Выбрать главу

-    Klausies! Denna nopietni teica.

Mācības pie Elodina bija man iemācījušas izturēties iecietīgi pret smieklīgo. Pacēlu akmeni pie auss un aizvēru acis. Prātoju, vai man vajadzētu izlikties, ka dzirdu stāstu.

Nākamajā brīdī gulēju ūdenī spļaudīdamies un slapjš līdz ādai. Spraus­lādams pūlējos piecelties, kamēr Denna smējās locīdamās un aiz smiek­liem gandrīz nespēja nostāvēt.

Paspēru soli uz viņas pusi, bet viņa iespiegdamās palēca sānis un smējās vēl sirsnīgāk. Nemēģināju vairs viņu notvert un demonstratīvi slaucīju ūdeni no sejas un rokām.

-    Tik viegli padodies? viņa ķircināja. Vai pēkšņi pietrūka spēka?

Iegremdēju roku ūdenī. Cerēju vēlreiz atrast savu akmeni, es

teicu, izlikdamies, ka to meklēju.

Denna smiedamās papurināja galvu. Mani tik viegli nepiemānīsi!

-     Pavisam nopietni, es teicu. Gribēju dzirdēt savu stāstu līdz beigām.

-    Kas tas bija par stāstu? viņa zobgalīgi jautāja, bet nenāca tuvāk.

-    Tas bija stāsts par meiteni, kura spēlējās ar varenu arkanistu, es teicu. Izsmēja viņu un zobojās par viņu. Nicīgi smējās par viņu. Kādu dienu viņš to notvēra strautā un ar skaistiem vārdiem noslāpēja viņas bailes. Meitene aizmirsa paskatīties aiz muguras, un par to viņai bija jāmaksā ar asarām.

Es pasmīnēju un izvilku roku no ūdens.

Denna pagriezās un paskatījās atpakaļ tieši tajā brīdī, kad viņai trā­pīja vilnis. Tas sniedzās tikai līdz viduklim, bet ar to pietika, lai viņa zaudētu līdzsvaru. Viņa pazuda zem ūdens, kleitai, matiem un burbuļiem saplūstot kopējā virpulī.

Straume atnesa viņu pie manis, un es smiedamies palīdzēju viņai piecelties.

Denna iznira virspusē, izskatīdamās kā trīs dienas veca slīkone. Tas bija nejauki! viņa sašutusi izgrūda. Negodīgi un nejauki!

-     Nevaru tev piekrist, es teicu. Tu esi visjaukākā ūdensmeita, kādu man gadījies ieraudzīt.

Viņa uzšļakstīja man ūdeni. Glaimo, cik gribi, Dievs tik un tā redz patiesību! Tu krāpies. Es izmantoju godīgu viltību.

Denna mēģināja pagrūst mani zem ūdens, bet es biju sagatavojies. Kādu laiku mēs patīkami cīnījāmies, līdz abi palikām bez elpas. Tikai tad es aptvēru, cik viņa man ir tuvu. Cik viņa ir brīnišķa. Cik niecīgi mūs šķir slapjās drēbes.

Šķiet, viņa to aptvēra tajā pašā brīdī, kad es, un piepešas kautrības uzplūdā mēs mazliet atkāpāmies viens no otra. Mums pāršalca vēja brāzma, atgādinot, cik esam samirkuši. Denna vieglā solī izlēca krastā, bez jebkādas vilcināšanās norāva slapjo kleitu un uzmeta to uz pelēkak­mens žāvēties. Tad viņa iebrida atpakaļ strautā, un baltais apakškrekls pievilcīgi piekļāvās viņas augumam. Skriedama garām, viņa mani rotaļīgi pagrūda un pēc tam apmetās uz gluda, melna laukakmens, kas gulēja strauta vidū, pa pusei iegrimis ūdenī.

Tas bija izcili piemērots akmens, uz kura gozēties saulē: nogludināts bazalts, tikpat tumšs kā viņas acis. Baltā āda un tikpat baltais krekls, kas atklāja vairāk nekā slēpa, krasi iezīmējās uz melnā akmens fona ar tik spožu mirdzumu, ka žilbināja acis. Viņa gulēja uz muguras, izkliedējusi matus ap galvu, lai labāk tos izžāvētu. Matu slapjais raksts iezīmēja uz akmens rakstu, kas līdzinājās vēja vārdam. Viņa aizvēra acis un pavērsa seju pret sauli. Pat Feluriana nebūtu izskatījusies pievilcīgāka un brī­nišķāk atraisīta.

Es izgāju krastā un novilku izmērcēto kreklu un vesti. Slapjās bikses vajadzēja pieciest, jo man nebija nekā cita, ko uzvilkt vietā. Ko tev stāsta šis akmens? es jautāju, lai aizpildītu klusumu, un izklāju kreklu uz pelēkakmens blakus viņas kleitai.

Denna pārlaida plaukstu akmens gludajai virsmai un ierunājās, ne­atvērdama acis. Šis akmens man stāsta, ko nozīmē dzīvot ūdenī, bet nebūt zivij. Viņa izstaipījās kā kaķis. Vai tu varētu atnest šurp ēdienu groziņu?

Paņēmu groziņu un aizbridu pie Dennas, cenzdamies iet lēni, lai nešļakstītos. Viņa gulēja pilnīgi nekustīgi, gluži kā aizmigusi. Tomēr vērodams redzēju, ka viņas lūpas savelkas smaidā. Tu ej ļoti klusi, Denna teica. Bet es tevi jūtu pēc smaržas.

