SIMT ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . stāsti par akmeņiem
GARAJĀ ATPAKAĻCEĻĀ uz Imri mēs ar Dennu sarunājāmies par neskaitāmām maznozīmigām lietām. Viņa man stāstīja par pilsētām, kuras bija redzējusi, Tinuē, Varteretu, Andenivanu. Es viņai pastāstīju par Ademri un parādīju dažas roku valodas kustības.
Denna zobojās par manu augošo slavu, un es viņai darīju zināmu patiesību, kas slēpās aiz stāstiem. Pastāstīju, kā beigušās mūsu attiecības ar maeru, un viņa jutās ļoti sašutusi manis dēļ.
Tomēr daudz ko mēs nepārrunājām. Ne viņa, ne es nepieminējām mūsu pēdējo tikšanos Severenā. Es nezināju, vai Denna pēc mūsu strīda ir aizceļojusi dusmu karstumā vai dzīvojusi ar domu, ka esmu viņu pametis. Jautājumi šķita bīstami. Tāda saruna labākajā gadījumā liktu justies neomulīgi. Sliktākajā gadījumā tā varētu no jauna iededzināt toreizējās nesaskaņas, un no tā es izmisīgi vēlējos izvairīties.
Denna veda līdzi savu arfu un lielu ceļojuma lādi. Nojautu, ka viņa ir pabeigusi savu dziesmu un palaikam izpilda to publikai. Man bažas darīja doma, ka viņa izpildīs to Imrē, kur priekšnesumu klausīsies neskaitāmi dziedoņi un menestreli, kas aiznesīs to tālāk pasaulē.
Tomēr es neko nesacīju. Zināju, ka tā būtu smaga saruna, kurai ļoti rūpīgi jāizvēlas piemērots brīdis.
Nepieminēju arī Dennas patronu, kaut gan Kteha stāsts man nedeva mieru. Es pastāvīgi domāju par dzirdēto. Redzēju to sapņos.
Ari par Felurianu mēs nerunājām. Denna daudz ķircināja mani par izglābtiem bandītiem un nogalinātām jaunavām, bet nekad nepieminēja Felurianu. Viņa noteikti bija dzirdējusi manu sacerēto dziesmu, jo tā bija kļuvusi daudz plašāk pazīstama nekā citi stāsti, kurus Denna, pēc visa spriežot, zināja ļoti labi. Tomēr viņa ne reizi to nepieminēja, un es nebiju tik nesaprātīgs, lai pats par to ierunātos.
Tā nu daudz kas starp mums palika neizrunāts. Ratu riteņi kratījās ceļa grambās, aiz muguras palika jūdze pēc jūdzes, un gaisā ap mums brieda arvien lielāks sasprindzinājums. Saruna laiku pa laikam pārtrūka, un klusuma brīži stiepās arvien garāki. Tie nebija ilgi, bet biedēja ar savu dziļumu.
Kādā no šiem klusuma brīžiem mēs beidzot iebraucām Imrē. Es izlaidu Dennu pie “Mežakuiļa” viesnīcas, kurā viņa bija iecerējusi apmesties.
Palīdzēju uznest augšā ceļojuma lādi, bet klusums starp mums kļuva arvien dziļāks. Gribēdams no tā izvairīties, es draudzīgi atvadījos un metos bēgt, pat nenoskūpstījis viņai roku.
* * *
Tajā nakti es pārcilāju desmittūkstoš domu par to, ko būtu varējis viņai sacīt. Gulēju nomodā, skatījos griestos un nespēju aizmigt līdz melnākajai nakts stundai.
Pamodos agri, juzdamies neizgulējies un noraizējies. Paēdu brokastis kopā ar Simmonu un Felu un devos uz padziļinātās simpātijas nodarbību, kurā Fentons mani bez lielām pūlēm pieveica trīs divkaujās pēc kārtas un ierindojās pirmajā vietā pirmo reizi, kopš biju atgriezies Universitātē.
Tā kā citu nodarbību man todien nebija, es nomazgājos un krietnu laiku pārcilāju savus apģērbus, līdz izvēlējos vienkāršu kreklu un zaļo vesti, kura, pēc Felas vārdiem, izcēla manu acu krāsu. Pārveidoju ēnsegu par īsu apmetni, bet tad nolēmu to nemaz nevilkt. Negribēju, lai Dennai mūsu tikšanās laikā būtu jādomā par Felurianu.
Beidzot ieliku vestes kabatā Dennas gredzenu un devos pāri upei uz Imri.
Nokļuvis pie “Mežakuiļa”, nepaguvu pat pieskarties rokturim, kad durvis jau atvērās, un pa tām iznāca Denna, sniegdama man groziņu ar līdzpaņemtu ēdamo.
Jutos bezgala izbrīnījies. Kā tu zināji…?
Denna bija ģērbusies bāli zilā kleitā, kas viņai teicami piestāvēja. Apburoši smaidīdama, viņa ieslidināja roku man elkonī. Sievietes intuīcija!
