Pagriezos pret sievieti un, vērodams viņu, redzēju, kā glītā mute mazliet paveras. Viņa ierāva ļoti īsu un seklu elpu. Sievietes acis bija miklas un pārbiedētas. Es pieliecos tuvāk un ļoti saudzīgi teicu: Viss būs labi. Viss būs kārtībā. Paskaties man acīs!
Viņas skatiens sastapa manējo, un sejā parādījās atskārsme un pārsteigums. Man vajag, lai tu elpotu manā vietā. Uzliku plaukstu uz viņas samocītajām krūtīm. Viņas āda bija karsta un pietvīkusi. Viņas sirds sitās kā pārbiedēts putns. Piespiedu otru plaukstu viņas sejai. Dziļi ieskatījos viņai acīs. Tās bija kā tumši atvari.
Pieliecos tik tuvu, ka būtu varējis viņu noskūpstīt. Viņa smaržoja pēc mēnesspuķēm, pēc zaļas zāles, pēc ceļa putekļiem. Es ieklausījos. Es aizvēru acis. Es dzirdēju vārda čukstu.
Es to izrunāju klusi, bet tik tuvu, ka pieskāros viņas lūpām. Es to izrunāju klusi, bet tik tuvu, ka čuksts izvijās cauri viņas matiem. Es to izrunāju cieti un noteikti, tumši un maigi.
Dzirdēju nošalcam ievilktas elpas plūsmu. Atvēru acis. Apkārtējā klusumā dzirdēju nākamās straujās elpas samtaino šalkmi. Mans sasprindzinājums atslāba.
Viņa uzlika savu plaukstu uz manējās, kas gulēja viņai virs sirds.
- Man vajag, lai tu elpotu manā vietā, viņa atkārtoja. Tie ir septiņi vārdi.
- Jā, es teicu.
- Mans varonis! Denna smaidīdama sacīja un lēni ievilka elpu.
* * *
- Tas bija kaut kāds dīvains spēks, zāles tālākajā galā dzirdēju plecīgā jūrnieka balsi. Kaut kas spocīgs viņa balsi. Zvēru pie visas pasaules sāls, es jutos kā lelle, ko rausta aiz striķa!
Klausījos izklaidīgi, ar vienu ausi. Nojautu, ka matrozis gluži vienkārši bija pieradis bez ierunām paklausīt, ja dzirdēja pavēlošu balsi.
Bet sacīt viņam to nebija jēgas. Gan tas, kā biju palīdzējis Dennai, gan mani spilgti sarkanie mati un tumšais apmetnis bija atklājis visiem, ka esmu Kvouts. Tātad te darbojās maģija, lai ko sacītu es pats. Man nebija iebildumu. Tas, ko biju paveicis šovakar, bija stāsta vai pat vairāku stāstu vērts.
Tā kā cilvēki bija mani pazinuši, viņi mūs uzmanīgi vēroja, tomēr nemēģināja tuvoties. Dennas pavadonis bija nozudis, pirms iedomājāmies lūkoties pēc viņa, tāpēc mēs zāles kaktā baudījām tīkamu savrupību.
- Man vajadzēja zināt, ka satikšu tevi šeit, Denna teica. Tu vienmēr esi tur, kur man ir vismazāk cerību tevi atrast. Vai tu beidzot esi pametis Universitāti?
Es papurināju galvu. Sadomāju dažas dienas paslinkot.
- Vai tu drīz dosies atpakaļ?
- Patiesībā rīt. Esmu sarunājis ratus.
Viņa pasmaidīja. Vai tu gribētu kompāniju?
Es atklāti paskatījos viņai acīs. Tu noteikti zini atbildi.
Denna mazliet pietvīka un novērsās. Laikam zinu gan.
Kad viņa nolieca galvu, tumšie mati noslīdēja pār pleciem un ieskāva viņas seju. No tiem vēdīja silta, piesātināta smarža, kā saulesgaisma ar sidru. Tev ir brinum jauki mati, es teicu.
Man par izbrīnu, viņa pietvīka vēl tumšāk un pašūpoja galvu, nepaceldama skatienu. Vai tāds ir mūsu sasniegums pēc visa šī ilgā laika? viņa jautāja, aši paskatīdamās uz mani. Glaimi?
Tagad bija mana kārta samulst. Es… es negribēju… Tas ir, es gribēju… Sastomījies apklusu un ievilku elpu, tad viegli pieskāros mazai, sarežģīti sapītai bizītei, kas bija pa pusei apslēpta viņas matos. Tava bize, es paskaidroju. Tā gandrīz skaidri saka: esmu brinum jauka.
Dennas lūpas izbrīnā savilkās, veidojot gandrīz precīzu apli, un roka neviļus pārslīdēja matiem. Tu proti izlasīt, ko tā saka? viņa neticīgi jautāja ar gluži vai izbiedētu izteiksmi sejā. Žēlīgais Tehlu, vai ir kaut kas, ko tu nezini?
- Es mācos illiešu valodu, es teicu. Pareizāk sakot, mēģinu mācīties. Tava bizīte ir pīta no sešām, nevis četrām šķipsnām, tomēr tā gandrīz atgādina stāstu mezglu, vai nav tiesa?