-    Ceru, ka tā nav nepatīkama smarža.

Viņa viegli papurināja galvu, joprojām neatvērdama acis. Tu smaržo pēc kaltētām puķēm. Pēc savādiem garšaugiem, kas gruzd un jebkurā brīdī var iekvēloties liesmā.

-    Un pēc upes ūdens, ja drīkstu izteikt pats savu minējumu.

Viņa vēlreiz izstaipījās un gaiši pasmaidīja, atklādama zobu nevaino­jamo baltumu un lūpu nevainojamo sārtumu. Tad viņa pavirzījās mazliet sānis. Gandrīz tā, it kā gribētu atbrīvot man vietu. Gandrīz. Prātoju, vai varētu viņai pievienoties. Akmens bija pietiekami liels diviem, ja šie divi vēlētos gulēt cieši blakus…

-    Jā, Denna teica.

-     Kas par jā? es nesapratu.

-    Atbilde uz tavu jautājumu, viņa sacīja, pavērsusi seju pret mani, bet joprojām aizvērusi acis. Tu man gribi kaut ko jautāt. Viņa mazliet sagrozījās uz akmens. Atbilde ir “jā”.

Kā man vajadzēja to uzņemt? Ko vajadzēja viņai jautāt? Vai drīkstu tevi noskūpstīt? Vai drīkstu vairāk? Cik daudz es drīkstēju vēlēties, lai nepārkāptu robežu? Vai šī bija pārbaude? Es zināju, ka vēlēties par daudz nozīmētu viņu atgrūst.

-     Gribēju jautāt, vai tu esi ar mieru drusku pavirzīties, es uzma­nīgi teicu.

-    Jā. Denna vēlreiz sakustējās, atbrīvodama sev blakus plašāku vietu. Tad viņa atvēra acis un plati tās iepleta, redzēdama mani stā­vam blakus bez krekla. Pēc tam viņas skatiens noslīdēja zemāk, un viņa nomierinājās, redzēdama man kājās bikses.

Es iesmējos, bet Dennas izbiedētais skatiens atkal darīja mani pie­sardzīgu. Vietā, kur biju gribējis atlaisties, noliku ēdienu groziņu. Par ko jūs nupat domājāt, milēdij?

Viņa mazliet mulsi pietvīka. Es nedomāju, ka tu esi no tiem, kas varētu atnest meitenei ēdamo, būdams kails līdz ādai. Viņa paskatījās uz groziņu un pēc tam uz mani. Bet šāds tu man patīc. Mans puskailais vergs! Viņa atkal aizvēra acis. Pacienā mani ar zemenēm!

Es ar prieku paklausīju, un tā mēs aizvadījām pēcpusdienu.

*    * *

Maltīte sen bija notiesāta, un saule bija mūs nožāvējusi un sasildī­jusi. Pirmo reizi kopš mūsu strīda Severenā es jutu, ka starp mums viss atkal ir kārtībā. Klusuma brīži vairs negulēja ap mums kā bedres uz ceļa. Tātad bija vajadzējis tikai pacietīgi gaidīt, līdz sasprindzinājums iz­gaisīs.

Pēcpusdiena lēni tuvojās vakaram, un es sapratu, ka šis ir īstais brī­dis, lai sāktu runāt par to, ko ilgi biju apvaldījis klusējot. Redzēju uz Dennas roku augšdelmiem zaļganus, daļēji izgaisušus plankumus un apdzijušu rētu uz muguras. Virs ceļgala viņai stiepās brūce, tik svaiga, ka apsarkums rēgojās cauri baltajam apakškreklam.

Vajadzēja tikai saņemties un pajautāt viņai, ko tas nozīmē. Ja uzma­nīgi izvēlēšos vārdus, varbūt viņa atzīsies, ka to nodarījis viņas patrons. Pēc tam vairs nebūtu grūti viņu pārliecināt. Iestāstīt, ka viņa pelnījusi

kaut ko labāku. Ka tāda apiešanās neatsver nekādus ieguvumus, ko šis cilvēks varēja viņai dot.

Un pirmoreiz mūžā man bija iespēja piedāvāt viņai izeju. Alverona pabalsts un mans darbs “Frakcijā” nozīmēja, ka par naudu man galva vairs nav jālauza. Pirmoreiz mūžā es biju bagāts. Varēju palīdzēt viņai izkļūt no šī stāvokļa…

-    Kas noticis ar tavu muguru? Denna klusi jautāja, pārtraukdama manu domu gaitu. Viņa joprojām gulēja uz akmens, un es pret to bal­stījos, stāvēdams strautā.

-     Ko? es atjautāju un neapzināti pagriezos sānis.

-    Tev visa mugura ir rētās, viņa saudzīgi teica. Jutu, kā viņas vēsā roka pieskaras manai saulē sasilušajai ādai un pārslīd tajā iezīmētajām svītrām. Es sākumā pat nesapratu, ka tās ir rētas. 1ās izskatās pievilcī­gas. Viņas pirksti pārslīdēja citai svītrai uz manas muguras. Tādas, it kā milža mazulis būtu noturējis tevi par papīra lapu un mācījies rakstīt uz tevis burtus ar sudraba rakstāmspalvu.