- Ā! es atsaucos, cenzdamies ielikt balsī visgudru skanējumu. Viņas tuvums bija gandrīz vai sāpīgs. Jutu plaukstas siltumu uz sava elkoņa un elpoju smaržu, kas vēstīja par zaļām lapām un gaisu pirms vasaras vētras. Vai tu zini arī to, kurp mēs ejam?
- Zinu tikai to, ka tu mani aizvedīsi turp. Runādama viņa pagrieza seju pret mani, un es sajutu uz kakla viņas elpu. Es ar prieku tev uzticēšos!
Paskatījos uz viņu, gribēdams sacīt kādu no daudzajām gudrībām, ko biju pārdomājis iepriekšējā naktī. Bet, kad mūsu acis sastapās, visi vārdi pazuda. Labu bridi es biju pilnīgi viņas varā…
Denna iesmējās un paraustīja manu elkoni, pamodinādama mani no sapņainības, kas bija ilgusi nenosakāmu laika sprīdi. Izgājām no pilsētas, sarunādamies tik brīvi, it kā starp mums vienmēr būtu bijusi tikai saulesgaisma un pavasara gaiss.
Aizvedu viņu uz vietu, kuru biju atklājis agrāk pavasari, uz nelielu, koku ieskautu ieplaku. Blakus mazam strautiņam gulēja liels pelēkakmens, un saule mirdzēja pār dzidri baltām margrietiņām, kas lūkojās debesis.
Kad nokļuvām ieplakas malā un Denna ieraudzīja pretī margrietiņu paklāju, viņa pacilātībā aizturēja elpu. Es jau sen gribēju parādīt šim puķēm, cik tu esi skaista, es teicu.
Par to es nopelnīju jūsmīgu apskāvienu un skūpstu, kas dedzināja vaigu. Kā viens, tā otrs bija galā, pirms es paguvu attapties. Samulsis un neveikli smaidīdams, vedu viņu cauri margrietiņām uz pelēkakmeni pie strauta.
Novilku apavus un zeķes. Denna nometa kurpes un, uzspraudusi svārkus, ieskrēja strautā, līdz ūdens sniedzās viņai virs ceļiem.
- Vai tu zini akmeņu noslēpumu? viņa jautāja un iemērca roku straumē. Viņas svārku apakšmala ieslīga ūdenī, bet šķita, ka tas viņu neuztrauc.
- Kas tas ir par noslēpumu?
Denna izvilka no ūdens gludu, tumšu akmeni un pacēla to man pretī.
- Nāc un apskaties!
Uzrotījīs bikses, es iebridu strautā. Denna pastiepa pilošo akmeni man pretī. Ja to cieši saņem plaukstā un ieklausās… Izdarījusi to, viņa aizvēra acis. Tā viņa stāvēja ilgi, pavērsusi seju augšup kā puķe.
Es ļoti vēlējos viņu noskūpstīt, tomēr atturējos.
Beidzot viņa atvēra tumšās acis. Tajās mirdzēja smaids. Ja uzmanīgi ieklausīsies, tu dzirdēsi akmens stāstu.
- Kādu stāstu tu dzirdēji? es jautāju.
- Reiz dzīvoja zēns, kas aizgāja pie upes… Denna iesāka. Tas ir stāsts par meiteni, kas aizgāja pie upes kopā ar zēnu. Viņi sarunājās, un zēns mētāja akmeņus, sviezdams to projām no sevis. Meitenei nebija akmeņu, un zēns iedeva viņai dažus no savējiem. Tad viņa atdeva zēnam pati sevi, un zēns viņu aizsvieda projām tāpat kā akmeni, nedomādams par to, kā viņa izjutīs kritienu.
Es bridi klusēju, skaidri nezinādams, vai stāsts ir galā. Tātad tas ir skumjš akmens?
Denna noskūpstīja akmeni un palaida to vaļā, skatīdamās, kā tas iegulst smiltis. Nē, skumjš tas nav. Bet tas ir izjutis metienu. Tas pazīst kustības sajūtu. Tam ir grūti gulēt uz vietas kā citiem akmeņiem. Tas tiecas līdzi ūdenim un reizēm pārvietojas. Viņa paskatījās uz mani ar atklātu smaidu. Pārvietodamies tas domā par savu sviedēju.
īsti nezināju, ko domāt par šo stāstu, tāpēc mēģināju mainīt tematu.
- Kā tu iemācījies klausīties akmeņu stāstus?
- Var tikai brīnīties, cik daudz iespējams dzirdēt, ja vien pacenšas ieklausīties. Viņa pamāja uz oļiem nosēto strauta gultni. Pamēģini! Nekad nevar zināt, ko dzirdēsi.
Neizprazdams, kādu spēli viņa spēlē, es ar acīm sameklēju akmeni, tad uzrotīju piedurkni un pasniedzos to paņemt.