Denna atvilka roku, un es pagriezos pret viņu. Kur tu tās dabūji? viņa jautāja.
- Iekūlos nepatikšanās Universitātē, mazliet nokaunējies, es atbildēju.
- Tevi pēra? Denna neticīgi jautāja.
- Divreiz, es apstiprināju.
- Un tu paliki turpat? viņa jautāja, šķiet, joprojām negribēdama noticēt. Pēc tam kad viņi tev to nodarīja?
Es nevērīgi paraustīju plecus. Pēriens nav ļaunākais dzīvē. Nekur citur es nevaru iemācīties to, ko māca tikai tur. Un, ja es kaut ko gribu, tad nieka asinis nav iemesls, lai…
Tikai tajā brīdī es aptvēru, ko saku. Maģistri piesprieda man pērienu. Dennas patrons viņu sita. Un mēs abi palikām turpat, kur bijām. Kā lai pārliecinu Dennu, ka viņas stāvoklis ir citāds? Kā lai pierunāju viņu aiziet?
Denna piešķieba galvu uz sāniem un ziņkārīgi paskatījās uz mani.
- Kas notiek, ja tu kaut ko gribi?
Paraustīju plecus. Es tikai gribēju teikt, ka mani tik viegli nevar apturēt.
- To es esmu dzirdējusi, Denna sacīja un uzmeta man zinošu skatienu. To stāsta daudzas Imres meitenes. Viņa piecēlās sēdus un sāka virzīties uz akmens malu. Baltais krekls, viņai kustoties, sagriezās
• un lēni savilkās augstāk.
Gribēju sacīt kaut ko par viņas ievainoto kāju, joprojām cerēdams, ka sarunu izdosies pievērst viņas patronam, bet tad pamanīju, ka Denna
ir pārstājusi kustēties un skatās, kā es blenžu uz viņas atkailinātajām kājām.
- Un ko tad viņas stāsta? es jautāju. Drīzāk tādēļ, lai kaut ko teiktu, nevis tāpēc, ka mani tas īpaši interesētu.
Denna paraustīja plecus. Runā, ka tu cenšoties ņemt desmito tiesu no Imres sieviešu kārtas iedzīvotājām. Viņa pievirzījās vēl tuvāk akmens malai. Baltais krekls atkal vilinoši sakustējās.
- Desmitā tiesa nozīmētu katru desmito sievieti, es teicu, mēģinādams pārvērst to jokā. Tas būtu par daudz pat manai godkārei.
- Cik uzmundrinoši! viņa izmeta. Vai tu viņas visas… īsi ieelsodamās, Denna sāka slīdēt lejup pa akmens sānu. Viņai izdevās noturēties tieši tajā brīdī, kad es pastiepos palīdzēt.
- Ko “viņas visas”? es jautāju.
- Apdāvini ar rozēm, muļķi? viņa skarbi attrauca. Vai varbūt to lappusi tu jau esi aizšķīris?
- Vai gribi, lai es tevi iznesu malā? es jautāju.
- Jā, Denna atbildēja. Taču es nepaguvu viņu satvert, jo tajā pašā brīdī viņa noslīdēja atlikušo gabalu pār akmens malu un iešļūca ūdenī, kreklam uzraujoties tracinoši augstu. Ūdens sniedzās viņai līdz ceļiem, un baltā stērbele atkal kļuva slapja.
Mēs izbridām malā, aizgājām pie pelēkakmens un klusēdami uzvilkām saulē izžuvušās drēbes. Denna piktojās par samērcēto krekla apakšmalu.
- Es tomēr būtu varējis iznest tevi malā, es klusi sacīju.
Denna piespieda plaukstu pie pieres. Atkal septiņi vārdi. Man griežas galva! Viņa apvēdināja seju ar otru plaukstu. Ko sieviete tādā brīdī var darīt?
- Mīlēt mani. Biju domājis pateikt to pēc iespējas gaisīgā tonī. Zobgalīgi. Pa jokam. Taču es izdarīju kļūdu un, to sacīdams, paskatījos viņai acīs. Tās mani apskurbināja, un vārdi izskanēja pavisam citādi, nekā biju gribējis.
Pavisam īsu mirkli viņa lūkojās pretī ar dziļu maigumu. Tad viņas lūpu kaktiņi savilkās skumjā smaidā. Nu nē! viņa sacīja. Tajā slazdā es neiekritīšu. Nebūšu viena no daudzām.
Es sakodu zobus, juzdams uzviļņojam sevī kaut ko starp mulsumu, neziņu un bailēm. Biju atļāvies pārdrošību un visu sabojājis, kā vienmēr tiku baidījies. Kurā brīdī es ļāvu sarunai aiziet nevēlamā virzienā?
