uzzinājusi visa Universitāte. Elodins par to smējās, palikdams bez elpas, taču man nepavisam nebija jautri, kaut ari šobrīd es itin labi spēju saskatīt notikuma jautro pusi.