Iedevu viņam peniju. Vai tu varētu uz brīdi paturēt šo te? es jautāju un pasniedzu viņam aploksni, bet pats ar abām rokām uzstūmu galvā veco, bezveidīgo cepini. Tuvējā veikala skatlogā pārliecinājos, ka esmu pabāzis zem tās visas savas sarkanās cirtas.
- Tev piestāv! večuks teica un sulīgi noklepojās. Paņēmu atpakaļ aploksni un apskatīju viņa atstātos netīros pirkstu nospiedumus.
No turienes līdz Lopu Dzinēju laukumam bija tikai pāris soļu. Mazliet sakumpis, piemiegtām acīm sāku klejot cauri pūlim. Pēc maza brīža līdz manām ausīm atplūda atšķirīgais dienvidu Vintasas akcents, un es piegāju pulciņam vīru, kuri cēla vezumā brezenta maisus.
- Hei! es teicu ar tādu pašu akcentu. Vai jūs, zēni, braucat uz Imres pusi?
Viens no uzrunātajiem ievēla maisu ratos un, purinādams rokas, panācās tuvāk. Brauksim cauri, viņš teica. Vai tu meklē vedēju?
Es papurināju galvu un izvilku no ceļamaisa aploksni. Man jānosūta uz turieni vēstule, es teicu. Gribēju vest pats, bet mans kuģis atiet tikai rit. Man to iedeva viens jūrnieks no Gannerijas par ceturtdaļbitu, lai es nogādājot galā. Viņam to par veselu bitu bija iedevusi kāda augstdzimusi dāma. Es pamirkšķināju ar aci. Cik saprotu, viņai bija traki svarīgi, lai tā pēc iespējas drīzāk nokļūtu pie kāda kunga.
- Ceturto daļu bita? vīrietis atjautāja, purinādams galvu. Liecies mierā! Tik daudz par vēstuli neviens nemaksās.
- Nesaki vis! es pacēlu pirkstu. Papriekš paskaties, kam tā domāta. Pacēlu aploksni, lai viņš to varētu apskatīt.
Vīrietis samirkšķināja acis. Džekisam? viņš lēni novilka, un viņa sejā uzplaiksnīja atskārsme. Vai tas būtu barona Džekisa dēls?
Es viszinīgi pamāju ar galvu Vecākais. Bagāts zēns. Tāds samaksās labu naudu par sirdsdāmas vēstuli. Droši vien veselu noblu.
Vīrietis aplūkoja aploksni. Var jau būt, viņš piesardzīgi noteica.
- Bet skaties! Tur rakstīts tikai “Universitāte”, un viss. Es tur esmu bijis, la nav maza vieta.
- Barona Džekisa mantinieks neguļ kaut kādā būdā! es pikti atmetu.
- Paprasi kādam, kur ir vissmalkākā viesnīca, un skaidrs, ka atradīsi viņu tur.
Vīrietis domīgi pamāja ar galvu, un viņa roka neviļus taustīja pēc maka. Laikam jau es varētu tevi no tās atbrīvot, viņš negribīgi novilka. Bet tikai par ceturtdaļbitu. Man šā vai tā sanāk riskēt.
- Esi tak cilvēks! es žēlabaini pretojos. Man tā bija jāstiepj līdzi astoņsimt jūdzes! Tā ir daudz vērtīgāka!
- Nu labi! viņš teica, vilkdams no maka monētas. Došu tev trīs bitus.
- Man vajag pusi raunda! es tiepos.
- Ņem trīs bitus un pazūdi! Vīrietis pastiepa netīru, aprepējušu plaukstu.
Iedevu viņam vēstuli. Un neaizmirsti pateikt, ka tā ir no augstdzimušas dāmas! es teicu, pagriezdamies uz promiešanu. Tam kundziņam naudas netrūkst. Izspied no viņa visu, ko vari!
Aizgājis no laukuma, es iztaisnoju plecus un noņēmu cepuri. Izvilku no ceļamaisa ēnsegu un apliku to ap pleciem. Svilpodams devos tālāk un, iedams garām plikgalvainajam, vecajam ubagam, atdevu viņam cepuri kopā ar trim saņemtajiem bitiem.
* * *
Kad pirmoreiz dzirdēju stāstus, kādi par mani klejoja Universitātē, es nodomāju, ka tiem būs īss mūžs. Biju gaidījis, ka uzzibējusī liesma noplaks tikpat ātri kā uguns, kam beidzies kurināmais.
Tomēr tā nebija noticis. Stāstos par Kvoutu, kas izglābis meitenes un pārgulējis ar Felurianu, patiesības druskas jaucās ar smieklīgiem meliem, kurus es biju izplatījis, lai celtu savu reputāciju. Tas bija gana labs kurināmais, lai stāsti turpinātu liesmot un izplatīties kā meža ugunsgrēks, kam talkā nāk spēcīgs vējš.