- Man ļoti žēl, es muļķīgi teicu.
- Es domāju gan! Denna neparasti stīvām kustībām izlīdzināja apģērbu un, saglaudusi matus, sāka pīt tos biezā bizē. Viņas pirksti veidoja pinuma rakstu, un īsu mirkli es tajā pavisam skaidri izlasīju: “Nerunā ar mani!”
Varbūt es neesmu gana attapīgs, tomēr tik skaidru zīmi nevarēju nesaprast. Klusēdams noriju to, ko nupat biju gribējis sacīt.
Tad Denna pamanīja, ka vēroju viņas matus, un samulsusi nolaida rokas, nesasējusi bizes galu. Bize ātri atrisa, un mati izplūda klaidā pār pleciem. Pacēlusi rokas, viņa nervozi pavirpināja vienu no gredzeniem.
- Vienu mirkli! es iesaucos. Gandrīz vai aizmirsu. Iebāzu roku vestes iekškabatā. Es tev atnesu dāvanu.
Dennas mute sakniebās šaurā svītrā, un viņa ar nepatiku uzlūkoja manu pastiepto roku. Arī tu? viņa sacīja. Es patiesi domāju, ka tu esi citāds.
- Ceru, ka esmu, es teicu un atvēru plaukstu. Biju nopulējis gredzenu, un saules stars spoži atmirdzēja bāli zilajā akmeni.
- Ai! Denna aizsedza muti ar plaukstu, un acīs viņai spēji sakāpa asaras. Vai tiešām tas pats? Pasniegusies viņa to cieši satvēra ar abām rokām.
- Tas pats, es apstiprināju.
Denna pagrozīja to rokās, tad noņēma vienu no pārējiem gredzeniem un uzvilka pirkstā savējo. Tas pats, viņa pārsteigta atkārtoja, un pāris asaru izlauzās viņai uz vaiga. Bet kā tu…?
- Dabūju to no Ambroza, es atbildēju.
- Ai! Denna klusi iesaucās. Viņa pamīņājās no vienas kājas uz otru, un es jutu, ka starp mums atkal briest klusums.
- Tas nebija grūti, es teicu. Žēl tikai, ka vajadzēja tik daudz laika.
- Nezinu, kā tev pateikties! Denna pasniedzās un saņēma manu plaukstu abās savējās.
Varbūt jūs domājat, ka tas uzlaboja stāvokli. Ka dāvana un sakļautās plaukstas gaisināja jebkādu sasprindzinājumu mūsu starpā. Taču klusums bija atgriezies un samilzis vēl spēcīgāk nekā iepriekš. Tik sabiezējis, ka to varētu ziest uz maizes kā sviestu. Ir klusuma brīži, kurus nespēj kliedēt nekādi vārdi. Un, kaut gan Denna bija pieskārusies manai rokai, viņa to neturēja. Atšķirība ir neaprakstāmi liela.
Denna paskatījās uz debesīm. Laiks mainās, viņa teica. Droši vien vajadzētu iet atpakaļ, pirms sācies lietus.
Es piekrītoši pamāju, un mēs devāmies atpakaļ. Klajumu aiz muguras izraibināja mākoņu ēnas.
SIMT ČETRDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . pinekļos
ANKERA VIESNĪCAS ēdamzāle bija gandrīz tukša: tikai pie viena no tālākajiem galdiņiem sēdēja Simmons un Fela. Aizgāju pie viņiem un apsēdos, iekārtodamies ar muguru pret sienu.
- Nu? Simmons noprasīja, kad biju ieslīdzis krēslā. Kā vakar gāja?
Atstāju jautājumu bez atbildes, jo man negribējās par to runāt.
- Kas vakar notika? Fela ziņkāri pavaicāja.
- Viņš pavadīja dienu kopā ar Dennu, Simmons atbildēja. Visu dienu.
Es paraustīju plecus.
Simmona možā izturēšanās mazliet pieplaka. Ne visai? viņš uzmanīgi apjautājās.
- Ne visai, es atbildēju. Paskatījos uz bāru, sastapu Lorelas skatienu un pamāju, lai viņa atnes kaut ko ēdamu.
- Vai gribi dzirdēt dāmas viedokli? Fela draudzīgi pavaicāja.
- Labāk jau tavējo.
Simmons iesmējās, un Fela saviebās. Par spiti tavai bezkaunībai, esmu gatava palīdzēt, viņa teica. Izkrati Felas tantei sirdi!
Lielos vilcienos izstāstīju viņai notikušo. Kā mācēdams centos attēlot situāciju, tomēr jutu, ka galveno būtību nespēju izskaidrot. Izklāstīts vārdos, notikušais izklausījās muļķīgs.