- Gandrīz? Denna pārjautāja. Krietni vairāk nekā gandrīz! Viņas pirksti steidzīgi knibinājās ap zilo aukliņu bizes galā. Pat Illas iedzīvotāji šodien reti prot illiešu valodu! viņa izmeta manāmi aizkaitinātā tonī.
- Man ar šo valodu neveicas, es teicu. Zinu tikai nedaudzus vārdus.
- Pat tie, kuri runā illiešu valodā, neapgrūtina sevi ar mezgliem. Denna iesāņus uzmeta man piktu skatienu. Un tie ir lasāmi ar pirkstiem, nevis ar skatīšanos.
- Man galvenokārt ir bijis jāmācās no grāmatu attēliem, es paskaidroju.
Beidzot viņa bija atraisījusi zilo aukliņu un sāka pīt vaļā bizi, veikliem pirkstiem iegludinādama to atpakaļ pārējos matos.
- Tā nevajadzēja darīt, es teicu. Iepriekš man patika labāk.
- Tur jau tā lieta! Viņa paskatījās uz mani, lepni izsliedama zodu un sapurinādama matus. Nu tā! Un ko tu tagad teiksi?
- Baidos tev sacīt vēl kādu komplimentu, es teicu, īsti nesaprazdams, ko esmu nogrēkojies.
Dennas izturēšanās mazliet atmaiga un aizkaitinājums noplaka.
- Mani tas vienkārši samulsināja. Nekad nebiju gaidījusi, ka kāds to spēs izlasīt. Kā tu justos, ja tevi kāds redzētu staigājam ar izkārtni “Esmu žilbinošs skaistulis”?
Brīdi valdīja klusums. Pirms tas kļuva neveikls, es jautāju: Vai neatturu tevi no svarīgiem pienākumiem?
- Tikai no skvaira Strahotas. Viņa nevērīgi atmeta ar roku uz durvīm, aiz kurām bija pazudis viņas pavadonis.
- Vai tas bija svarīgs pienākums? Es skopi pasmaidīju un jautājoši savilku uzacis.
- Visi vīrieši uzskata sevi par kaut kādā ziņā svarīgiem, viņa ar mākslotu skarbumu atbildēja.
- Tātad viņi joprojām iet uzbrukumā?
Dennas sejā iezagās skumjas, un viņa nopūtās. Biju cerējusi, ka ar laiku tāds uzbrukums ies mazumā. Taču pārliecinājos, ka viņi ir tikai mainījuši taktiku. Viņa pacēla roku, atklādama skatienam divus gredzenus. Tagad viņi dāvina nevis rozes, bet zeltu, un dodami kļūst arvien pārdrošāki.
- Tomēr tie, kuri tevi apgrūtina, vismaz ir naudīgi vīrieši, es mierinoši teicu.
- Kam vajadzīgi šie naudīgie vīrieši? viņa atmeta. Visi vienādi, lai cik naudas kuram būtu!
Es saudzīgi uzliku plaukstu viņai uz rokas. Mēģini piedot tiem nelaimīgajiem, kuriem ir tirgoņu domāšana! Šie nabaga bagātnieki redz, ka tevi nav iespējams sagūstīt, un cenšas nopirkt to, kas nav nopērkams, turklāt paši to labi zina.
Denna jūsmīgi sasita plaukstas. Žēlsirdīgs vārds ienaidnieka labā!
- Gribēju tikai atgādināt, ka tev arī pašai patīk dot dāvanas, es teicu. To es zinu labāk par jebkuru citu.
Dennas skatiens nocietinājās, un viņa papurināja galvu. Ir milzīga atšķirība, vai dāvanu dod pēc brīvas gribas, vai arī tā domāta, lai kādu sev piesaistītu.
- To nevar noliegt, es piekritu. Zelta važas var būt tikpat iedarbīgas kā dzelzs važas. Bet diez vai var pārmest cilvēkam, kurš grib izrotāt tevi ar zeltu.
- Var jau būt, Denna atbildēja ar bālu, gurdenu smaidu. Bet viņu mājieni reti līdzinās rotai. Viņa paskatījās uz mani. Un tu pats? Vai tu labāk vēlētos uzlūkot mani kā rotu vai kā gluži citādu iepriecinājumu?
- Par to es esmu domājis, sacīju, noslēpumaini smaidīdams, jo apzinājos, ka manā Ankera viesnīcas istabā, droši noglabāts, guļ Dennas gredzens. Pārlaidu viņai teatrāli izteiksmīgu skatienu. Zināms ieguvums būtu jebkurā gadījumā, tomēr zelts tev nav īsti piemērots. Tu esi pārāk spoža, lai censtos tevi vēl izskaistināt.
Denna satvēra manu elkoni un cieši to paspieda, dāvādama man sirsnīgu smaidu. Ai, Kvout, ja tu zinātu, kā man tevis pietrūka! Doties uz šo pasaules malu mani lielā mērā mudināja cerība atrast tevi. Viņa piecēlās un pastiepa roku. Nāc, aizved mani no šīs vietas!