Neapgrūtināšu jūs ar garu sarakstu par visām mūsu izdarībām. Varu tikai sacīt, ka Elodins neatturējās ne no kādiem paņēmieniem, lai pamodinātu manu dusošo prātu. Un daudzi paņēmieni bija nenoliedzami smieklīgi.
Tomēr ar lielu izbrīnu man nācās secināt, ka mūsu darbs gūst panākumus. Šī dimestra laikā es trīs reizes izsaucu vēju.
Pirmajā reizē es apklusināju vēju gara elpas vilciena ilgumā, nakts vidū stāvēdams uz Akmens tilta. Elodins bija turpat un vadīja šo norisi. Tas nozīmē, ka viņš bikstīja mani ar jājampātagas kātu. Es biju basām kājām un jūtami iereibis.
Otrā reize pienāca, man pašam negaidot, kad sēdēju “Sējumos” un studēju grāmatu par illiešu vēsturi. Piepeši alai līdzīgajā telpā es izdzirdēju vēja čukstu. Ieklausījos, kā bija mācījis Elodins, un tad klusi izrunāju maģisko vārdu. Tikpat klusi neredzamais vējš pāršalca telpai, izbiedēdams studentus un iedzīdams panikā skrīvus.
Pēc dažām minūtēm vārds izgaisa man no atmiņas, bet tajā īsajā brīdī es skaidri zināju: ja vēlētos, es tikpat viegli spētu izraisīt vētru vai pērkona grāvienu. Ar šo apziņu man bija jāapmierinās. Ja es Arhīvos būtu skaļi izsaucis vēja vārdu, Lorrens būtu pakāris mani aiz īkšķiem pie parādes durvīm.
Varbūt jūs domājat, ka šie nav nekādi dižie vārdnieka mākslas sniegumi, un droši vien jums ir taisnība. Bet tajā pavasarī es trešo reizi izsaucu vēju, un trešā reize allaž ir izšķirošā.
SIMT ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . parādi
TĀ KĀ man tagad bija daudz brīva laika, ap dimestra vidu es noīrēju divu zirgu pajūgu un iegribas uzplūdā aiztraucos uz Tarbeanu.
Ceļā uz turieni pagāja visa Sagrābšanas diena, un lielāko Ugunskura dienas daļu es pavadīju, apstaigādams vecās vietas un maksādams vecus parādus: apciemoju kurpnieku, kurš bija labsirdīgi izturējies pret baskājainu puiku, viesnīcnieku, kurš bija ļāvis man dažas naktis pārgulēt pie viņa pavarda, drēbnieku, pret kuru biju agresīvi izturējies.
Dažas Piekrastes vietas bija apbrīnojami pazīstamas, citas turpretī bija pārvērtušās līdz nepazīšanai. Tas mani īpaši nepārsteidza. Tik rosīga pilsēta kā Tarbeana mēdz nepārtraukti mainīties. Pārsteigumu sagādāja kas cits: dīvainā nostalģija, ko es jutu pret šo vietu, kaut gan tā pret mani bija izturējusies ļoti cietsirdīgi.
Kopš manas aizceļošanas no Tarbeanas bija pagājuši divi gadi. Pēc daudzajiem šī starplaika notikumiem tā šķita vesela mūžība.
Lietus nebija lijis dienas desmit, un pilsēta bija izžuvusi kā sausa lapa. Ielās kūpēja simttūkstoš kāju sacelti putekļu mākoņi. Putekļi nosēdās man uz drēbēm, ķērās matos un koda acīs. Centos nedomāt par to, ka tie ir galvenokārt pulverī pārvērtušies zirgu mēsli ar beigtu zivju, ogļu drumslu un urīna piejaukumu, kopā veidojot aromātisku buķeti.
Ja elpoju caur degunu, bija jāpacieš nepatīkamā smaka. Bet, ja elpoju caur muti, jutu garšu, turklāt putekļi iekļuva plaušās un lika man klepot. Neko tik nepatīkamu no agrākajiem gadiem es neatcerējos. Vai šeit vienmēr bija tik netīrs? Vai vienmēr gaisā bija tik pretīga smaka?
Pēc pusstundas meklējumiem es beidzot atradu vecās mājas krāsmatas, zem kurām pletās pagrabs. Nokāpu lejā pa kāpnēm un pa garo gaiteni aizgāju līdz drēgnajai telpai. Trapiss joprojām bija turpat. Tapat kā tolaik viņš staigāja kailām kājām un skrandainā ietērpā un vēsajā pustumsā zem pilsētas ielām aprūpēja pamestos dzīves pabērnus.
Viņš mani pazina. Nevis tā, kā palaikam mani pazina citi, nevis kā topošu stāstu varoni. Nekam tādam Trapisam neatlika laika. Viņš mani atcerējās kā netīro, izsalkušo puiku, kas kādā ziemas vakarā, cīnīdamies ar drudzi un raudādams, bija nokritis pa viņa kāpnēm. Kā varat iedomāties, tāpēc viņš man kļuva vēl jo mīļāks.