Patiesību sakot, es nezināju, vai par to vajadzētu uzjautrināties vai satraukties. Kad aizgāju uz Imri, cilvēki paslepus rādīja uz mani un sačukstējās. Mana skandalozā slava izplatījās tiktāl, ka nebija vairs iespējams neuzkrītoši aiziet uz upes otru krastu un nemanītam klausīties citu stāstos.
Turpretī Tarbeana atradās četrdesmit jūdžu attālumā.
Aizgājis no Lopu Dzinēju laukuma, es atgriezos istabā, ko biju noīrējis kādā no Tarbeanas pievilcīgākajām vietām. Vējš no okeāna neielaida šajā pilsētas daļā smakas un putekļus, un gaiss bija tīrs un spirgts. Pasūtīju vannu un pārgalvīgas izšķērdības uzplūdā samaksāju trīs penijus kalpotājam, lai tas aiznestu manas drēbes uz tuvāko keldiešu mazgātavu. Zēna gados tāds vēriens būtu mani pilnīgi apdullinājis.
Pēc tam, tīrs un patīkami smaržodams, devos lejā uz ēdamzāli.
Viesnīcu es biju izvēlējies pārdomāti. Tā nebija pārmēru izsmalcināta, bet nepavisam nebija noplukusi. Ēdamzāle bija mājīga telpa ar zemiem griestiem. Ēka atradās divu rosīgāko Tarbeanas ceļu krustojumā, un es redzēju keldiešu tirgotājus draudzīgi tērzējam ar Illas jūrniekiem un Vintasas pajūgu braucējiem. Šī bija izcili piemērota vieta stāstiem.
Itin drīz es sēdēju bāra letes galā un klausījos, kā esmu nogalinājis Trebonas Melno Briesmoni. Tas mani apstulbināja. Es patiešām biju Trebonā nogalinājis trakojošu draku, bet pirms gada, kad pie manis ieradās Ņina, viņa nebija zinājusi manu vārdu. Mana popularitāte acīmredzot bija izplatījusies līdz Trebonas pilsētai un tālākajā gaitā piesaistījusi ari šo stāstu.
Tur, pie bāra letes, es uzzināju daudz jauna. Dzirdēju, ka man piederot dzintara gredzens, ar kuru es varot pakļaut dēmonus. Es spējot dzert visu nakti līdz ritam un nejust nekādas sekas. Mans rokas pieskāriens atdarot jebkuru slēdzeni, un man piederot apmetnis, kas darināts no zirnekļa tīkliem un ēnām.
Šeit es pirmoreiz dzirdēju, ka mani nosauc par Kvoutu Arkanu. Tas acīmredzot nebija jauns vārds. Cilvēki, kuri klausījās šo stāstu, izturējās tā, it kā to labi zinātu.
Dzirdēju, ka Kvouts Arkans zinot vārdu, ar kuru gaisā var apturēt bultas. Kvouts Arkans asiņojot vienīgi tad, ja nazis, kas viņā iedūries, gatavots no neapstrādāta, nerūdita metāla.
Jaunais kantorists tuvojās stāsta dramatiskajām beigām, un es ar patiesu interesi vēlējos zināt, kā apturēšu baiso dēmonu pēc tam, kad mans apmetnis gandrīz sadedzis un gredzens sabirzis druskās. Bet tieši tajā brīdi, kad es ielauzos Trebonas baznīcā, sadragādams durvis ar burvju vārdu un vienu kailas rokas sitienu, viesnīcas durvis atsprāga vaļā un atsitās pret sienu ar troksni, kas iztrūcināja visus klātesošos.
Uz sliekšņa stāvēja jauns pāris. Sieviete bija jauna un skaista, tumšiem matiem un tumšām acīm. Vīrietis bija eleganti ģērbies, un viņa seja panikā izskatījās gluži balta. Es nesaprotu, kas noticis! viņš izmisis iesaucās un uztraukti skatījās apkārt. Mēs vienkārši gājām pa ielu, un pēkšņi viņa vairs nespēja paelpot!
Es biju sievietei blakus, pirms citi paguva piecelties kājās. Viņa bija pa pusei saļimusi uz tuvākā sola, un pavadonis neziņā līkņāja pār viņu. Sieviete bija piespiedusi vienu roku pie krūtīm un ar otru nevarīgi mēģināja vīrieti atstumt. Vīrietis tam nepievērsa uzmanību un, tuvu pieliecies, kaut ko stāstīja klusā, satrauktā balsī. Cenzdamās atrauties, sieviete aizvirzījās līdz pašam sola galam.
Es uzmanīgi pabīdīju vīrieti nost. Man šķiet, viņai pašlaik vajag ap sevi lielāku telpu.
- Kas jūs esat? vīrietis spalgā balsī noprasīja. Vai jūs esat ārsts? Kas ir šis cilvēks? Ašāk sameklējiet ārstu! Viņš mēģināja atgrūst mani malā.
r Paklau! es uzsaucu lielam, plecīgam jūrniekam, kas sēdēja pie galda. Savāc šo vīru un apsēdini viņu tur! Mani vārdi skanēja kā pātagas plīkšķi, un jūrnieks, pielēcis kājās, sagrāba jauno vīrieti aiz skausta un aizvilka projām.