Iedevu viņam tik daudz naudas, cik viņš bija ar mieru pieņemt: piecus talantus. Centos iedot vēl, taču Trapiss atteicās. Ja viņš izdošot pārāk daudz naudas, viņš paskaidroja, tad piesaistīšot nevēlamu uzmanību. Viņam un bērniem drošāk esot tad, ja viņus neviens neievērojot.
Apliecināju cieņu Trapisa attapībai un pārējo dienas daļu pavadīju, palīdzēdams viņam dažādos darbos. Sūknēju ūdeni un pienesu maizi. Ātri apskatīju bērnus, tad aizgāju uz aptieku un atnesu dažas lietas, kas viņiem varētu palīdzēt.
Visbeidzot apskatīju Trapisu pašu, cik nu viņš man to ļāva. Ierīvēju viņa sāpīgās, pietūkušās pēdas ar kamparu un māteslapu un uzdāvināju viņam cieši piegulošas zeķes un izturīgas kurpes, lai viņam vairs nevajadzētu staigāt pa miklo pagrabu basām kājām.
Kad pēcpusdiena pārtapa vakarā, pagrabā cits pēc cita sāka ierasties noskranduši bērni. Daži gribēja ēst, citi bija ievainoti vai arī meklēja drošu vietu, kur pārgulēt. Visi nopētīja mani ar aizdomu pilniem skatieniem. Mans apģērbs bija jauns un tīrs. Es šeit nebiju piederīgs. Es nebiju savējais.
Uzkavēdamies ilgāk, es izraisītu sarežģījumus. Labākajā gadījumā mana klātbūtne liktu izsalkušajiem bērniem justies tik neomulīgi, ka viņi vairītos palikt pie Trapisa pa nakti. Tāpēc es atvadījos un devos projām. Dažreiz tas ir vienīgais, ko iespējams citu labā darīt.
* * *
Tā kā līdz krodziņu rosīgākajam laikam vēl bija atlikušas vairākas stundas, es nopirku krēmkrāsas papīra lapu un pieskaņotu bieza pergamenta aploksni. Tie bija augstas kvalitātes rakstāmpiederumi, daudz glītāki par tiem, kādus biju lietojis agrāk.
Tad uzmeklēju klusu kafejnīcu, kur pasūtīju tasi šokolādes un glāzi ūdens. Noliku papīru uz galda un izvilku no ēnsega kabatas rakstāmspalvu un tinti. Pēc tam smalkā, slīpā rokrakstā uzrakstīju šādas rindas:
“Ambroz!
Bērns ir Tavs. Tu zini, ka tā ir patiesība, un to zinu arī es.
Baidos, ka mana ģimene atteiksies no manis. Ja Tu nerīkosies kā džentlmenis un nepildīsi savu pienākumu, es iešu pie Tava tēva un visu viņam izstāstīšu.
Nemēģini pārbaudīt manu pacietību. Lēmums ir pieņemts.”
Atstāju vēstuli bez paraksta, uzvilku tikai vienu lielo burtu, kas varēja būt dekoratīvs “R” vai neveikls “B”.
Tad iemērcu pirkstu ūdens glāzē un ļāvu vairākiem pilieniem nokrist uz papīra lapas. Kad papīrs ap tiem bija mazliet piebriedis un izsmērējis tinti, es tos nosusināju. Izdevās gluži ciešama līdzība ar asaru lāsēm.
Pēdējam pilienam ļāvu uzkrist uz paraksta vienīgā burta, un tas kļuva vēl neskaidrāks. Tagad izskatījās, ka tas varētu būt arī “F” vai “P”, vai “E”. Varbūt pat “K”. Patiesībā to varēja noturēt par jebko.
Rūpīgi salocīju papīru un, aizgājis pie vienas no istabas lampām, izkausēju un uzspiedu locījuma vietai prāvu zīmogvaska gabalu. Uz aploksnes uzrakstīju:
“Ambrozam Džekisam Universitāte. (Divas jūdzes no Imres.)
Beleneja Barrena Kopvalstības vidiene.”
Samaksāju par dzērienu un devos uz Lopu Dzinēju laukumu. Pāris ieliņu attālumā no tā novilku savu ēnsegu un iebāzu to ceļamaisā. Tad nosviedu vēstuli uz ielas, uzkāpu tai virsū un, brīdi pavalstījis smiltīs, pacēlu un nopurināju.
Kad biju gandrīz sasniedzis laukumu, ieraudzīju pēdējo, kas man vēl bija vajadzīgs. Ehei! es uzsaucu vecam, ūsainam vīram, kas sēdēja, atspiedies pret ēkas sienu. Došu tev puspeniju, ja tu ļausi man aizņemties savu cepuri!
Večuks noņēma noplukušo galvassegu un paskatījās uz to. Viņa pakausis zem tās bija kails un ļoti bāls. Viņš samiedza acis pret pēcpusdienas sauli. Manu cepuri? viņš pārjautāja rupjā, piesmakušā balsī. Par veselu peniju vari ņemt to pavisam, un lai tev labi klājas! Vecais vīrs pasmīnēja un cerīgi pastiepa vāju, drebelīgu roku.